Palīgā! Ģimenē vācējs…

Psiholoģija
20. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Ir cilvēki, kam šķiršanās no lietām – vai tas būtu apskretis maisiņš vai dārga porcelāna vāze – šķiet īsta traģēdija. Tāpēc visam, kas nonāk šā cilvēka rokās, tiek atrasta vieta – skapī, aizdurvē, pagultē, uz skapjaugšas vai šķūnītī. Jo – kādreiz var noderēt. Lai taču vāc, vai ne? Bet ko tad, ja šis vācējs izrādās tavs tēvs, māte vai cits tuvinieks? Un ja nu šī vācēja esi tu pati… Konsultē klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite MARIJA ĀBELTIŅA un psihoterapeite INĀRA VĀRPA.

Pirms gadiem kāds draugs, kurš strādā Lielbritānijā ar cilvēkiem, kam ir psiholoģiskas problēmas, man stāstīja teju anekdotisku notikumu. Kaimiņi izsaukuši speciālistus, lai tie tiek galā ar vecu vīru, kura pagalms līdzinās atkritumu izgāztuvei. Skats uz viņa sētu bojājot priekšstatu par smalko rajonu un samazinot īpašumu cenas viņu ielā. Kad speciālisti ieradušies pie vecā vīra, izrādījies – krāmiem piebāztais pagalms, salīdzinot ar iekštelpām, vēl ir salīdzinoši tīrs. Tur bijis viss iedomājamais un neiedomājamais – drēbes, apavi, kastes, salauzta virtuves tehnika, grāmatas, žurnāli… Bet vistrakākais bijis tas, ka visa kaut cik brīvā rūme piekrauta ar avīzēm. Tā, ka istabā jālien uz vēdera.

Speciālisti stundām runājuši ar veco vīru, mēģinot viņu pārliecināt par skādi, ko nodara vecu, nevajadzīgu lietu glabāšana. Iztirzājot vākšanas problēmas iemeslus, apspriežot, kāpēc vīrs kļuvis par vācēju un mēģinot viņu pierunāt iziet psihoterapiju. Šķitis – profesionālais krājējs apzinās savu problēmu un gatavs iesaistīties tās risināšanā. Promejot mans draugs drošībai vēl pārjautājis: «Jūs taču saprotat, ka jums ir problēma?» – «Jā, protams!» atbildējis vecais vīrs. Kad draugs cerīgi pārjautājis, kāda tā ir, vīrs atbildējis: «Manām lietām ir par maz vietas…»

Nav izdomāta ārzemnieku problēma

Klausoties šo stāstu un savulaik skatoties amerikāņu šovu par vācējiem, pie sevis domāju – tā ir tāda izdomāta ārzemju problēma. Tāda, kas radusies «neko darīt» dēļ. Vai arī vienkārši izgudrota šova dēļ. Tā taču nevar būt, ka ir cilvēki, kas vārda tiešā nozīmē ieaug mēslos, un kurus tas vispār neuztrauc. Līdz pirms dažiem gadiem attapos – tas noticis arī ar man mīļu cilvēku. Manu mammu.

Proti, jau aptuveni divdesmit gadu dzīvoju savu dzīvi, un nejaucos ne savu vecāku, ne vecvecāku dzīvē. Diemžēl pagājušajā gadā viens pēc otra mūžībā aizgāja mani vecvecāki – cilvēki, ar kuriem visu mūžu vienā mājā dzīvojusi mana mamma. Cik sevi atceros, mūsu māja vienmēr bijusi diezgan kārtīga un tīra, taču piestūķēta ar mēbelēm un dažādām tolaik vērtīgām lietām.

Kad nomira vecvecāki, sapratu, ka jāpalīdz mammai atbrīvoties no viņu mantām un līdz ar to – daļu skumjo emociju, kas saistītas ar viņu aiziešanu.

Pēdējos gados biju viesojusies vienīgi savas ģimenes viesistabā, kas bija tikpat piebāzta ar mantām kā agrāk, tai pašā laikā tīra un samērā kārtīga. Tikai norunātajā tīrīšanas dienā beidzot iegāju arī vecvecāku un vecāku istabās. Un, godīgi sakot, šausmās gandrīz noģību.

