Daudzi, kad sāp, cenšas nelietot pretsāpju zāles, cerot, ka sāpes pāries, vai arī uzskatot, ka nav ko sevi ar zālēm bendēt. Vai neārstētas akūtas sāpes ir ceļš uz hroniskām sāpēm?
Par hroniskām sāpēm uzskata sāpes, kas ilgst ilgāk par trim mēnešiem. Hroniskas sāpes bieži attīstās, kad akūtā slimība jau sen beigusies un brūces sadzijušas, un tādējādi sāpēm vairs nav aizsargfunkcijas, nedz arī kāda cita lietderības attaisnojuma.
Proti, akūtas sāpes ir normāla fizioloģiska reakcija, kas brīdina mūs par briesmām.
Tā ir atbilde uz stimuliem, kas bojā vai potenciāli var bojāt normālus audus. Taču hroniskām sāpēm šādas misijas nav. Ja nu vienīgi mocīt cilvēku…
Hroniskas sāpes nav arī vienādas. Starptautiskajā slimību klasifikatorā SSK-11 Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija hroniskas sāpes klasificē kā hroniskas primāras sāpes (pastāvīgs sāpju stāvoklis, piemēram, fibromialģija vai hroniska migrēna, nevis tikai citas slimības simptoms) vai kā hroniskas sekundāras sāpes, kuru cēlonis ir pamatslimība, piemēram, tādas ir hroniskas vēža sāpes, hroniskas neiropātiskas sāpes vai hroniskas muskuļu un skeleta sāpes.
Kāpēc sāpes nav jācieš?
Vienas no pazīstamākajām akūtajām sāpēm ir pēc operācijas. Ir izpētīts: ja pacients pirms operācijas ir labi atsāpināts, proti, ja cilvēkam bijusi kāda pamatslimība un viņš tās dēļ lietojis pretsāpju zāles, kuras labi palīdzējušas, tad viņam pēcoperācijas hronisko sāpju attīstības iespējamība ir 8 procenti. Savukārt, ja viņš nelietoja zāles un ilgu laiku apņēmīgi pacieta sāpes, tad šī iespēja palielinās līdz 30 procentiem.
Ko darīt, ja sāpes ir stipras?
Ja ir stipras sāpes, noteikti jādodas pie speciālista un problēma jārisina profesionāli. Nevar vienkārši uz savu galvu nopirkt aptiekā kaut kādus pretsāpju medikamentus un tos lietot.
Latvijā daudz pretsāpju medikamentu tiek pārdoti bez receptes, un cilvēki brīžiem pārsniedz pieļaujamās devas.
Piemēram, jauktos preparātus, kuros kodeīns ir kopā ar paracetamolu, vai deksketoprofēna pulverīšus, pārsniedzot devu. Cilvēki netiek pie ģimenes ārsta, un tad viņi pretsāpju zāles miksē. Piemēram, lieto vairākus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vienlaikus – ibuprofēnu kopā ar naproksēnu vai deksketoprofēnu.
Kā rīkoties, ja ir akūtas stipras sāpes un nevar tikt pie ģimenes ārsta?
Algologi iesaka kombinēt medikamentus no dažādām zāļu grupām, lai mazinātu iespējamās blaknes un lai tie cits citu pastiprinātu, darbotos sinerģiski, un tad varbūt ir pat jālieto mazākās devās. Piemēram, paracetamolu diezgan veiksmīgi var kombinēt ar ibuprofēnu. Jo šiem medikamentiem ir dažādi iedarbības mehānismi. Ibumetīns (ibuprofēns), klasiskais neselektīvais nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, vairāk iedarbojas uz iekaisuma mediatoriem prostaglandīniem, kas izdalās, kad ir sāpju kairinājums. Paracetamols (acetaminofēns) vairāk darbojas centrāli, mazina sāpes, bet tam nav nozīmīga pretiekaisuma efekta. Arī blaknes atšķiras.
Pastāv liela varbūtība, ka no ibuprofēna paaugstināsies asinsspiediens, no ilgstošas lietošanas var attīstīties kuņģa čūla vai tikt bojātas nieres.
Savukārt paracetamols pamatā bojā aknas. It īpaši, ja pārdozē vai kad cilvēkam jau ir kāda aknu kaite… Tātad – mēģinām sakombinēt medikamentus, kuriem iespējamas atšķirīgas blaknes. Bet, ja ibumetīnu miksē, piemēram, ar naproksēnu, tad visas blaknes būs vērstas vienā virzienā.
Ir arī selektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi COX-2 inhibitori, tā dēvētie koksibi, kuriem piemīt pretdrudža, pretsāpju un pretiekaisuma darbība. Tie ir ievērojami mazāk kaitīgi kuņģim nekā klasiskie neselektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kādi ir ibuprofēns un tikpat populārais diklofenaks, bet nav īpaši labi cilvēkiem, kuriem ir slima sirds un asinsvadu sistēma.
