• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Šķirtene meklē normālu vīrieti! Iepazīšanās kovida laikā (2. sērija)

    Seriāls
    Daiga Liepiņa
    22. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas, kopš esmu iekāpusi virtuālajā iepazīšanās pasaulē, un jāatzīst – gājis ir visai jautri.

    «Tev jau drīz pensijā…»

    No Facebook iepazīšanās grupām izdzēsos diezgan ātri. Patiesībā – tikai no divām, jo tikai divās tiku uzņemta. Sievietei manos gados te tiešām nav ko darīt. Kāda dāma grūti nosakāmā vecumā, piemēram, bija ierosinājusi tādu kā iepazīšanās spēli – lai visi raksta savu dzimšanas dienu, un, ja kādiem sakrīt, tad tie lai iepazīstas… Sarakstīta bija garu garā rinda. Pārsvarā jau diena un datums.

    Bet kāds bija norādījis arī savu dzimšanas gadu – 1982. Nabadziņš komentāros dabūja par sevi uzzināt, ka viņam jau drīz pensija tuvojas… Nu kā lai pēc tam atsaucas, piemēram, grupas biedram, kurš aicina tos, kuri vēl brīvi likt bildes ar aprakstu, cik gadu un kur atrodas! Pa kādam Čau, seksīgā! vai Labi izskaties! gan ir iekritis manā Facebook čatā, bet sejas grāmatiņa vismaz šajā lauciņā tomēr pieder gados jaunākiem cilvēkiem, ko nevar teikt par iepazīšanās portāliem. Kaut brīnumu netrūkst arī te.

    Karstasinīgais spānis

    Tinderī pa vakariem pasvaipoju džeku bildes, bet otrapuse.lv ­jau pieprasa iegādāties abonementu – bezmaksas iepazīšanās laiks man ir beidzies. Tagad varu tikai bildēs redzēt, kurš ir mani, tā teikt, apskatījies, man arī ir pieejami to vīriešu foto, kuri, pēc portāla domām, man atbilst. Vai es gribētu iepazīties tuvāk ar tiem, kuru uzmanību esmu piesaistījusi? Vienu mirklīti – tūliņ vēlreiz viņus pārskatīšu.

    Tā, nu vispār tīri tā neko izskatās, teiksim, suņucilvēks, tad vēl viens – ar raženu ozollapu vainagu galvā, un pēc tāda īsta veča (labā nozīmē) izskatās arī džeks ar bārdu un saulesbrillēm laivā…

    No tiem deviņiem, kas, pēc portāla domām, it kā man atbilst, varbūt varētu būt viens, bet viņš dzīvo otrā Latvijas pusē…

    Toties, kamēr vēl neprasīja maksu, atrakstīja, piemēram, kāds spānis, kurš gribēja zināt – ko es te meklējot? Protams, jautājums vietā, jo katram jau savas intereses…

    Apskatījos bildi un sasmējos – tik spalvainas krūtis vēl nebiju redzējusi, it kā zem vaļējā krekla būtu uzvilkts biezs mohēras džemperis… Stāstīja, ka jau sešus gadus dzīvo Latvijā, dievojās, ka meklē nopietnas attiecības, aicināja kopā pastaigāt pa pilsētu, apgalvoja, ka viņam tik ļoti patīkot mans dabiskums… Tomēr noturējos – kovida laikā iet uz randiņu ar tik karstasinīgu vīrieti varētu būt mazliet vieglprātīgi… Un vai tas tiešām ir tas, ko vēlos? Saņēmu arī vairākus pieklājīgus Labdien! un Labvakar!, tikpat pieklājīgi atbildēju, un – klusums… Nesaprotu, kas tā par tādu modi – nelikties pēc tam vairs ne zinis? Tinderī ir mazliet jautrāk.

    Slēpošanas maniaks un penis

    Pēc vairāk nekā nedēļu ilgas klusuma pauzes kārtīgais džeks ar brillītēm, ar ko mums bija izveidojusies saderība un kurš drīz pēc tam atrakstīja savu Labs vakars!, pēkšņi atkal uzrodas kā no zila gaisa ar īsu un kodolīgu piedāvājumu: slēpojam kopā! Domāju – vai viņš maz paskatījies pa logu? Ārā līst, atkusnis… Uzaicinājums it kā saprotams, jo Tinderī tiešām ieliku bildi slēpotājas kostjūmā, nevis kaut tādu tur valšķīgu ar dekoltē. Vairāk gan piesardzības vadīta – lai neuzbudinātu aizņemtos, precētos un seksa pārņemtos.

