Rīga +23°C 
Viena ideja, kas varētu iešauties galvā, – zaļā zāliena vietā iesēt kādu no puķu pļavas maisījumiem, kas pašlaik ir modē. Ja pirms sēšanas labi sagatavo augsni, rezultāts uz gadu vai diviem var sanākt skaists. Tomēr efekts ir īslaicīgs, jo liela daļa šajos sēklu maisījumos izmantoto augu sugu ir tīrumu nezāles, piemēram, rudzupuķes, magones, kurām daba ieprogrammējusi dzīvot ātri un tur, kur ir uzrušināta augsne. Veidojoties velēnai, šīs sugas izzūd. Tātad īstenībā tā nav pļava, bet košu puķu sējums. Daļa puķu pļavu augu Latvijā savvaļā nav sastopami un ir ar īslaicīgu raksturu.
Viens ir skaidrs – šie maisījumi neveido Latvijas dabiskajām pļavām raksturīgu puķu raibumu, un tie neder Latvijas bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai.
Tos var sēt tikai dārzā, rēķinoties ar īslaicīgu košumu. Ja gribas Latvijai raksturīgu un ilglaicīgu pļavu, jāsēj vietējo augu sugu sēklas – tie augi, kas sastopami Latvijas dabiskajās pļavās. Pieredze liecina, ka, tāpat kā ar jebkuru augu dārzā, gudrāk ir pielāgot stādāmo un sējamo materiālu vietas īpatnībām, nevis mocīties pašam un mocīt augus nepiemērotā vietā. Ja ir sausa, nabadzīga, smilšaina augsne, tad pļavai atvēlētajā vietā sēj sausu smiltāju zālāju augu sēklas. Ja mitra, tad šādiem apstākļiem raksturīgus pļavu augus. Jāskatās, kādi augi ir apkārtnē (ja kaut kas no savvaļas vēl saglabājies) – tie arī būs piemērotākie.
Ja vietas pietiek, pļava dārzā ir laba izvēle – tā prasa mazāk kopšanas nekā daudzi lolojamie prasīgi kultūraugi. Pļava ir veids, kā pielāgoties klimata pārmaiņu nestiem riskiem, tostarp ilgstošam sausumam un laistāmā ūdens trūkumam. Pļava dārzā nenozīmē, ka nekas nav jādara, – ir jānopļauj, jānovāc, vēlākos gados jāpieskata sūna. Bet pļava neprasa ravēšanu, laistīšanu, mēslošanu u. c. veida kopšanu un augu lološanu. Retāka pļaušana ietaupa resursus un laiku. Bet pats galvenais – ziedoša pļava ir pienesums bioloģiskās daudzveidības vairošanā, kamēr bieži pļauts mauriņš no apputeksnētāju un citu dzīvo radību viedokļa ir zaļš tuksnesis. Nekad neļaujot augiem uzziedēt un izskaužot visu nepareizo, tajā dzīvām radībām, tai skaitā dārza palīgiem, nav, ko ēst, nav, kur paslēpties un vairoties.
Pļava dārzā ir veids, kā piesaistīt kukaiņus un putnus, kas ar laiku veido barības ķēdes, mazinot vajadzību uzturēt mākslīgus risinājumus.
Pļavā var iegūt arī ārstniecības un ēdamos augus. Dabisko pļavu augiem patīk nabadzīgākas augsnes un gaišas vietas. Vietas, kur nav ieteicams plānot dārza vai plašākas piemājas pļavas, ir ilgstoši kultivētas, intensīvi mēslotas un ļoti auglīgas augsnes. Ar lielu varbūtību pļava tur nesanāks. Zāle augs, bet košajām pļavas puķēm ies grūti. Nekad nemēslojiet vietas, ko gribat atvēlēt pļavai – ne pirms pļavas sēšanas, ne tās pastāvēšanas laikā.
Kā tikt pie pļavas dārzā?
Sējot dabisko pļavu, jārēķinās, ka tā nebūs gatava uzreiz, bet dzīvos ilgi. Ja gribat pēc pāris gadiem nolūkotajā vietā stādīt kartupeļus vai būvēt siltumnīcu, tad pļava nebūs pareizā izvēle. Nav teikts, ka pļavai vajag lielu vienlaidu platību. Pļavas augi var dzīvot arī kaut dažos kvadrātmetros un saliņu veidā biežāk pļautā zālienā vai augļu dārzā, ja vien tas nav ļoti noēnots. Pļava dārzā nenozīmē visu vasaru brist pa garu zāli – arī vidēja lieluma dārzā tās novietojums un pļaušanas biežums ir salāgojams ar pārējām dārza izmantošanas vajadzībām, saprātīgi izpļaujot takas, laukumus vai veidojot pļavu saliņas.
