Rīga +14°C 
Vaicāta, kāds varētu būt iemesls, kāpēc tik daudziem cilvēkiem Latvijā nav diagnosticēta demence, Latvijas Alcheimera asociācijas valdes priekšsēdētāja Zita Jēkabsone-Saulīte norāda, ka vispirms jau jāņem vērā, ka diagnozes noteikšana ir salīdzinoši komplicēta. Proti, diagnozes noteikšanā iesaistīti vairāki speciālisti un vairāki izmeklējumi.
«Diagnozi nosaka neirologs vai psihiatrs, jāveic magnētiskā rezonanse. Pēc šī izmeklējuma atkal jāatgriežas pie neirologa, turklāt viņa apmeklējumam nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Tā ir vesela ķēdīte – ja ģimenes ārsts neko aizdomīgu nepamana, cilvēks nenonāk pie speciālista un tālāk uz izmeklējumiem. Tāpat gana daudzi pagātnes domāšanas dēļ psihiatru joprojām uztver neviennozīmīgi un psihiatrs uzreiz saistās ar ārstu, kas cilvēku ievieto psihiatriskajā slimnīcā. Jāatceras arī, ka magnētiskā rezonanse ir viens no dārgākajiem izmeklējumiem.
Kādā televīzijas raidījumā žurnālisti kalkulēja, cik laika paņem šīs diagnozes noteikšana, ja cilvēks izmanto valsts līdzfinansējumu. Ja nemaldos, tie bija deviņi līdz pat 12 mēneši.
Savukārt, ja cilvēks šo ceļu iet par savu naudu, process ir ātrāks, bet summa, kas jāiztērē, ir divas vai trīs reizes lielāka.
Vēl viens iemesls, kāpēc statistika Latvijā varbūt nav pareiza, – daudzi uzskata: ko man dos diagnoze, ja tāpat neko darīt nevar! Dažkārt cilvēks izvēlas strausa politiku – iebāž galvu smiltīs un dzīvo tālāk. Līdz ar to nav vienas konkrētas atbildes, kur slēpjas problēmas cēlonis, – tas ir vairāku faktoru kopums. Viens gan ir skaidrs – sabiedrībai kopumā vajadzētu mainīt savu domāšanu un atcerēties: jo ātrāk sāc rīkoties, jo lēnāka būs slimības progresēšana,» uzsver Zita Jēkabsone-Saulīte.
Kontrolē riska faktorus!
Kopš laika, kad demenci sāka pētīt, atzīts, ka svarīgākā ir demences profilakse. Viens no vadošajiem medicīnas izdevumiem The Lancet publicējis apmēram 40% riska faktoru, ar kuriem sevi pakļaujam demences attīstības riskam. Viens no riskiem ir izglītošanās – jāpievērš uzmanība tam, cik daudz nodarbinām savas smadzenes, jau sākot no jaunības un tā visa mūža garumā. Smadzenes vajag trenēt! Nākamais – svarīgi sekot līdzi un novērst paaugstinātu asinsspiedienu, paaugstinātu holesterīna līmeni, tāpat arī lieko svaru un aptaukošanos.
Starp riska faktoriem ir arī smēķēšana, depresija, sociālā izolēšanās, fiziskā pasivitāte, cukura diabēts.
Pēdējais, kas secināts, – demences attīstības risku palielina arī gaisa piesārņojums. Visi šie aspekti plus gēni var ietekmēt virzību uz demenci. Daudzi domā – ja reiz cilvēks ir izglītots, viņu demence neskars. Tā gluži nav. Varbūt pārāk skaļi teikts, bet kopumā no demences pie nelabvēlīgiem apstākļiem nav īsti pasargāts neviens. Turklāt jāpatur prātā, ka demence ir kādas slimības, visbiežāk Alcheimera slimības, izraisīts smadzeņu traucējums. Jā, daudzi teiks, ka savos 65 vai 70 gados nevar atgriezties jaunībā un mainīt to, ko darīja vai nedarīja…
Zita Jēkabsone-Saulīte gan uzskata: «Un kā vēl var! Nevajag sev uzlikt mērķi noskriet maratonu, bet ikdienā jāievieš kustības, kas ir samērīgas ar cilvēka fiziskajām spējām.
