Linda Mūrniece: Biju aizmirsusi, ka vīrietis blakus negarantē, ka neesi viena
Līdz 50 gadu vecumam es nekad nebiju viena. Viena līdz tam pat nakšņojusi biju tikai komandējumos, kas īsti gan neskaitās, jo viesnīcā arī savā vienvietīgajā numuriņā zvana attālumā ir tās darbinieki un aiz durvīm – koridoros kūsājošā dzīvība.
Foto: Shutterstock
Iepriekš biju vai nu precējusies, vai attiecībās. Pēdējos gadus pirms 50 vairs ne precējusies un pat ne attiecībās (randiņi neskaitās), bet es dzīvoju kopā ar saviem bērniem. Man bija, par ko rūpēties, un bija, ko gaidīt mājās. Pēkšņi bērni viens pēc otra aizbrauca uz ārzemēm mācīties. Un es paliku pa īstam viena (kaķi neskaitās). Neprecējusies, bez attiecībām un nu arī bez izaugušajiem bērniem, kurus biju palaidusi pasaulē.
Daži mēģinājumi nebūt vientuļai ar vīrieša palīdzību ienesa manā dzīvē vēl lielāku vientulību.
Kopš seniem laikiem mūsu ģimenē ir tradīcija – kamēr visi nav mājās, vakarā atstāt degam koridorā gaismu. Lai tas, kurš atnāk pēdējais, zina – viņu gaida. Un es tā darīju ilgi, skaidri zinot, ka bērni nenāks. Gaismiņa vēl no rīta dega, sāpīgi atgādinot, ka neviens naktī nav atnācis to izslēgt.
Kādu dienu es pārtraucu šo tradīciju gluži prozaiska iemesla dēļ.
