Rīga +15°C 
Konsultē Jekaterina Macuka, Datu valsts inspekcijas (DVI) direktore
Kur meklēt vairāk informācijas:
Modernā pasaule kļūst arvien advancētāka, un tagad citus filmēt iespējams pat ar brillēm – ja tās ir viedās brilles. Tomēr novērošanas kameru lietošana ir lauciņš, kur jāievēro savi noteikumi gan par datu aizsardzību, gan privātumu un intimitāti.
Ar ko īsti jārēķinās – kur mūs drīkst filmēt publiskajā telpā un dažādās iestādēs? Un mājās, savā dārzā un pagalmā? Vai kaimiņš drīkst ar savām novērošanas kamerām filmēt manas privātmājas pagalmu? Vai iespējams, ka novērošanas kameras mūs izspiego arī, piemēram, lielveikalu pielaikošanas kabīnēs? Un kā ar automašīnu videoreģistratoriem – arī tās taču ir novērošanas kameras?
«Tieši par videonovērošanu ir diezgan daudz sūdzību – ap 300 gadā,» stāsta Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka. «Taču cilvēki ne vienmēr līdz galam saprot, ko Datu valsts inspekcija var vai nevar iesākt.»
Kameras pie privātmājām. Strīdīgi!
Te ir divi privātmāju īpašnieku pieredzes stāsti, katrs no savas puses – viens ir dziļi nelaimīgs par to, ka viņa māju un dārzu filmē, otram gribot negribot ir jāuzstāda kameras, turklāt jāredz arī ārpus sava žoga.
Pirmais stāsts
Dace dzīvo klusā Rīgas privātmāju rajonā, bet pirms laika viņai radies konflikts ar kaimiņu – Dacei pieder arī blakus īpašuma zeme, bet kaimiņš par zemi neko nemaksā un izturas izaicinoši. Tagad kaimiņš viņu arī novēro.
«Viņš uz jumta uzstādījis kameru, kas vērsta uz manu pagalmu, automašīnu un pirtsmāju. Kameras ir divas, otra vērsta uz ielu, un tajās labi var redzēt, kad es atbraucu vai aizbraucu, vai mans vīrs ir vai nav mājās – viss kā uz delnas.
Kamera man ļoti traucē, jūtos visu laiku novērota. Pirtsmājas lielajiem logiem aizkarus vienmēr turu aizvērtus, citādi var redzēt visu, kas tajā notiek, un savā pagalmā nepārtraukti apzinos, ka mani var vērot kaimiņš un viņa draugi. Jūtos neaizsargāta, turklāt nemaz nezinu, kādiem mērķiem šos ierakstus var izmantot. Paturu prātā, ka
kaimiņam, kurš nestrādā algotu darbu un dzīvo avārijas stāvoklī esošā mājā, varētu būt arī nelāgi nodomi.
Esmu viņam teikusi, lai kameras novāc, bet pretī dzirdēju rupjības. Zvanīju policijai, tur man ieteica vērsties Datu valsts inspekcijā, savukārt no inspekcijas saņēmu vēstuli, ka viņi ir atbildīgi par datiem, bet ne par kameru izvietošanu. Tagad man nav skaidrs, kur vēl es varētu vērsties. Jūtos apdraudēta, jo visa mana dzīve ir kaimiņam un viņa draugiem kā uz delnas.»