Nevajag uzlikt mērķi iemācīties četras jaunas valodas – pietiks, ja mācīsies vienu.
Pasaulē vairāk atzītā un biežāk citētā pieeja demences jeb kognitīvās pasliktināšanās samazināšanai ir Finger metode, kas ir pamats agrīnās demences aprūpes ieteikumiem. Šī pieeja balstās uz piecām lietām, kas jādara nepārtraukti.
Secība nav noteikta, bet šīs piecas lietas ir sekojošas: kognitīvo spēju aktivizēšana; sociālā iesaiste jeb socializēšanās; fiziskās aktivitātes (tā nav tikai nūjošana, bet arī darbības, ko var veikt dzīvoklī); sabalansēts uzturs (un joprojām par labāko uzskata Vidusjūras diētu); asinsvadu slimību riska faktoru kontrole. Šīs piecas lietas jādara regulāri un visas, ne tikai viena vai divas,» uzsver eksperte.
Kā nepalaist garām slimības sākumu?
Kā agrīni saprast, vai pastāv demences risks, ir diezgan slidens jautājums. Jā, ir dažādi rādītāji, taču ne vienmēr tie uzreiz skaidri pasaka, ir vai nav demence, norāda Zita Jēkabsone-Saulīte, turpinot:
«Viens no demences rādītājiem ir atmiņas pasliktināšanās. Ja, ejot ārā no mājas, aizmirstas atslēga, nevar uzreiz teikt, ka tā ir demence, varbūt cilvēkam vienkārši ir pārāk liels informācijas apjoms. Bet viena no demences pazīmēm ir tā, ka zūd kustību koordinācija, piemēram, cilvēkam biežāk aizķeras kāja, viņš paklūp, varbūt pat nokrīt.
Vai parādās grūtības atrast vārdus – viņš zina, ko pateikt, bet nevar atrast īstos vārdus. Nevis aizmirsis, bet nevar noturēt savu domu.
Var parādīties apjukums vai orientācijas grūtības laikā un vietā.
Piemēram, cilvēks nevar pateikt, kāds šodien datums, vai viņam rodas apjukums pazīstamā un zināmā vidē. Vēl var būt grūtības paveikt pierastu uzdevumu. Piemēram, līdz šim ar telefonu cilvēks tika galā, bet tagad ir kreņķis un misēklis un viņš netiek galā. Vai arī mamma līdz šim izmantoja labi zināmu recepti un cepa kūku, bet tagad viņai tā vairs nesanāk. Vai rodas grūtības plānot kādas darbības – ja vienā dienā jāizdara divas vai trīs lietas, tās grūti izdomāt un saplānot.
Vēl tuvinieki reizēm var pamanīt noskaņojuma maiņu – cilvēkam negribas komunicēt, iesaistīties aktivitātēs, viņš ieņem pasīvu pozīciju.
Mēs nereti to pieņemam, un arī šie visi faktori uzreiz simtprocentīgi nenorāda uz demenci – no viena gadījuma arī nevajag izdarīt secinājumus, bet vienkārši pavērot cilvēku. Dažkārt šie cilvēki kļūst agresīvāki: ko tu mani tincini, kāds šodien ir datums! Es zinu, kāds šodien datums! Tam visam jāpievērš uzmanība, un šo svarīgi pamanīt kā tuviniekiem, tā aprūpētājiem, sevišķi, ja seniors dzīvo viens. Un, ja situācija ir tāda, ka cilvēks tiešām dzīvo viens un pie viņa aprūpētājs nenāk, viņš pats šīs izmaiņas pamana, bet parasti noraksta uz vecumu un turklāt ir pārliecināts, ka ar demenci neko darīt nevar. Taču tā nav,» pārliecināta ir Zita Jēkabsone-Saulīte.
Ko var darīt?
Jāievēro iepriekš minētie pieci punkti un ar tiem katru dienu jāstrādā, jo lielā mērā no katra ir atkarīgs, cik slimība ātri vai lēni progresē. Viens no būtiskākajiem punktiem, ko minējām, ir kognitīvo spēju trenēšana. Ko praktiski dzīvē tas nozīmē?
