• Šobrīd

    weather img

    Rīga -6°C Mākoņains, A/DA vējš, 1.54 m/s

    Sanita Osipova: Man sāp publiska pazemošana

    Intervija
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    17. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    «Sieviešu žurnālos man ļoti patīk dzīvesstāsti, kuros cilvēks atver dvēseli. Tie māca iecietību, atgādinot, ka nevienam nav vienīgā taisnība,» saka SANITA OSIPOVA. «Mēs atgrūžam to, ko nesaprotam, bet izprotot ieslēdzas empātija un līdzcietība – otru, ja ne pieņemam, tad vismaz nenīstam.»

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2021. gada 19. numurā.

    Sarunas sākumā Sanitai jautāju, kā viņai šķiet – ko par viņu būtu vērts pastāstīt «IEVAS» lasītājām. «Jebkurš publiski zināms cilvēks ir mazliet kā aktieris – par to, kāda esmu, ļoti daudzi nezina,» viņa atbild. «Lai kādā amatā, vispirms mēs katrs esam cilvēks. Laiku pa laikam pamanu, kā studentes uz mani skatās degošām acīm un domā: viņai viss tik viegli un skaisti nācis – es arī tā gribu. Nekas nenāk viegli, un vienmēr kaut kas ir jāupurē.»

    Jums patīk šis attālinātā darba laiks?

    – Kad viss notika klātienē, varēja piecelties, aiziet aprunāties ar kolēģiem. Šobrīd visu Eiropu izceļoju datorā – vienā brīdī esmu Čehijā, pēcpusdienā ir Latvijas tiesas sēde, vakarā 18.15 sākas lekcijas studentiem līdz pat pusdesmitiem. Tas ir pilnīgs ārprāts! Mazkustīgā dzīve ir ļoti neveselīga.

    Reizēm pieceļos un neturos kājās.

    Cilvēks nav radīts, lai stundām ilgi sēdētu! Lai kompensētu mazkustīgumu, rītos, skatoties TV ziņas, divdesmit minūtes griežu riņķi!

    Šad tad redzu jūs nopietnu seju ātrā solī ejam pa ielu.

    – Ejot pa ierastiem ceļiem, domāju lielas eksistenciālas domas un meditēju. Bieži vien kādu nepasveicinu, neatpazīstu – nevajag apvainoties, jo ejot manis nav, ķermenis iet, es domāju.

    Reiz IEVAI pāris teikumos pastāstījāt, ka esat precējusies ar jūrnieku. Jums ir neparasts iepazīšanās stāsts.

    – Guntars bija ielicis iepazīšanās sludinājumu Padomju Jaunatnē, mana vecāmāte to atrada un parādīja. Pirms tam man bija nelaimīga mīlestība, biju pašķīrusies un ļoti pārdzīvoju. Aizsūtīju savu bildi, kurai otrā pusē uzrakstīju tikai vienu teikumu: «Ja Tu gribi būt laimīgs, es zinu, ka spēju Tevi darīt laimīgu.»  

    Traks skuķis!

    – Man tolaik bija 22 gadi, jutos pārliecināta par sevi kā nekad. Savu pirmo mīlestību biju izsāpējusi, sapratu, ka manī ir ļoti daudz spēka, mīlestības un sirsnības. Gribējās nevis ņemt, bet dalīties, un debesīs kaut kas pavērās – man to ļāva.

    Iepazīšanās ar vīru ir bijis lielākais konkurss manā dzīvē: 105 meitenes uz vienu vietu!

    Pirmoreiz satikāmies 1991. gada 13. janvārī. Tas bija barikāžu rīts, vecāki gāja uz Doma laukumu, bet es – uz randiņu pie Latvijas Universitātes. Kaut kas noklikšķēja. Tolaik biju piektā kursa jurisprudences studente, bet viņš – kuģa matrozis. Man bija sajūta, ka šo vīrieti jau pazīstu, un no pirmās dienas zināju, ka viņš būs mans vīrs.

    Jūs esot viņu nosapņojusi!

