Tikai SANTA+ vārda dienā! Atver 🎁 te! 
Rīga +11°C 
Kārlis Skalbe bija ne tikai izcils literāts, bet arī politiskais darbinieks, Latvijas neatkarības kvēls atbalstītājs. «Tēvzemei un brīvībai» – tie ir Skalbes vārdi. Kad 1940. gada 7. novembrī Piebalgā dzejnieka ģimenes vasaras mājā svinēja Kārļa Skalbes sešdesmit pirmo dzimšanas dienu, viņu apciemoja jaunā, talantīgā rakstniece Ilze Kalnāre un viesu grāmatā atstāja novēlējumu, lai dzejnieks mierīgs dzīvo savos «Saulrietos». Viņa vēl nezināja vai izlikās neredzam, ka šeit un visā Latvijā mierīgā dzīve ir beigusies. Skaudrs nemiers vajāja visus, kuri saprata – labi nebūs.
Baigajā gadā Rīgā tika izsludināta dzīvojamo platību samazināšana, un Skalbes no plašā Lāčplēša ielas dzīvokļa pārcēlās uz Antonijas ielu 10, kur kopā ar Zemgalu un Legzdiņu ģimenēm un pirmā brīvvalsts prezidenta Čakstes kundzi Justīni iemitinājās Paula Zemgala mājoklī. Kārli jau sen mocīja nieru kaite. Pirmās pilsētas slimnīcas
ārsti teica – jāoperē, bet Skalbe viņu padomos neklausījās. Dzēra tējas un cerēja, ka slimība atkāpsies.
Vairāk par miesu sāpēja dvēsele. Jūnija vidū bez vēsts uz neatgriešanos pazuda labākie ģimenes draugi. Kārlis, sasaiņojis čemodānu, dienām sēdēja uz gultas malas, neko neredzošām acīm vērdamies pretējā sienā, un gaidīja savu kārtu. Nezināmu iemeslu dēļ tā nepienāca. Vēl ne.
1942. gadā apprecējās Kārļa Skalbes dēls Jānis, par sievu apņemdams Piebalgas advokāta Breikša saimniecības vadītāju Emmu Smilgu. Meitai Ilzei jau pasen bija sava ģimene. Legzdiņu dēliņš Andrejs bija paaudzies, kad 1944. gada jūnijā savu pirmdzimto sagaidīja arī Jāņa ģimene. Viņi ar Jančuku, kas vēl nebija ne mēnesi vecs, 22. jūlijā ieradās Saulrietos. Emma pēc smagām dzemdībām jutās sagurusi, tāpēc gribēja lauku klusumā un mierā atspirgt.
Par šo laiku dzejnieka sieva Lizete Skalbe savās atmiņās rakstīja: «1944. gada rudenī dzīvojām Saulrietos. Mūsu labības laukā Incēnu kalnā griezās vācu tītavas ienaidnieka lidmašīnu uzmanīšanai, piekalnē bez mitēšanās rūca to motors. Vakaros gaisā karājās krievu baigās, eglītēm līdzīgās raķetes. Grāvmalās veseliem žūkšņiem mētājās krievu uzsaukumi padoties, tāpat kā jau padevies ģenerālis Pauluss ar visu savu štābu un armiju. Dzīvojām ar Skalbi «Saulrietu» augšstāvā, apakšā mita kāds jauns vācu virsnieks, pie kura vakaros viesojās viņa biedri. Viņi sēdēja, katrs savu sveci sev priekšā nolicis, un spēlēja kārtis. Pavēle aizklāt logus viņiem vairs neeksistēja, lai gan reizēm rūkdamas laidās pāri krievu lidmašīnas. [..] Tad ar divriteni atbrauca znots Roberts Legzdiņš mums abiem pakaļ.
Mēs tā arī neaizbrauktu, jo no kaimiņiem nebija iespējams sarunāt zirgu.
Bet kādā dienā atnāca dzejnieks Jānis Medenis ar kundzi. Visa viņu ģimene līdz ar māti un brāļiem jau atradās bēgļu gaitās. Viņiem aizbraucot, Jāņa Medeņa māja jau
stāvējusi liesmās. Patlaban viņi ar zirgiem un vezumiem mita Alauksta malā, un viņiem bija vienalga, kurp doties.»
