Rīga +17°C 
Kad dzejniece Inese Zandere bija maza meitenīte, viņa lasīšanu sāka ar… Lāčplēsi! «Vēl ar Raiņa lugām un Brigaderes lugām. Kā sāku ar Lāčplēsi, tā aizgāja.
Vēl joprojām domāju, ka arī mazs bērns var saprast daudz arī pieaugušo grāmatās.
Tāpat kā laba bērnu grāmata, kas nav primitīva, bet ar dziļākām atvilktnītēm, ir interesanta arī pieaugušajiem. Vēl jo vairāk, ja lasa kopā ar bērnu. Tad to grāmatu var piedzīvot divkārt,» žurnālam Annas Psiholoģija sacīja dzejniece. Daudziem mazu bērnu vecākiem labi zināms viņas dzejolis Joka pēc alfabēts – Renāra Kaupera izpildījumā tas daudziem mūsdienu bērniem kalpojis kā Ābece.
Nav noslēpums, ka mūsdienās bērnu lasītprasme ir krietni pavājinājusies. Arī vēlme lasīt bērniem un pusaudžiem vairs nav tik liela. Uz to Inesei ir atbilde: «Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni nelasa, ir tas, ka vecāki nelasa.
Ir grūti prasīt no bērna, lai viņš lasa, ja grāmatu mājās nav un viņš neredz, ka to darītu vecāki.
Tas nav vienīgais iemesls, taču būtisks.»
Dzejniece Inese Zandere atzīst – arī digitālo rīku klātbūtne būtiski ietekmē lasītprasmes attīstīšanu. «Uzskatu, ka bērna dzīves pirmajā posmā tomēr vajadzētu ļoti pārdomāti ļaut lietot digitālos līdzekļus. Lai bērnam vispār izstrādājas spēja lasīt tekstu, nevis tikai skatīties ekrānā visu pēc kārtas. Protams, ka mēs nepagriezīsim pasauli atpakaļ.
Neesmu no tiem, kas uzskata, ka agrāk viss bija labāk,
– katrā paaudzē skanējušas vaimanas par to, ka pasaule iet uz galu. Tomēr vienkārši palaist šo pasauli pašplūsmā – tā nav cilvēka cienīga rīcība. Un palaist savu bērnu pašplūsmā, lai skatās, kas pagadās, arī nav jēdzīgi. Skaidrs, ka visi cilvēki nekad nekļūs par lasītājiem, tā arī nekad nav bijis. Jā, agrāk lasīja vairāk, bet tas tāpēc, ka bija daudz mazāk citu iespēju. Es diezgan daudz braucu pa skolām, un nekad nav bijis tā, ka kādā tikšanās reizē vispār nebūtu bērnu, kas lasa.