    – Pēdējā laikā par to vairs nerunāju, jo esmu «ļoti nopietna sieviete», bet, jā, es viņu Ziemassvētku laikā redzēju sapnī. Sapnī gāju kopā ar daudziem cilvēkiem, biju kaila, man pienāca vīrietis, aplika segu ap pleciem, un tālāk gājām kopā. Tas bija mans vīrs. Apprecējāmies trīs mēnešus pēc iepazīšanās – bija sajūta, ka viņš ir īstais, juku laiki, turklāt viņam starp kuģošanām brīvi bija tikai četri mēneši. Mūsu vecākiem bija iespēja izņemt no bankas naudu, jo tolaik to deva tikai diviem iemesliem – bērēm un kāzām. Viņi sarīkoja mums kāzas 100 cilvēkiem, iztērējot 7000 rubļu. Ja tos transformētu latos, būtu dabūjuši 35 latus!

    Guntars ikreiz dodas jūrā pat uz pusgadu. Prom viņš bija arī tad, kad dzima mūsu dēli. Šogad martā mums bija 30 gadu laulības jubileja, bet nevarējām to kopā nosvinēt, jo viņš bija jūrā. Savstarpējā cieņa, humora izjūta un labestība mani piesaistīja topošajā vīrā, un ar šīm īpašībām arī esam nodzīvojuši.

    Izklausās laimīgs stāsts!

    – Attiecības ir darbs. Tā ir laime – satikt pareizo cilvēku. Bet vienlaikus esam ļoti strādājuši, lai pieņemtu otru, jo abi šo gadu laikā esam mainījušies – viņš jūrā, es krastā. Katram no mums ir kaut kāda dzīve daļa, ko otrs vispār nesaprot.

    Ko nozīmē tāluma attiecības?

    – Tādas var veidot tikai ar cilvēku, bez kura nevari dzīvot un kuram pilnībā uzticies. Pie tāluma nevar pierast – cilvēka, kurš ilgstoši ir prom, pietrūkst. Gaidīšana ir pilnībā mainījusi manu raksturu – savulaik biju ļoti nepacietīga, trauksmaina, varbūt pat pavirša.

    Tam, ka vīra ilgstoši nav klāt, ir arī mīnusi – sieviete kļūst kā vientuļā māte, kas uzņemas atbildību par ģimeni. Desmit divpadsmit gadu pēc laulībām biju pilnībā nostiprinājusies ģimenes galvas pozīcijā, turklāt tas sakrita ar veiksmīgu karjeru – aizstāvējusi disertāciju, biju dekāne augstskolā Turība. Vīrs nejutās labi blakus sievietei, kura viņu nomāc un kurai viņš vairs it kā nav vajadzīgs. Turklāt arī vīram bija laba karjera, viņš jau bija bocmanis, jutās liels un varens, bet atbrauca mājās, un – nav noteicējs! Mēs abi bijām kā ērgļi. Kad dzīvē viss veicas, otru cilvēku var sākt nenovērtēt, tātad necienīt. Bijām tik ļoti pārņemti katrs ar savu pareizību, ka otru vairs nedzirdējām. Piedzīvojām laulības krīzi. Mūs pamodināja saruna ar draugiem, saviem laulību vedējiem. Sapratām, ka mūs netur kopā nekas ekonomisks – katrs pats sevi varam uzturēt, bet mūsu mīlestība gan ir tā vērta, lai abi strādātu un mainītos. Noderēja kristīgās vērtības – atteikšanās no paštaisnuma, vīzdegunības un augstprātības. Tie ir lielākie netikumi, kas vien var būt. Tā īsti mīlestību saprot tikai brīdī, kad attiecības ir apdraudētas. Apjaušot, ka varam viens otru pazaudēt, abi pierāvāmies. Ikdienas rutīna, bērni, darbs, rūpes – mīlestībai tur vairs nav laika. Tāpēc svarīgi ikdienā padomāt, kā otru iepriecināt, svarīgi kaut kur aiziet divatā romantiskā randiņā, bērnus atstājot mājās.

    Skaisti!

    – Dzīve vispār ir skaista, ja nepretojamies, bet ļaujamies tam, kas notiek.

    Kāpēc izvēlējāties būt juriste?