Arī Skalbēm priekšā stāvēja bēgļu ceļš, atstājot mājas un saimniecību likteņa varā. Šķiršanās bija smaga, bija jāatvadās arī no tuvajiem cilvēkiem, apzinoties, ka visdrīzāk šai saulē satikties vairs neizdosies. Lizetes māte Minna, saukta par Sencīti, palika pieskatīt Saulrietu saimniecību. Piebalgā palika arī dēla Jāņa ģimene. Meita Ilze ar vīru Robertu un mazo Andreju izlēma bēgt. No Latvijas atvadījās arī dzejnieks Kārlis Skalbe un viņa sieva Lizete.
16. augustā atstājuši Saulrietus, bēgļi dzimtenē zirgu vilktos ratos, svešu cilvēku atvēlētās naktsmājās, šķūņos, siena gubās un zem klajas debess vēl pavadīja gandrīz trīs mēnešus. Caurbraucot Rīgai, Legzdiņš savā dienasgrāmatā rakstīja: «Brīvības iela bija izvērtusies par īstu bēgļu «centrālkomiteju». Te nāca meklēt piederīgos un noskaidrot Vidzemes frontes stāvokli. Ilgāku laiku stāvējām pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas, tad pie Dzirnavu ielas.
Ieraudzījuši Skalbi bēgļu vezumā, apstājās pilnīgi sveši cilvēki, gribēja pateikt vai saņemt kādus mierinājuma vārdus.
[..] Savāds bija skats no augstskolas kāpnēm Raiņa bulvārī. Vienpadsmit pajūgos sēdēja mūsējie. Pirmajā Skalbe. Stingri turēja grožus, jo Rīgai izbraukt cauri nav nieka lieta. Tuvu vectēvam piespiedies Andrejs, tad Ilze un vecāmāte. Abos droškas galos lieli maisi, kuros sadzītas drēbes. Arī droškas kurvis piebāzts, dēlis zemu ielīcis. Tad Medeņa pajūgs. Pats saimnieks drūms, sēž kā sastindzis un, lai izvairītos no garāmgājējiem, skatās tālumā. Ir tāda sajūta, it kā negribētu viens otrā ielūkoties, lai neuzvandītu ko saudzējamu, ko gribētos paņemt šais atvadu stundās līdzi no Rīgas.»
Bēgļi nonāca Kurzemē. Tur bija jāgaida laiva, kas pārcels pāri jūrai. Ilzes pierakstos palikušas rindas: «Trīs nedēļas jau dzīvojam šķūnī. Katru vakaru ejam uz jūrmalu, līdz pusnaktij guļam – gan uz slapjas, gan sasalušas zemes, bet tad, laivu nesagaidījuši, atgriežamies un ielienam savā migā - sienā, kas no mūsu slapjajām drēbēm ož pēc pelējuma.»
Daudzi Kārli Skalbi, protams, pazina arī Kurzemes jūrmalā, viņa priekšā noņēma cepuri, taču brīdī, kad izvērtās cīņa par iekļūšanu glābējlaivā, pēkšņi pārvērtās satracinātos, nāves baiļu pārņemtos dzīvniekos.
Kuģa kapteinis atteicās uzņemt uz pārpildītā klāja Skalbes ģimeni,
jo, elkoņiem un kājām piepalīdzot, jaunākie un veiklākie pasteidzās tajā iekļūt pirmie.
Laivā tiek, pateicoties spirta pudelei
Tikuši laivā, grūda no tās ārā pārējos, jo pārlādētā krava jūrā varēja kļūt ļoti bīstama. Skalbes pēdējā laivā tika, pateicoties spirta pudelei, kuru Kārlis glabāja azotē no savas beidzamās – sešdesmit piektās – dzimtenē nosvētītās dzimšanas dienas.
Brīvprātīgajiem emigrantiem paveicās, jo viņi nesagaidīja 1949. gadu Latvijā un netika no tās deportēti piespiedu kārtā vai nošauti bez tiesas, bet uz piecdesmit gadiem pazaudēja dzimteni un viņu saknes tika aizcirstas. Kārļa Skalbes mazdēlam Andrejam Legzdiņam ir sieva Ligita, divi dēli un mazbērnu pulciņš, kuri vairs latviski nerunā. «Dēli vēl latviski saprot, bet mazbērni jau ir īsti zviedri,» Andrejs atzīst.