    Pieklājīgi norādu uz laikapstākļiem, piebilstot, ka pēc pastaigas ar suni mājās slapji esam pārnākuši abi. Domāju – jāpasviež vēl kāds sarunas pavediens… Pretim saņēmu strupu – man dzīvnieku nav. Tas jau nekas… Kārtīgais turpina rakstīt, ka viņa pusē gan pamatīgi snieg un slēpot var… Okei, bet ne jau desmitos vakarā… Tad piebilst kaut ko par brīvdienām, kas nupat bijušas. Nabadziņš gaužas, ka šajā laikā vispār neko neesot iespējams sadarīt, vienīgi kārtīgi izslēpoties gar jūru. Un, saprotams, viņam ir pašam savas slēpes, jo citādi nemaz nevarot. Es jau sāku rakstīt pretim, ka pastāv iespēja arī nomāt, bet… kārtīgais čalis pazūd. Pēc divām dienām uzzinu, ka viņš taču nesēžot visu laiku telefonā… Nu paldies Dievam, ka nesēdi!

    Toties tieši tajā vienīgajā nedēļas dienā, kad biju aizbrauksi uz biroju, lai sarakstītu atskaites, par manu dzīvi Tinderī gandrīz uzzina boss. Galvu nepacēlusi, velku kopā tabulas un pārskatus, kad izdzirdu – telefonā kaut kas ienācies. No skata gluži normāls vīrietis, kam patīk daba, sports, komēdijas, labs dzēriens un garīgums (kas par komplektiņu!), piedāvā iepazīties tuvāk. Viņam patīkot sportiskas sievietes, un es acīmredzami tāda esot… Pēc brīža vaicā: vai tu gribi redzēt… mani? Nu labi – bilde ir bilde, kāpēc lai nevarētu apskatīt čali arī dzīvajā?

    Fiksi uzkrāsoju lūpas, sabužinu matus, pāreju uz video un apstulbstu – viņš grib atrādīt sevi visu…

    Sēžu kā ar ūdeni aplieta, nesaprotot, vai es redzu to, ko redzu, un pat nepamanu, ka manā kabinetā nāk iekšā… Pēdējā brīdī tomēr pagūstu atslēgties… Iespējams, man pat nebūtu nekas pret seksu pa telefonu, bet ieraudzīt pa visu telefona ekrānu vienu konkrētu ķermeņa daļu un vēl ne pārāk safrizētu… Glābiet mani!

    Par vīriešiem un foto

    Es nudien nedomāju, ka man katru dienu tagad būtu jāsaņem desmitiem uzaicinājumu iepazīties un vienlaikus ar vismaz četriem vīriešiem jāsarakstās. Bet nu kādu lielāku aktivitāti tā kā prasītos. Jā, esmu dzirdējusi visādus stāstus par to, ka latviešu vīrieši ir kūtri. Tikai skatās bildes, bet neraksta, un tas nu nav izturams. Tinderī redzu, ka mani ar patīk novērtējuši gandrīz pussimts vīriešu, kas, protams, ir patīkami, bet tas arī viss. Kaut kāds fiasko.

    Izdomāju – vajag citu bildi! Tomēr kaut ko sievišķīgāku. Rīt man attālinātā sapulce, būšu izmazgājusi un saveidojusi matus, beidzot uzkrāsojusies un izlīdusi no mājas treniņtērpa, tad arī uztaisīšu selfiju. Noņemos pēc sapulces nez cik stundas – neviena bilde pašai nepatīk. Ne tā skatos, ne tāds rakurss, ne tāda poza, par maz gaismas, par daudz gaismas… Draudzenei arī nepaprasīsi, tomēr cita mājsaimniecība…

    Neizturu, braucu uz biroju –man vajag, lai kāds mani nofotografē! Kolēģes iedegas: tagad vēl nostājies pie tās sienas, tagad apsēdies te, kājas saliec tā, pagaidi – kaut kas ar matiem nav labi! Jūtos tā, it kā man būtu sava personīgā stiliste un fotogrāfe. Sekoju visiem priekšrakstiem par to, kādai ir jābūt bildei, lai otru tā neatstātu vienaldzīgu, – smaidu, neslēpjos ne no sevis, ne citiem. Redzēs, kādu pavērsienu jaunā bilde atnesīs…

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+