Nu labi, uz vēdera man nebija jālien, taču tur bija viss – no vecām avīzēm, beidzot ar ziepju iepakojumiem, kurus kā pa miglu atceros kopš bērnības. Simtiem vāzīšu un glāzīšu, tautisko segu kalni un tukšas kastītes. Lāpāmas zeķbikses un nonēsātas vilnas zeķes, mežģīņu atgriezumi un audumu baķi. No vecvecvecākiem mantotas segas un spilveni, senas fotogrāfijas ar nepazīstamiem cilvēkiem un vēl, un, vēl, un vēl.

Tracis ir neizbēgams

Kad drošu roku gribēju to visu šķūrēt laukā, sākās tracis. Mežģīnes noderēs, zeķes var salāpīt, spilvenus var izpurināt. Par laimi, vismaz tautisko segu un aizkaru kalnus bija sagrauzušas kodes, kuras mutuļiem vien lidoja laukā no maisiem.

Pats trakākais bija tas, ka mana mamma kā tāds vecs sargsuns sargāja vecās grabažas! Todien neko nesakrāmējām, un es mājās braucu raudādama: mana mamma ir… VĀCĒJA! Ko lai es tagad daru?

Turpmākās dienas izmēģināju gan šā, gan tā, bet vienīgais, ko ieguvu, – pārliecību, ka mana vēlme tīrīt un izmest manu mammu iedzīs kapā.

Rezultātā izmetu tikai dažas lietas, kas vairs nebija funkcionējošas, un atmetu ar roku. Tā ir manas mammas māja un viņas dzīve. Tomēr nevarētu teikt, ka sāpe par acīmredzamo problēmu būtu pārgājusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka netīrības un mantu pārpilnības dēļ agrāk tik mājīgajā un ciemiņu pilnajā mājā nu ir kļuvis pavisam vientulīgi. Tikai mamma un kaudzēm lietu. Ne radi, ne draugi šajā nekārtībā vairs nesper savu kāju.

Vākt liek iekšēja trauksme

Kā skaidro psihoterapeite Marija Ābeltiņa, vākšana jāatdala no nekārtības un krāšanas. Proti, ir cilvēki, kas pēc dabas ir nekārtīgi – viņiem nav svarīgi, ka mantas mētājas, kur pagadās. Bet! Kurai no mums gan nav īpašā krēsla, kurš burtiski pievelk apģērbus. Lai kā censtos un drēbes vāktu, pēc laika krēsls atkal ir pilns ar drēbēm.

Tāpat ir cilvēki, kas krāj lietas. Ināra Vārpa saka – cilvēks pats izvēlas, ko krāt: vardītes, raganiņas, kolekcionēt porcelāna tasītes. Šī ir krāšana ar pluszīmi – cilvēkam ir hobijs, aizraušanās, viņš var ar prieku izrādīt savus ieguvumus.  Piemērs tam ir modes mākslinieks Aleksandrs Vasiļjevs, kurš kolekcionē tērpus un rīko ceļojošas izstādes.

Un tad ir vākšana – visu iespējamo mantu vākšana un uzkrāšana iekšēja diskomforta dēļ. «Tas saistīts ar trauksmi, iekšēju nedrošību, kuras dēļ rodas obsesīvi kompulsīvi traucējumi. Obsesijas ir uzmācīgas domas, bet kompulsija ir uzmācīgas, atkārtotas rituālas darbības. Šādu traucējumu ir daudz – ir cilvēki, kas vairākkārt atgriežas mājās, lai pārliecinātos, vai nav ieslēgts gludeklis, ir izslēgta gāze, nopūstas sveces. Ir tādi, kas nemitīgi no apģērba lasa pūciņas. Un ir vācēji. Cilvēki, kas nespēj atbrīvoties no lietām un vāc visu, kas pagadās viņu tuvumā, vai tie būtu maisiņi, tukšas kastītes, apģērbi, grāmatas vai jebkas cits,» uzsver Ināra Vārpa.

Gatavi pat nozagt

«Vākšanai raksturīga pārmērīga vēlme iegūt lietas. Proti, pat ja mājās jau stāv piecas akcijā iegādātas mugursomas, vācējam noteikti vajag arī sesto. Redzot veikalā attiecīgo lietu, cilvēks nespēj to nenopirkt. Ja šādas iespējas nav, viņš pat gatavs to nozagt,» skaidro Marija Ābeltiņa.

Jāpiebilst, ka vācēja vēlme iegūt lietas, nešķiro – šī lieta ir vērtīga vai nē. Vācējs, piemēram, ar prieku uzkrāj arī uz ielas par brīvu dalītos bukletus.