«Parasti cilvēki stāsta, ka prāta trenēšanai risina krustvārdu mīklas un ar to ir gana. Vai lasa grāmatas. Vai, piemēram, tipiska seniora ikdiena – viņš lasa avīzi vai žurnālu, skatās ziņas un seriālus, skrullē telefonu, min mīklas un šad tad ar kādu satiekas. Vai ar to ir par maz? Protams, ka par maz! Viss uzskaitītais ir pasīva informācijas uztvere.
Skatās televizoru. Un? Ja redzēto pārrunā ar vīru, bērniem, kaimiņieni, tas jau ir mazliet labāk. Noskatoties raidījumu, cilvēks nevar kaut ko nocitēt vārds vārdā, tātad viņam ir jāpiepūlē sava domāšana, jāpasaka saviem vārdiem, ko viņš redzēja. Tāpēc cilvēki, kuri dzīvo kopā ar kādu, ir labākā situācijā nekā tie, kuri dzīvo vieni, bet saruna ar kaķi nav tas, jo atbildes nav. Svarīgi atcerēties, ka tikai ar kādu vienu no šīm minētajām darbībām nepietiek – tās visas ir jāvariē katru dienu!
Pirmais – jātrenē atmiņa, piemēram, var iemācīties kādu dzejoli, un tas būs labāk nekā krustvārdu mīklā jau simto reizi ierakstīt, ka romāna Nožēlojamie autors ir Igo, jo to cilvēks jau zina automātiski.
Otrs – matemātikas uzdevumu risināšana. Sudoku ir laba lieta, bet jāmēģina rēķināt līdzi, kaut vai skaitīt, atņemt, reizināt, dalīt prātā un censties neizmantot palīgrīkus. Trenēt atmiņu var, mācoties kaut vai tālruņa numurus, kaut pa vienam vai diviem cipariem. Trešais – valoda. Tas ir gan mācīties valodu, gan mēģināt stāstīt citiem to, ko esi izlasījis. Uzmanības trenēšana – ir dažādi rīki, kā trenēt uzmanību. Piemēram, ja pa telefona ekrānu slīd četru krāsu zivtiņas, tad ķert tikai dzeltenās, tā sevi trenējot. Var trenēt atpazīšanu, piemēram, redz desmit fotogrāfijas ar cilvēkiem un mēģināt saprast, kuras divas fotogrāfijas no tām desmit redzētas iepriekš.
Var salīdzina divus attēlus, kas redzams vienā un kas otrā.
Gribu uzsvērt, ka šiem uzdevumiem jābūt dažādiem un, pamatojoties uz tiem, cilvēkam vajadzētu veidot savu dienas grafiku – šodien staigāju un vingrinu prātu, rīt runāju, komunicēju un mācos dzejoli. Var pat rakstīt tādu kā dienasgrāmatu vai dienas plānu, lai būtu vieglāk saplānot un atcerēties. Savukārt, runājot par citām iespējām, visā pasaulē attīstās medikamentozā terapija, un gan jau pienāks laiks, kad zāles palīdzēs atvieglot situāciju. Demence nav tikai Latvijas problēma, tā ir visā pasaulē, un tai ir pievērsta milzīga uzmanība. Esmu optimiste un nešaubos, ka arī medikamentozajā terapijā iesim uz priekšu. Bet šobrīd lielākais akcents tiek likts uz sociālo rehabilitāciju,» akcentē Zita Jēkabsone-Saulīte.
Tāpat svarīgi atcerēties, ka demence uzreiz nenozīmē dzīves beigas – cilvēks ar šo slimību tāpat var pilnvērtīgi dzīvot, mācīties, priecāties, būt aktīvs un komunikabls. Būtiski saglabāt ierasto dienas ritmu un iespēju būt sabiedrībā, jo tieši socializēšanās palīdz ilgāk saglabāt dzīves kvalitāti.
Ņem vērā
Vietne www.uzlaboatminu.lv ir Demences resursu centra digitālais rīks, kurā apkopota informācija un noderīgi padomi cilvēkiem ar demenci, viņu tuviniekiem, kā arī speciālistiem.