    – Mans sapņu darbs bija būt advokātei kriminālprocesos. Biju iedomājusies, ka visi noteikti ir nepatiesi apsūdzēti un es meklēšu taisnību. Tas bija padomju laiks, kad tiešām cilvēkus mēdza nepatiesi apsūdzēt. Sākot studēt jurisprudenci, jutos ļoti labi, jo man viss patika un padevās. Tā ir milzīga likteņa dāvana, ka, studējot piektajā kursā, profesors Edgars Meļķisis mani uzrunāja palikt universitātē strādāt par asistenti. Pētīju tiesību vēsturi, lielākā daļa avotu bija svešvalodās, tāpēc bija ļoti daudz braucienu uz Vāciju – visas savas nozīmīgākās publikācijas esmu sarakstījusi Minsteres bibliotēkā.

    Karjeru neesmu plānojusi, dzīve mani tā ievirzīja. Man izdevies sastapt cilvēkus, kas redz manī potenciālu, bet es cenšos attaisnot viņu uzticību. Esmu ļāvusies, daudz strādājusi, tostarp ar sevi, esmu mīlējusi darbu, ko daru, un cienījusi cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju. Tā rodas viena virzība, otra, trešā.

    Bet esmu arī sista – piedzīvojusi milzīgu stresu, kad, pamainoties priekšniekiem, parādās mobings.

    Bet tas viss ir palaists, un esmu pateicīga cilvēkiem, kas mani norūdījuši dzīvei. Jo agrāk piemeklē neizdošanās, jo labāk – salūsti vai tiec galā, un tava pašcieņa aug. Ir cilvēki, kas sāk cīnīties par taisnību, bet uz priekšu netiek – iet pa vienām sliedēm, kamēr visa pārējā dzīve paslīd garām. Kaut kad sen dzirdēju gudru domu. Kalpones nemāk uzvarēt, princeses nemāk zaudēt, bet karalienes nesacenšas. Pēc šā principa arī dzīvoju. Jā, arī man ir svarīgs ārējais novērtējums, arī man sāp publiska pazemošana, aprunāšana un tenkas, bet cenšos tam stāvēt pāri, jo zinu, kas ir un kas nav taisnība.

    Vai kādā brīdī jūsu karjera ir bremzēta tāpēc, ka esat sieviete?

    – Nekad! Manu darbu tas nav ietekmējis, savukārt dzīvē tā ir priekšrocība. Man patīk sievišķīgas lietas – krāsošanās, apģērbs, oriģinālas rotaslietas, labas smaržas. Darbā uz galda man ir gan ģimenes un bērnu bildes, gan dažādas mīļlietiņas. Kad nāk fotogrāfs, novācu visas savas peles un pūces.

    Sieviete sevi var lutināt daudz vairāk nekā vīrietis – ir tik daudz mazo sievišķīgo prieku. Kā man pašlaik pietrūkst spa kopā ar draudzeni – pasēdēt džakuzi, aiziet uz pirti, masāžu! Arī grūtniecība ir fantastiska pieredze. Tēvam bērns ir kopš brīža, kad viņš piedzimst, bet mammītei deviņus mēnešus ilgāk – pirmā kustība, sarunāšanās ar vēderu, apziņa, ka šobrīd bērniņš ir daļa no manis, un pēc tam – zīdīšana ar krūti…

    Manas dzīves lielākā laime ir būt sievietei – sievai, mātei –, un ja vēl varu realizēt karjeru! Bet kam es to visu daru? Man bija fantastisks prieks, kad uz iepriekšējās grāmatas atvēršanu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes konferenču zālē atnāca abi mani dēli. Redzēju, ka viņi lepojas ar mani! Tas bija vēl lielāks gandarījums nekā jaunā grāmata.

    Jums augustā beidzas Satversmes tiesas tiesneses termiņš.

    – Priecājos par to, kas man pašlaik ir, un esmu daudz strādājusi, lai šo amatu sasniegtu, bet atgādinu sev, ka tas ir uz laiku. Dzīve visu ļoti ātri saliek pa vietām. Esmu redzējusi, kā cilvēki ceļas un krīt: vienā brīdī ir zirgā, bet otrā – uz ceļiem. Elitārais stāvoklis nevienam mūžīgi nepienākas, tāpēc pie tā nevajadzētu pierast. Es cenšos nepierast, un pie tā piestrādāju. Ar septembri atgriezīšos savā ikdienišķajā darbā – iešu auditorijā pie studentiem un darīšu savu darbu.