Jāsāk ar vērošanu
Izpētiet, kādi jūsu dārzā vai plašākā piemājas īpašumā ir augsnes, mitruma un gaismas apstākļi. Pašas skaistākās dabiskās pļaviņas var izveidot gaišos, sausos uzkalniņos, nogāzēs saules pusē, atklātās vietās, kur nav noēnojuma un augsne ir nabadzīgāka, sausāka nekā citur. Šādas vietas iespējams padarīt bagātākas, ieaudzējot tajās vēl citas pļavu puķītes. Tas var būt gan skaisti, gan dabai vērtīgi. Pasliktinoties dabisko pļavu stāvoklim Latvijā, arvien lielāka nozīme ir piemājas pļavām, kas piedalās savvaļas augu saglabāšanā un palīdz tiem izplatīties. Jo vairāk būs ziedošu savvaļas augu, kam pārmērīgas kārtības mīlestības dēļ mauriņos nekad neļaujam uzziedēt, jo lielāka cerība, ka nezudīs tauriņi, bites, kamenes un citi dzīvie organismi.
Kur dabūt sēklas?
Sēklas var iegādāties internetā, var interesēties pie dabisko pļavu saimniekiem un tās var savākt arī pašu rokām. Tam, protams, nepieciešama prasme nekļūdīgi pazīt augus ne tikai ziedu laikā, bet arī pēc noziedēšanas – tāpēc ieteicams augus vispirms kārtīgi pavērot, kā tie izskatās dažādos laikos. Jāskatās, kur vietas un augsnes apstākļi ir līdzīgi tavējiem – ēnaināka vai saulaināka, sausāka vai mitrāka. Ja vietas būs līdzīgas, visticamāk, derēs līdzīgajā vietā ievākto augu sēklas. Sēklu ievākšanas vietas var būt dabiskās pļavas vai puķēm bagātas ceļmalas. Var gadīties, ka noskatītā pļaviņa vai ceļmala sēklu gatavības laikā nopļauta, pirms pagūsi ievākt sēklas. Taču arī tad pētīšana nebūs velta – iekāroto puķi būs vieglāk atpazīt citā, nenopļautā vietā. Katrai augu sugai ir savs sēklu gatavošanās laiks.
Dažai sēklas ir gatavas drīz pēc noziedēšanas, piemēram, margrietiņai, citai tas aizņem ilgu laiku, piemēram, gaiļbiksītes zied pavasarī, bet to sēklas vāc vasaras beigās.
Dažu augu sēklas nogatavojas apmēram vienā laikā, citu – pakāpeniski, vairāku nedēļu garumā. Noziedējušās ziedkopas var paberzēt vai pakratīt, paskatīties, vai sēklas nav izbirušas, vai tās ir tumšas, cietas, viegli notraucamas. Vienkāršāk ar lidpūkām – tās vai nu ir, vai nav. Ziedu galviņas ar sēklām var salasīt papīra turzā, mājās izžāvēt. Ja šķiet, ka nav īsti gatavas, labāk pagaidīt vai ievākt un žāvēt ar visiem stublājiem. Sēklu ienākšanās laiks mazliet mainās pa gadiem, tāpēc nav viena pareizā datuma – jāseko notikumiem dabā. Sēklas pēc izžāvēšanas glabā vēsā, sausā vietā. Var sēt uzreiz, tikai iepriekš jāsagatavo vieta.
Nevāc nepazīstamās!
Jāsargās vākt īsti nepazīstamu augu sēklas, jo var būt, ka tie ir vai nu īpaši aizsargājami augi, vai kāda no invazīvajām svešzemju sugām, kas strauji vairojas un izspiež vietējos augus, un tās vajadzētu ierobežot, nevis sēt. Pie tiem pieder, piemēram, Kanādas zeltslotiņas, daudzlapu lupīnas un puķu spriganes.
Kā sēt?