Vācēju no citiem atšķir arī tas, ka viņš labprāt pieņem lietas, ko citi met laukā.

«To, ka tā nav vienkārši nekārtība, parāda tas, ka cilvēka dzīves vieta vai vide ap viņu kļūst tik ļoti nekārtīga, pieblīvēta ar mantām, ka vairs nav droša un piemērota dzīvošanai. Piemēram, cilvēks sāk likt savas mantas dušas kabīnē, līdz ar to tajā vairs nav iespējams mazgāties.

Sliktākajos gadījumos mājoklī paliek tikai šauras ejas, pa kurām var knapi paiet, turklāt vide kļūst bīstama – mantu kalni taču kuru katru brīdi var gāzties. Gadās, ka laikus netiek izmesti atkritumi, un var parādīties dažādi veselības riski,» stāsta Marija Ābeltiņa. Jāpiebilst, ka var krāt ne tikai lietas, bet arī dzīvniekus. Ne velti televīzijā ik pa laikam redzam, ka kādā dzīvoklī antisanitāros apstākļos mīt saimniece ar desmitiem kaķu vai suņu, kas dzīvo savos izkārnījumos.

Vienmēr – loģisks pamatojums

Izrādās, vākšanas process lielākoties ir pa pusei vai vispār neapzināts, taču vienmēr ar šķietami loģisku skaidrojumu. Šī lieta var noderēt, tā ir laba, izmantojama vai žēl mest ārā. Tieši šī lieta man bija ļoti nepieciešama, atnāks bada laiki, un nebūs, ko vilkt mugurā, bet man būs drēbes, ko vilkt pašai vai iedot radiem, draugiem.

«Cilvēks savu rīcību mēģina izskaidrot racionāli, veidot alibi savai uzvedībai. Bet vienmēr zem vēlmes paturēt lietas slēpjas trauksme vai nedrošība, kas ir vākšanas palaidējs. Savukārt vākšanas rituāls ir absolūti nepieciešams, lai šo trauksmi mazinātu. Krājot lietas, neizmetot tās laukā, cilvēks gūst atalgojumu, gandarījumu – man atkal ir foršs, jauns korķītis vai tukša kastīte, kur varēs ielikt kurpes vai fotogrāfijas,» saka Ināra Vārpa. Vēl viena svarīga pazīme – kad kāds cits met laukā lietas vai tas jādara pašam, rodas milzīgs stress, nepatīkamas emocijas.

Kāpēc cilvēks var kļūt par vācēju?

  • Nabadzība.
    «Ja cilvēks nācis no trūcīgiem apstākļiem, kur nebija iespējams neko nopirkt, var parādīties vēlme sākt veidot uzkrājumus,» skaidro Ināra Vārpa. Vai tas nozīmē, ka visi bijušie padomju pilsoņi, kuriem bija stundām jāstāv rindās, lai iegādātos pārtiku un sadzīvē nepieciešamas lietas, pakļauti šādai tieksmei? Psihoterapeite to nenoliedz. «Tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki kļūs par vācējiem, tomēr nevar noliegt, ka cilvēki, kas piedzīvojuši padomju laikus, šai ziņā tomēr ir traumēti. Tas bija pazemojoši un cilvēka vērtību ievainojoši.»
  • Pazemojums.
    Vēlmi krāt var radīt arī pazemojums, ko cilvēks piedzīvojis bērnībā. Piemēram, bērns nācis no nevīžīgas vai alkoholiķu ģimenes, tāpēc varbūt staigājis nemazgājies, netīrās drēbēs. Varbūt nav bijusi iespēja nopirkt firmīgu apģērbu, par ko ticis apcelts, pazemots. «Tas ir veidojis trauksmi, nevērtības izjūtu, kā rezultātā krāšana var būt kā aizsardzības mehānisms – man vienmēr viss būs, mani neviens nepazemos, un es būšu neatkarīgs,» skaidro Ināra Vārpa.

