Miljonāru ģimenes mantinieks, kurš palīdz Latvijai. Kas ir Latvijas goda konsuls Nepālā?

Kļūstot par goda konsulu, viņš nenojauta, ka pienāks brīdis, kad visiem spēkiem būs jācenšas atrast 33 pazudušu Latvijas cilvēku pēdas pēc postošajiem 26. augusta plūdiem. Šī intervija jau bija uzrakstīta, kad 11. oktobrī Nepālā atkal gāzās graujoša dubļu straume, šoreiz Budhi Gandaki upē. Par laimi, varas iestādes paspēja izsūtīt brīdinājumus un pazudušo nav tik daudz. Un vismaz līdz šī žurnāla numura nodošanas brīdim goda konsulam nebija informācijas, ka būtu pazudis kāds ceļotājs no Latvijas.

Runājamies attālināti. Man pretī ekrānā – jauns vīrietis perfekti pašūtā uzvalkā savā birojā, viņam aiz muguras divi karogi, Nepālas un Latvijas. Karanam Vaidijam ir laba izglītība un viceprezidenta amats ģimenes uzņēmumā. Nedēļu pirms katastrofas viņš saderinājās, bet plūdi mainīja viņa dzīvi – nācās iepauzēt doktorantūras studijas, izjuka ikdienas režīms, un daudz, daudz mazāk uzmanības atlika līgavai.

Vai atceraties, kā 26. augustā pirmoreiz uzzinājāt par postošajiem plūdiem uz robežas starp Nepālu un Tibetu? Latvijā tajā brīdī pulkstenis bija ap pieciem no rīta, gandrīz vēl nakts. Kas bija pirmais, par ko iedomājāties?

Kad to uzzināju, atrados šeit, savā birojā, bija ap astoņiem, pusdeviņiem no rīta. Sākumā nebija ne jausmas, ka ir tik daudz cietušo. Un pat ļaunākajos murgos es nebūtu iedomājies, ka tieši šajā vietā un laikā tur atradīsies tik daudz latviešu… Kad pēc tam vērsāmies šejienes policijā, imigrācijas departamentā un Ārlietu ministrijā, uzzinājām, ka pazuduši 33 Latvijas valstspiederīgie! Sākumā bija informācija, ka 25, bet pēc tam izrādījās – vēl vairāk. Tā bija ļoti nelaimīga sakritība. Uz Nepālu dodas daudz latviešu, jo viņiem patīk kalni un interesē budisms, un Nepāla ir Budas zeme.

Es uzreiz informēju Latvijas vēstniecību Indijā, nosūtīju e-pastu Latvijas Ārlietu ministrijai, sazinājos ar Latvijas diennakts konsulāro dienestu. Man ļoti ātri atbildēja, un pēc tam sazinājāmies ik dienu. Kopš tā laika ir gājis kā virpulī, dienu pēc dienas cenšoties darīt visu iespējamo, lai kaut kā palīdzētu šiem latviešiem un viņu ģimenēm Latvijā. Ļoti nozīmīgi bija tas, ka palīgā ieradās Jurģis Barkāns no jūsu Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta. Viņam kā latvietim bija daudz vieglāk sazināties ar pazudušo cilvēku piederīgajiem Latvijā. Pirmajās trijās nedēļās, kad šeit bija arī Jurģis, darījām ļoti daudz. Braucām uz visiem morgiem, visām slimnīcām, visām vietām, par kurām kaut ko uzzinājām. Arī pazudušo cilvēku ģimenes un draugi sekoja līdzi policijas mājaslapā publicētajai informācijai par atrastajiem bojāgājušajiem, saņēmām daudz e-pastu ar lūgumiem noskaidrot: varbūt tur ir mūsu tuvinieks – varbūt atrastas viņa mirstīgās atliekas? Sūtījām cilvēkus uz visām šīm vietām cerībā, ka izdosies kādu atrast. Kādā brīdī izplatījās baumas, ka esot izdzīvojis viens no nepāliešu pavāriem, kas bija kopā ar latviešu grupu. Divas dienas skraidījām apkārt, mēģinot atrast šo pavāru, bet izrādījās, ka tās bijušas nepatiesas ziņas.

Kas notiek tagad – meklējumi ir pārtraukti vai tomēr kaut kas vēl turpinās?