Rīga +10°C 
«Lai man piedod, bet man nepatīk braukt uz skolas salidojumiem!» intervijā žurnālam Ievas Stāsti savulaik atzinās aktieris. «Visbiežāk darba dēļ neesmu ticis, bet
tajā vienīgajā reizē, kad aizbraucu, jutos diezgan bēdīgi.
No klases bijām daži, salikti kopā ar vēl kādām piecām klasēm. Sēdējām stūrītī, īsti nebija, par ko runāt. Mūs ir saistījis laiks, kad bijām kopā, pēc tam katrs aizgājis savu ceļu,» sacīja viņš.
Arī satikšanās ar skolas laika simpātijām mēdz būt ļoti skumjas. Tā gadījies arī ar Normunda klasesbiedreni. «Es baigi samīlējos vienā meitenē no Vestienas. Viņa bija skaista, gudra, bet dzīve viņu salauza. Pēc videnes brauca uz Rīgu stāties žurnālistos, netika. Tas pliķis, ko dabū pa seju, kad liekas, ka visu vari, viss izdosies, un tomēr tik viegli nesanāk, viņai laikam bija stipri sāpīgs. Aizbrauca atpakaļ, apprecējās ar vietējo džeku. Pēc kādiem gadiem desmit es to meiteni Ērgļos ieraudzīju.
Viņa pārgāja ielai pretējā pusē, un es sapratu, kāpēc.
No tās skaistās meitenes nebija palicis pāri nekas… Liktenis vai viņas izvēle? Viņa bija pirmā meitene videnē, un, ja pēc pirmās dzīves pļaukas nespēj vairs atgūties un dzīvo, lai notiek, kā notiek, tā tomēr ir pašas izvēle,» spriež Normunds.
«Esmu domājis, ka arī es, ja tik viegli padotos, tagad sēdētu savos laukos, dzertu stiprināto aliņu, un man no dzīves neko vairāk nevajadzētu. Tā ir noticis ar daudziem maniem pamatskolas un videnes čaļiem,» atzīst aktieris.