    Psihoterapeite piebilst: ja cilvēks nestrādā ar pamatcēloni – trauksmi, narcistisko ievainojumu –, tam nekad nebūs gala. Ja cilvēks līdz četrdesmit gadu vecumam savas traumas nav apzinājies un tās risinājis, pastāv risks – sākoties pusmūža krīzei, novecošanai, šis defekts uzzied ar pilnu jaudu. «Nerisināta šī problēma nereti sāk kombinēties ar depresiju, bipolaritāti, šizofrēniju, maniakāli depresīvo psihozi. Tātad ar psihiatrisku diagnozi.»
  • Ģenētiskie faktori, iedzimtība.
    Marija Ābeltiņa skaidro – par vācēju var kļūt arī ģenētisku iemeslu dēļ (ja ģimenē kādam šāda problēma jau ir, tad risks palielinās). Kā liecina pētījumi, pirmās vākšanas pazīmes ģenētisku iemeslu dēļ parādās jau bērnībā, agrīnos pusaudža gados. Problēma ar gadiem pasliktinās.
  • Traumatiski, stresaini dzīves notikumi.
    Jebkādas milzīgas, sāpīgas pārmaiņas – pārcelšanās, tuvinieka nāve, bērniņa ienākšana ģimenē, karjeras kāpums – arī var radīt vēlmi vākt. Pat ja stress ir pozitīvs, tas var palaist vākšanas mehānismu (īpaši, ja tas noteikts ģenētiski).

3 vākšanas stadijas

  1. Ir cilvēki, kas saprot – tas, kas ar viņu notiek, nav veselīga, ikdienišķa, parasta lieta. «Tas ir vislabākais variants, jo šāds cilvēks, visticamāk, būs gatavs gan uzklausīt radus, speciālistus, gan kaut ko darīt lietas labā,» saka Marija Ābeltiņa.
  2. Smagāka ir cilvēkiem, kas saprot – it kā kaut kas nav kārtībā, bet paliek pie savām idejām un dzīvesveida, skaļi neatzīstot, ka ir problēma.
  3. Vissmagākā ir tad, ja cilvēks nesaprot – ar viņu kaut kas nav kārtībā. «Šai gadījumā prognoze nav ļoti laba, jo būs nepieciešams milzīgs sagatavošanās darbs, lai cilvēks vispār sāktu domāt par to, ka viņam ir problēma un būtu spējīgs saņemt palīdzību. Jārēķinās ar diezgan lielu pretestību un pat neloģiskiem attaisnojumiem. Piemēram, cilvēks vākšanas māniju var pamatot ar zero waste idejām. Proti, viņš neko nemet laukā, jo vēlas saudzēt dabu, kaut gan zero waste ideja, protams, ir pavisam citāda,» uzsver Marija Ābeltiņa.

 

Ja vācēja esi tu pati

Ja apzinies, ka esi pārvērtusies cilvēkā, ko pati nepazīsti un vāc visu, arī nevajadzīgo, tev jāzina – ar šo problēmu ir iespējams cīnīties. Pašai. Bet, ja neizdodas, ar speciālista – psihoterapeita – palīdzību. Ar ko sākt?

  • Apzināties problēmu. Ārstēšanas procesā ļoti svarīgs ir apzinātības treniņš. Proti, svarīgi apzināties savas jūtas – kā es jūtos, kad es vācu, kā es jūtos, kad es nevaru vai nedrīkstu paturēt attiecīgo lietu. « Svarīgi saprast, ka tā ir trauksme, kas rodas attiecīgajā brīdī,» uzsver Ināra Vārpa.
  • Atpazīt savas izjūtas. Nākamais, ko būtiski atzīt – jā, manī ir nemiers, jā, manī ir trauksme, es jūtos nevērtīgs, nedrošs. «Svarīgi no šīm izjūtām nemukt. Atzīt tās pašai sev. Kāpēc? Jo tad, kad cilvēks apzinās savas izjūtas, parasti seko nākamais solis – dzērājs ies un meklēs dzeramo, krājējs pievienos savai «kolekcijai» vēl kādu lietu.  Savukārt apzinoties to, kā viņš jūtas, cilvēks spējīgs reaģēt uz trauksmi citādi. Pārtraukt veco musturu,» iesaka Ināra Vārpa.
  • Transformēt sevi. Tas nozīmē – saprast un izdomāt, kā mainīt sevi, savu reakciju. «Ja līdz šim cilvēks trauksmes situācijā vāca mantas, tad tagad ir jāizdomā kāds jauns rituāls, ar ko aizstāt iepriekšējo,» paskaidro psihoterapeite. Brīdī, kad mantu kaudzei gribas pievienot vēl kādu, ej nūjot, dziedāt korī, palasīt, braukt ar riteni, piezvanīt draudzenei…
  • Saprast cēloņu un seku sakarību. Bet pats svarīgākais ir saprast cēloņu un seku sakarību – ar ko tas viss sākās, kurā brīdī tas sākās, cik ilgi tu juties vientuļa, apdraudēta utt. «Svarīgi filmu attīt uz sākumu un saprast, kuri ir tie apstākļi, kas mani padarījuši par vācēju. Ja tā bija nabadzība, pazemojums vai vienalga kas, svarīgi to atpazīt un piedot apstākļiem, cilvēkiem, kas to radīja,» skaidro Ināra Vārpa. Piedot sev un citiem iespējams gan rakstot vēstules, gan izrunājoties ar cilvēkiem, kurus vaino notikušajā, gan psihoterapeita kabinetā.