    Un ja jūs aicinās politikā?

    – Noteikti neiešu. Gan profesoram, gan tiesnesim svarīgi palikt politiski neitrālam. Protams, man ir savas vērtības un politiskie uzskati, citādi es nevarētu piedalīties vēlēšanās.

    Ja man jautā, esmu konservatīva vai liberāle, atbildu, ka esmu humāniste – esmu par cilvēkiem.

    Visās politiskajās cīņās jāatceras, ka ikvienam cilvēkam jājūtas labi. Tas ir tāpat kā laulībā vai attiecībās ar vecākiem – ja man viss labi sokas, tad šķiet, ka visi pārējie man nav vajadzīgi. Bet tā nav! Ja man labi sokas, vajag apskatīties, ko labu es varu darīt pārējiem.

    Ir cilvēki, kas mēdz teikt: mīlu savu dzimteni, bet nemīlu šo valsti.

    – Tam, ka Latvijā daudzi nekam neuzticas un ir visā vīlušies, ir vēsturiskas saknes. Cik reižu 100 gadu laikā ir mainījusies mūsu tiesību sistēma, kas maina visu dzīvi! Līdz 1918. gadam bija Krievijas impērija, tad nodibināja demokrātisko Latviju, pēc tam – Ulmaņa režīms. Tad padomju okupācija, vācu okupācija, atkal padomju okupācija ar pilnīgi atšķirīgiem noteikumiem Staļina laikā un Hruščova laikā, Brežņeva un Andropova laikā, un tad Gorbačovs. Simts gadu laikā mums nav bijis ilgāka miera perioda, kad vairākas desmitgades būtu varējuši paļauties uz vieniem un tiem pašiem noteikumiem!  Man ir mazliet pāri 50 gadiem, bet esmu piedzīvojusi četras naudas maiņas! Kam lai cilvēks tic, ko lai vaino? Un cilvēks vaino to, kas šobrīd ir, – vaino valsti! Dod, Dievs, mums kādu laiku dzīvot mierā un ar labu prātu darīt labus darbus. Tad sabiedriskā doma nomierināsies.

    Kāpēc šobrīd sabiedrībā ir tik daudz naida?

    – Vai kādreiz ir bijis mazāk? Viens no iemesliem ir tas, ka padomju sistēma mūs ļoti ilgi mācīja ienīst citādo.

    Vai jūs pārsteidza sabiedrības attieksme pēc Satversmes tiesas lēmumiem par labu viendzimuma pāriem?

    – Nē, nepārsteidza. Sabiedrība ir ļoti polarizēta, saņēmām gan atbalstu un cieņas apliecinājumus, gan kritiku un pat naidu. Starpkaru laikā Latvijā zākāja sievietes, kas cīnījās par savām tiesībām. Vai kaut kas ir mainījies? Jā, ir mainījies! Sabiedrība vairs nezākājas par to, ka sieviete gribētu būt līdztiesīga vīrietim, darīt vīrieša darbus, staigāt biksēs un griezt īsus matus, kas pirms simt gadiem bija pilnīgs ārprāts. Tagad zākājas par ko citu, un gan nāks vēl jaunas tēmas.

    Par viendzimuma pāru vienlīdzību ir jāsāk diskusija. Vēl ne tik sen, pirms 30 gadiem, Latvijā homoseksuālus vīriešus lika cietumā. Kad studēju juristos, tiesu medicīnā mācīja, ar kādām medicīniskām izmeklēšanas metodēm nosaka, ka personai ir bijuši homoseksuāli dzimumsakari. Kādā brīdī kriminālkodekss tika grozīts, šīs normas atceļot. Bet arī daudzās citās Eiropas valstīs līdz astoņdesmitajiem gadiem bija tāda pati attieksme. Homoseksuālas personas savu līdztiesību Eiropā ir ieguvušas pavisam nesen. Diskusijās, kurās izstrīdējās, piemēram, Spānija, Īrija, Vācija, mēs iepaliekam par padsmit gadiem.