Ko īsti nozīmē – griestu efekts?
Visiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem raksturīgs griestu efekts. Proti, palielinot devu līdz noteiktam slieksnim, nepieaug pretsāpju efekts, toties būtiski pieaug toksicitāte. Īpaši uzmanīgi šie medikamenti jālieto cilvēkiem, kam bijusi kuņģa asiņošana, čūlas slimība, ja lieto asinis šķidrinošus preparātus un kortikosteroīdus.
Pie ilgstošām sāpēm, lai pasargātu kuņģa gļotādu no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu kaitīgās ietekmes, papildus noteikti jālieto protonu sūkņa inhibitori, tātad esomeprazols, pantoprazols vai omeprazols.
Kāpēc sāpju gadījumā ārsti izraksta arī antikonvulsantus?
Tā ir medikamentu grupa, kas primāri radīti epileptisku krampju novēršanai. Gabapentīns un pregabalīns arī tiek saukti par antikonvulsantiem, bet izrādījās, ka tie ir neatsverami arī hronisko sāpju ārstēšanā. Antikonvulsanti mazina perifēro un centrālo sensibilizāciju, neirālo uzbudināmību, tāpēc tos lieto hronisku neiropātisku sāpju ārstēšanā un pašlaik arī akūto pēcoperācijas sāpju gadījumā, jo ir pierādīta to efektivitāte.
Gabapentīns un pregabalīns ir efektīvi arī diabētiskās polineiropātijas un postherpētiskās neiralģijas gadījumā. Tiesa, šie medikamenti var radīt reiboni, miegainību, tāpēc nozīmējami lēni pieaugošās devās, jālieto vakarā. Savukārt miorelaksantus jeb muskuļu relaksantus algologi izmanto maz, jo tad ir jābūt noteiktam iemeslam, jābūt muskuļu spasticitātei – palielinātam muskuļu tonusam un stīvumam. Tāpēc laba indikācija miorelaksantu izrakstīšanai ir, piemēram, pēcinsulta vai pēctraumas spasticitāte.
Bet vispār, lai noņemtu muskuļu spasticitāti, nav labāka līdzekļa par fizioterapiju.
Sildīšana un elektriskās procedūras ir fizikālā terapija, bet fizioterapija nozīmē, ka ar tevi strādā fizioterapeits. Viņš izmeklē muskuļu grupas, pasaka, kuri muskuļi ir spastiski, kuri ir saīsināti, kuriem ir sāpīgi trigerpunkti – nelielas, saspringtas zonas, pārmērīgi uzbudināmi apvidi muskuli aptverošajā saistaudu apvalkā jeb fascijā, kam pieskaroties tas var izraisīt asas sāpes. Un tad fizioterapeits parāda ārstnieciskos vingrojumus, kas jāizpilda. Jo pārsvarā mēs visi ciešam no miofasciālām sāpēm. Tie ir 70 procenti no visām sāpēm. Miorelaksantu lietošana tomēr ir pakārtota lieta.
Cik ātri akūtām sāpēm būtu jāpāriet, ja sāk lietot zāles?
Ideālajā variantā ārsts izraksta zāles, un, ja trīs līdz piecu dienu laikā nekļūst vieglāk, cilvēks atkal sazinās ar ārstu, kurš palielina iepriekš lietoto zāļu devu vai pieliek klāt vēl vienu medikamentu. Ārsta izrakstītie pretsāpju medikamenti jālieto pēc viņa noteiktās shēmas, noteiktos laikos, nevis, kā bieži vien notiek, lieto, kā sanāk vai tad, kad sāpes vairs nevar izturēt.
Ja noteikts, ka tablete jāieņem ik pēc 6 stundām, tad tā arī jādara.
Ja sāpes nepāriet, jāmeklē palīdzība un jāpievieno, iespējams, kādas invazīvas ārstēšanas metodes. Piemēram, blokādes, kad tuvu sāpju avotam – nervam vai kādai citai struktūrai – ievada pretiekaisuma līdzekli. Hormonu preparāti atzīti kā visefektīvākie iekaisuma mazināšanai – vietā, kur radušās pārmaiņas, tiek noņemta tūska un tāpēc mazinās arī sāpes.
Un ir jāizmeklējas!
Klikšķini te un saņem atlaidi SANTA+!













































































































































