Pirms sēšanas vieta zemu jānopļauj un jāsaecē augsne. Ja nesēj tūlīt pēc sēklu savākšanas, var sēt oktobrī vai pat novembrī. Var sēt arī pavasarī no marta beigām līdz maijam, bet jārēķinās ar iespējamu sausumu – pēc sēšanas, ja lietus neatnāk, būs jālaista. Daļai sēklu, lai dīgtu, jāpaguļ vēsumā – sējot pavasarī, ziemu var atdarināt, sēklas 2–4 nedēļas pirms sēšanas paturot ledusskapī (ne saldētavā!). Var sēt visu pļavu vienā paņēmienā vai piesēt katru gadu – tas atkarīgs no sēklu apjoma un mērķa. Vienkāršākais veids – augsni piemājas pļaviņā uzrušina ar grābekli vai pirkstaino kapli un iekaisa sēkliņas – 1–2 g uz 1 m2.
Augsnes virskārtu var uzirdināt ar ecēšām, kultivatoru, vertikulatoru vai citādi – atkarīgs no vietas apstākļiem un pieejamās tehnikas.
Dziļa aršana nav vajadzīga, tā veicinās nezāļu savairošanos nākamajā gadā. Galvenais – lai sēklas nonāk saskarsmē ar augsni un nepaliek guļam uz kūlas vai sūnu slāņa. Daļa pļavas augu izdīgs nākamajā gadā, daļa – vēlāk. Dažas sugas var uzziedēt jau otrajā gadā (piemēram, gaiļbiksītes, margrietiņas, ilzītes, pātaines), daļa ziedus raisīs tikai trešajā ceturtajā gadā. Dabisko pļavu augu saliņas var ieviest arī sētā, regulāri pļautā zālienā. Tā dārzs kļūs interesantāks un dzīvīgāks. Puķu saliņas un to formas var modelēt atbilstoši savai gaumei – kā joslas gar zāliena malām, salas vai vēl citādi.
Kad un kā pļaut pļavu?
Aplams ir uzskats, ka pļava ir jātaupa un to nedrīkst pļaut vai jāpļauj vasaras beigās. Dārzā puķēm bagātu pļavu var pļaut vienu divas reizes vasarā, tas atkarīgs no konkrētā gada mitruma, siltuma, kas ietekmē zāles augšanas ātrumu. Ja vasara sausa, pietiks nopļaut vienreiz. Ja zāle aug ļoti lekni, var būt jāpļauj trīsreiz. Nav arī viena pareizā pļaušanas datuma! Jāskatās dabā. Pirmoreiz var nopļaut maijā, kad savārpo graudzāles, bet puķes vēl neveido ziedkātus. Tas ir apmēram tad, kad nozied pienenes. Tas palīdzēs pļavas puķainumam un mazinās graudzāļu īpatsvaru. Otrreiz pļauj, kad vairums augu noziedējuši – jūlija otrajā pusē vai augusta sākumā.
Ja rudenī nepatīk ataugusī zāle, to var nopļaut un novākt, taču neliels kūlas daudzums pļavai ziemā nekaitēs, un tā noderēs kukaiņiem pārziemošanai.
Pēc pļaušanas zāle vai siens noteikti jāsavāc. Smalcināšana pļavu pārbaro un mazina piemērotību krāšņi ziedošajām puķēm. Lai veicinātu augu izsēšanos, atstāj līdz rudenim nepļautas saliņas vai joslas. Tas palīdzēs puķēm izklīst pa pļavu un atjaunoties – citādi augi ar laiku novecos un izzudīs. Bet rudenī ziedu saliņas noteikti jānopļauj un jānovāc.
Vēlāk pļauto saliņu vietas vēlams pa gadiem mainīt. Pļavu puķes evolūcijas gaitā ir pielāgojušās, ka tās apēd dzīvnieki vai nopļauj. Nepļaujot līdz vasaras beigām, nogatavojas sēklas arī nevēlamiem, augiem, piemēram, suņburkšķiem un kamolzālei, – tie izsējas, stiprinās to sakņu pinums. Tad no puķu sēklu nogatavošanās ir maza jēga, jo tās tik un tā nevarēs uzdīgt un netiks pie augšanas, jo konkurenti būs spēcīgāki. Pēc otrās pļaušanas daļa puķu uzziedēs atālā.
Ņem vērā!
Drīkst vākt tikai Latvijā vai konkrētajā apvidū parastas sugas, kas nav aizsargājamas. Nedrīkst postīt aizsargājamu augu atradnes – vākt šo augu sēklas, tos izrakt un pārstādīt!