    Vai Satversmes tiesas lēmums ir atkarīgs no tiesas priekšsēdētāja?

    – Noteikti nē. Man ir tieši tāda pati balss kā citiem tiesnešiem. Ir bijuši gadījumi, kad esmu palikusi mazākumā un rakstījusi atsevišķās domas. Tas, ko priekšsēdētājs var ietekmēt, ir iziešana publiskajā telpā un lēmuma skaidrošana. Esmu pietiekami biezu ādu, lasu arī interneta komentārus un redzu, cik ļoti sabiedriskajā domā viss sajucis kopā – cilvēki, piemēram, bieži nenošķir homoseksualitāti no pedofilijas. Esmu tiesību socioloģe, pētu juridisko kultūru un saprotu, kas un kāpēc ar mums notiek un kas mainās. Patiesībā ļoti daudz kas jau ir mainījies. Sabiedrības grupa, kas ar iecietību izturas pret citādo, pēdējos 20 gados ir augusi ģeometriskā progresijā. Savukārt nezinām, cik no naidīgās informācijas, kas nonāk publiskajā telpā, ir cilvēku, bet cik troļļu radīta. Mūsu lielā kaimiņvalsts ir tajā ieinteresēta, naida un neiecietības radīšanā strādā speciāli spēlētāji, tāpēc no interneta komentāriem vien nevar noteikt patieso sabiedrisko domu.

    Ja būtu referendums par viendzimuma laulībām Latvijā – kā jūs balsotu?

    – Nevajag sabiedrību tracināt, vajag iet pa soļiem. Viendzimuma partneri šobrīd nemaz neprasa laulību. Es noteikti balsotu par to, ka viendzimuma partneriem pienākas tiesiskā aizsardzība un attiecību reģistrācija.

    Esat teikusi, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājas darbs jums bijis emocionāli vissmagākais. Kāpēc?

    – Tā ir milzīga atbildība – apzinos, cik ļoti Satversmes tiesas lēmumi ietekmē cilvēku dzīvi. Liela atbildība ir arī kā pasniedzējai. Studentiem apziņā vai zemapziņā paliek pedagoga teiktais, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vārdi saskan ar darbiem. Kopš sāku mācīt jurista ētiku, šos standartus arī pati sev cēlu arvien augstāk – piedomāju, lai mans publiskais tēls saskan ar manu faktisko tēlu atbilstoši ideāliem, ko mācu studentiem. Kā tiesnesei šī latiņa tika uzcelta vēl augstāk.

    Tagad vairs neliekat kārtis un netulkojat sapņus kā jaunībā…

    – Jau divdesmit gadu nē.

    Kad Latvija atguva neatkarību, jutu iekšēju nepieciešamību meklēt dzīves jēgu.

    Lasīju dažādu garīgo literatūru – no hinduistu rakstiem līdz ezoteriķiem. Nokristījos Lutera ticībā, bet kādā brīdī sāku vērtēt – pareizticīgo baznīcas ir vienmēr vaļā, luterāņu atver tikai uz dievkalpojumiem; pareizticīgo baznīcā visi kopā lūdzas, luterāņu baznīcā uzkāpj kancelē un sludina. Mans vīrs pirmais aizgāja pareizticībā, un es viņam sekoju. Astoņus gadus pēc laulības reģistrēšanas salaulājāmies pareizticīgo baznīcā. Nu jau desmit gadu pirms Lieldienām ievēroju lielo gavēni un katru gadu atsakos no kaut kā vairāk.

    No kā atsacījāties šogad?

