Rīga +12°C 
Nezinu, kā tautas leksikā bija iegājušies teicieni, kas tādu runāšanu pielīdzina kaut kādu noteiktu darbu veicējiem, jo nez vai īsti pamatoti. Sak, runā kā tāda tirgus sieva (traktorists, kurpnieks, šinderis utt.)… Vēl uzskatīja, ka tāda bļaustīšanās un prastums esot ievazāti Latvijā tajos laikos, kad te ieradās dāmas, kuras bija izdomājušas, ka greznos naktskreklos var iet uz ballēm.
Kā bērnudārzu neiepazinis bērns, uzsākot mācības pirmajā klasē, neko daudz vairāk kā cūka, muļķis un stulbenis dusmās pateikt nezināju. Toties man bija šad tad (patiesībā ik pa laikam visu dzīvi) jādzird no mammas: «Kādā tonī tu ar mani runā!» vai «Kontrolē savu toni!» Man jau pašai likās, ka normāli runāju. Un kāpēc vispār piesienas par toni?
Mūsu skolā mazajās klasītēs visi bērni bija labi audzināti un apsaukāšanās apmēram tādā muļķis – pats muļķis līmenī turējās ilgi. Jo nu kas gan tie par bērniem, kas nekad nesakašķējas, nesakaujas un neapsaukājas? Ar krievu bērniem pagalmā apsaukājāmies, protams, bet arī salīdzinoši kulturāli – viņi mūs tradicionāli par gansiem, mums vienreiz rupjākais sanāca russkije trusiki. Un tas pats aiz valodas nezināšanas, jo gribēju bļaut, ka viņi ir gļēvuļi, bet sanāca, ka apenes.
Ar laiku jau tāpat visus tos īstos, it kā no mongoļu tatāru laikiem nākušos izteicienus iemācījāmies un vēlāk, paslepus pīpējot, ar savām jauniegūtajām zināšanām arī padalījāmies, tomēr viena lieta ir kaut ko zināt, kas cits – iekļaut ikdienas lietošanā.
Tie, kas lietoja lamuvārdus ikdienā, bija cilvēki, no kuriem jāizvairās.
Mācījos kādā trešajā klasē, kad vienu vasaru pavadīju pie tēva radiem Grobiņā. Ģimenes galva bija skolas direktors, viņa kundze – skolotāja. Jāuzvedas bija vēl pieklājīgāk nekā mājās. Bet mēs ar viņu dēlu, manu brālēnu, caurām dienām dzīvojām pa āru, un tur bija vietējo puiku kompānija, ar ko kopā reizēm ložņājām pa stroikām, spēlējām futbolu, lasījām grāvjos tukšās pudeles, kuras nodot, un baudījām brīvlaiku pēc pilnas programmas. Bija forši. Līdz… vienam gadījumam.
Liela daļa lasītāju gan jau vēl atceras filmu Briljanta roka un to populāro dziesmu par zaķiem. Tur bija riktīgi foršs piedziedājums, bet mums Grobiņas puiku kompānija iemācīja, manuprāt, skanīgākus vārdus. Tur tik organiski skaisti ierīmējās krievu vārds no trim burtiem, ar kuru, kā stipri vēlāk uzzināju, krievi apzīmē vīrieša locekli, ka gribējās atkārtot vēl un vēl. Jāprecizē – agrāk nekad nebiju tādu vārdu dzirdējusi.
Pie vakariņām pavaicāju pedagogu pārim, ko tas īsti nozīmē. Pēc brālēna šausmās ieplestajām acīm sapratu, ka viņam ir krietni labākas krievu valodas zināšanas nekā man…
Nedēļas nogalē atbrauca mani vecāki, un mēs devāmies mājās. Jo es biju tā sliktā ietekmē nonākusī Rīgas centra meitene, kas samaitāja tiklos lauku zēnus, samācot viņiem rupjus krievu vārdus…
Bet kāpēc es tagad to visu atceros?
Protams, tieši tāpat kā mēs visi, nu jau zinu dažādus piparotus vārdus citās valodās un reizēm tie pasprūk, bet kopumā audzināšana ir iedarbojusies tik fundamentāli, ka man reāli riebjas prasta izrunāšanās. Īpaši, ja tas notiek publiskajā telpā.
Es diezgan sen sekoju politiskajiem procesiem, darīju to arī pirms sociālo mediju laikmeta. Gan toreiz, gan tagad laiks pirms vēlēšanām vienmēr ir bijis saspringts. Bijušas gan kompromitējošas ziņas par politiskajiem konkurentiem, gan likta lietā šantāža un tamlīdzīgi. Ticiet man, es pati zinu, cik ļoti nepatīkami tas ir, ja vēršas pret tavu ģimeni.
Politika nekad nav bijusi tik glancēta un skaista, kādi mēdz būt priekšvēlēšanu bukleti.
Bet tik un tā es neatceros neko tādu, ko varētu pielīdzināt šodienas politiķu performancēm. Pat leģendārais Līdakas Aizver muti! nu jau izklausās tīri pieklājīgi. Neapvemies un neaizrijies… Iespļaušu sejā… Sūds un mēsls… Latvija ir sadirsta… Tie mērkaķi… Aunu bars tie, kas nebalsos par mani… Nevar jau visu nemaz vairs atcerēties. Viens deputāts no Saeimas tribīnes rāda rupju žestu, cita plēš un sviež pa gaisu žurnālu ar Valsts prezidenta interviju, Rīgas domē lido telefoni pa gaisu… Skaties, brīnies un nesaproti – smieties vai raudāt.
Tad es tagad domāju – vai es tiešām esmu tāda sniegpārsliņa? Vai tikai man šāda komunikācija šķiet atbaidoša? Kas tas ir? Neaudzinātība? Prastums? Cerība – jo vairāk taurēšu, jo straujāk augs mani reitingi?
Varbūt esmu naiva, bet man tomēr šķiet, ka mūsu mazajā valstī nav tik daudz cilvēku, kas pavelkas uz rupjībām un bļaurošanu, un tos, kas ir, nebūs tik viegli savā starpā sadalīt. Gribas cerēt, ka mēs tomēr esam kulturāla tauta.
