Nav nekā grūtāka kā uzrakstīt mīlestības vēstuli Venēcijai. Un tomēr – te tā ir

Venēcija uzrunā ar personiskiem kodiem. Vai nu tie ir īstie tev, vai arī nav. Venēcija var ieplūst asinsritē vai arī ne. Manī ieplūda kopš pirmās satikšanās reizes. Ar ko lai to salīdzina? Varbūt ar pusaudžu gadu seksuālo vilkmi – kad gribas kādam būt tuvumā katru dienu, gribas sapņot par savu objektu naktīs un rītu sākt ar domām par viņu.

Kas tas ir, kas liek sajūsmai nerimt otro, ceturto, desmito reizi? Atbilde ir Venēcijas gaisā un atmosfērā. Tāda gaisa nav nekur citur.

Venēcijā esmu bijusi kādas desmit reizes. Tur mani var sajūsmināt viss. Katru reizi citādas krāsas ūdens – no tirkīzzila līdz piparmētru zaļajam, no skolnieciski tumši zilā līdz nedabiski zilajam modernu acu lēcu krāsā, allaž mainīgās debesis – no dzidri zilā līdz rozā un violetajam un tumši lillā vakaros. Greznie palaco, baznīcas, kurās vienmēr kāds koši sarkanā talārā skaita lūgšanas. Sliktāka un labāka māksla, spritz uz katra stūra, šaurās ieliņas, kurās pārņem klaustrofobiska sajūta tūlīt mani iemūrēs, gondolas. Venēcija ir vienīgā vieta, uz kuru es piekristu doties nakts laikā, ja kāds mani izrautu ārā no gultas.