    – Nekādu saldumu, nekāda alkohola un ēdu kā vegāne, kaut gan ikdienā ēdu visu. Gavēnī sev neko nepērku un vienmēr par kaut ko aizlūdzu. Ziniet, piepildās. Visproduktīvākās lūgšanas, pēc kurām notiek brīnumi gan manā, gan citu dzīvē, ir bijušas lūgšanas par saviem ienaidniekiem, proti, cilvēkiem, kas sāpinājuši. Ir cilvēki, kas ilgstoši nevar kādam kaut ko piedot – gadu desmitiem staigā un vaino šo cilvēku tajā, ka dzīvē kaut kas nav izdevies. Netiek uz priekšu, jo visu laiku skatās atpakaļ. Katram kāds dzīvē ir nodarījis pāri – ļoti un dziļi. Šis cilvēks var būt arī ļoti tuvs, pat kāds no ģimenes, piemēram, mīļotais vai vīramāte. Piedošana ir dziļa, intīma un smaga. Varam vārdos piedot, bet ieraugām šo cilvēku, un iekšā kaut kas sažņaudzas. Tātad – nav piedots! Kādā gavēnī pacietīgi lūdzos gan par to, lai šim cilvēkam tiek piedots, jo manis dēļ viņš ir grēkojis, gan par to, lai man ir spēja piedot. Lūdzot notiek brīnums: piedošana atlaiž, un tad ir vieglāk elpot un dzīvot.

    Vai saprotu pareizi – jums bija konflikts tieši ar vīramāti…

    – Jā.  Viņa bija ļoti inteliģenta sieviete, bet mācēja iedzelt starp rindiņām – kā ar izkapti iecirst. Lai cik man kādā brīdī bija rūgti, nekad neatspēlējos attiecībās ar mazbērniem un nekādā veidā nemēģināju iespaidot vīru. Vecāki ir jāciena, un vecvecāki ir bagātība. Ir mammas, kas kāda konflikta dēļ nelaiž bērnus pie tēva vai vecvecākiem. Mīlestību, ko var saņem no tēva, no vecmāmiņas vai vectētiņa, nevar saņemt no mammas, tā ir pavisam cita mīlestība – nevajag savus bērnus apzagt. Atceros, mana vecāmāte palika Latvijā viena ar trim bērniem, jo pēc kara vecaistēvs dzīvoja Anglijā. Varbūt arī bija rūgtums, bet viņa vienmēr bērniem teica: esmu pateicīga savam vīram, jo viņš bija gudrs un skaists, un redziet – arī jūs esat gudri un skaisti!

    Jums pašai dēli izauguši, vīrs jūrā – mājās esat viena?

    – Vecākais dēls ir dzimis 1994. gadā, jaunākais – 2001. gadā, viņš vēl dzīvo pie mums. Abi studē, dzīvo katrs savu dzīvi, dara savu darbu un ir sociāli aktīvi. Esmu lepna, ka abi dēli ir zemessardzē, ir patrioti, grib un spēj aizstāvēt savu dzimteni, ja vajadzēs. Bet, lai tā būtu, vecākiem ir jāstrādā – jādomā, kur virzīt savus bērnus, ja negribam, lai viņi paliek datorspēlēs vai lai viņus uzaudzina iela. Ir tik daudz vietu, kur jaunietis var iegūt jaunu pieredzi un draugus. Ar bērnības un jaunības draugiem cilvēks pēc tam nereti pavada visu dzīvi. Man pašai joprojām ir draudzenes, kuras pazīstu kopš pirmās klases. Tā ir bagātība, jo bērnībā un agrā jaunībā mēs saejam kopā ar cilvēkiem, jo viņi mums patīk un interesē, nevis tāpēc, ka viņi kaut kas ir vai viņiem kaut kas ir. Draudzība ir mīlestība, tikai bez seksa. Man nepatīk telefonsarunas, patīk tikties klātienē. Pašlaik ar draugiem nesazvanos tik bieži, kā gribētos, toties, kad sazvanāmies, turpinām sarunu tajā vietā, kur palikām. Laikam tur nav nozīmes – var būt pagājuši mēneši, nekas nav zudis. 

    Kur jūs ņemat tik daudz dzirkstoša dzīvesprieka?

    – Gaismu noteikti iededza tas, ka bērnībā mani ļoti mīlēja. Izaugu saskanīgā ģimenē, mans vīrs ir izaudzis saskanīgā ģimenē, un arī mūsu bērni ir tādā radīti.

    Bērnībā mīlestība ir kā ietīšana cukurvatē.

    Enerģiju meklēju cilvēkos – arī grāmatās, mūzikā, teātrī, jo to visu radījis cilvēks. Galvenais, nevajag sevi apdalīt īgņojoties, jo tas nozīmē zaudēt laiku un enerģiju. Ar rūgtumu cilvēks indē pats sevi. Es tā negribu!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+