Ja vācējs ir kāds no ģimenes

Ko darīt, ja ģimenē ir cilvēks, kuram vākšana ir ikdiena, apsēstība? Vispirms – jāsaprot, cik lielā mērā šis cilvēks gatavs sadarboties. «Vislabāk, ja ģimenē tiek izvirzīts viens atbildīgais par ģimenes locekli ar vākšanas māniju,» paskaidro Marija Ābeltiņa. Kad tas izdarīts, vispirms atbildīgajam jāapbruņojas ar pamatīgām zināšanām un jāsagatavojas «glābšanas» procesam.  

«Šim cilvēkam jāizglītojas par traucējuma būtību.

Jāsaprot, ka tā nav vienkārši vēlme krāt, tas ir sarežģīts psiholoģisks, varbūt pat psihisks traucējums, kura risināšana tikpat kā nav iespējama bez profesionāļu palīdzības.

Īpaši vissmagākajā gadījumā, kad cilvēks savu problēmu nemaz tā īsti neatzīst. Nevar vienkārši pateikt – tev viss jāizmet, saņemies. Tas ir līdzīgi kā ar depresiju un citiem garīgās veselības traucējumiem, kas ir bioķīmisks process,» skaidro Marija Ābeltiņa. Psihoterapeite iesaka atrast psihoterapijas speciālistu, kurš palīdzēs izveidot «glābšanas plānu», izdomāt taktiku darbā ar vācēju, ņemot vērā to vākšanas stadiju, kurā cilvēks atrodas.

«Jārēķinās, ka sarunas nebūs vieglas un risinājums ātrs. Jau no paša sākuma jāsamazina savas gaidas,» uzsver Marija Ābeltiņa. «Svarīgi, lai neviena no sarunām nenotiktu uzbrūkošā veidā. Būtiski parādīt, ka šī ir sarežģīta problēma. Ka viņš nav vienīgais cilvēks, kuru tas piemeklējis. Svarīgi, lai vācējs nenobīstas pats no sevis un lai saprot – tie, kam šāda problēma ir, var saņemt profesionālu palīdzību,» uzsver speciāliste. Vācējam jāakcentē arī tas, ka šī problēma pati no sevis nepāries – tieši pretēji, ar gadiem kļūs arvien nopietnāka, smagāka.

Vai var palīdzēt lietu izmešana, atbrīvošanās no tām?

Nē, nekādā gadījumā, uzsver abas psihoterapeites. Pirmkārt, tas var sadusmot vācēju, otrkārt, viņam radīsies milzu trauksmes izjūta, kas var pasliktināt jūsu savstarpējās attiecības. Jāpiebilst, ka tieši to esmu izjutusi arī uz savas ādas – kad gribēju izmest, manuprāt, vecus krāmus, mamma kļuva dusmīga, pat tāda kā izmisusi un sacīja – jūs jau neko netaupāt, jums tikai visu izmest! Turklāt vairākas reizes noticis tā, ka izmestie krāmi tiek sanesti atpakaļ… Arī paslepus izmest lietas neesot risinājums.

Visefektīvākā metode, ar kuru darboties šādu problēmu gadījumos, ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Tā strādā ar domāšanu un pārliecībām – palīdz cilvēkam ieraudzīt, ka viņa idejas ir atrautas no realitātes. « Uzdevums ir iemācīties izturēt diskomfortu, iemācīties izturēt nepārvaramo vēlmi vākt. Piedzīvot – ja viņš nepaņem kādu lietu, pasaule tai mirklī nesabrūk,» uzsver Marija Ābeltiņa. «Parastā loģika šeit, tāpat kā depresijas, panikas vai trauksmes gadījumā, nedarbojas. Cilvēkam tās ir milzīgas ciešanas. Ar tām var tikt galā, bet ne ar vienkāršu pierunāšanu, tikai ar lielu psiholoģisku darbu».  

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs