Rudīte Losāne: Kristīgajā baznīcā ir ļoti daudz cilvēciskas netaisnības

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
8. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Rudītes (pa labi) ordinācijas dievkalpojums. Ar arhibīskapi Laumu Zuševicu (pa kreisi).
Foto: No privātā arhīva
Rudītes (pa labi) ordinācijas dievkalpojums. Ar arhibīskapi Laumu Zuševicu (pa kreisi).
20 gadus Rudīte ir no sirds kalpojusi, un par kalpošanu Iļģuciema cietumā pat nopelnījusi Triju Zvaigžņu ordeni. Tikai bez cerībām tikt atzītai par mācītāju. Jo viņa ir sieviete! Un Latvijas Luterāņu baznīca nevēlas sievietes par mācītājām. Taču rudenī Rudīte tomēr tika ordinēta par pilntiesīgu luterāņu mācītāju Ārpuslatvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā. Neliels ieskats sarunā ar Rudīti Losāni, kas lasāma šīs nedēļas žurnālā Ieva.

(..) Kas īsti mainījās – kāpēc pēc visiem šiem gadiem jūs tagad kļuvāt par mācītāju?

Godīgi sakot, man jau gadiem bija iekšējā izjūta, ka esmu mācītāja. Kad braucu uz draudzēm aizvietot mācītājus vīriešus, mani sauca par mācītāju, un sākumā to atraidīju: nē, esmu evaņģēliste! Pēc tam kļuvu drosmīgāka un sāku sevi saukt par mācītāju de facto. Cīravas draudzē jau kalpoju, bet nevarēju, piemēram, konsekrēt Svēto Vakarēdienu. Ārpuslatvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca mani jau aicināja ordinēties šajā baznīcā, bet izšķirošā bija 2018. gada vasara, kad to ļoti nopietni piedāvāja arhibīskape Lauma Zuševica.

Un pagājušajā pavasarī manā dzīvē notika liktenīgs pagrieziens. Tādi man parasti palīdz pieņemt kardinālus lēmumus. 30. aprīlī nomira mana mamma, un tas ir eksistenciāls notikums – aiziet cilvēks, ar kuru esi bijis saistīts visilgāk. Pirmajā brīdī jutos kā bārene. Man nav mammas! Pilnīgi neticamas izjūtas – pieaudzis cilvēks, kuram pašam ir bērni un mazbērni, pēkšņi jūtas bārenis… Šīs izjūtas neturpinājās ilgi, jo pārgāja sērās. Dažas dienas pēc mammas nāves nāca atklāsme: šis ir tas laiks. Un savā lēmumā jutu lielu mieru. Gāju, pārliecības vadīta, un neskaitļoju, cik man tas būs izdevīgi un kā pret mani izturēsies Latvijas Luterāņu baznīca. Protams, tā man neļaus kalpot kā mācītājai. Kaut gan šīs abas baznīcas vēsturiski ir viena, tikai katra veidojusies savā kultūras telpā. Bija pat brīdis, kad tika domāts par to apvienošanos.

Ko nozīmē pāriet no vienas baznīcas otrā? Jāraksta atlūgums?

Es varu palikt šīs otras baznīcas locekle, un tāda es palieku Vangažu draudzē, kur 14 gadus esmu kalpojusi par evaņģēlisti. Bet kalpošana man ir liegta. Kā esot rakstīts lēmumā, kuru neesmu pat redzējusi, – es drīkstu kalpot tikai tad, ja man stāv blakus kāds mācītājs. Bet saistību ar otru baznīcu atstāju, jo tur esmu kristīta un iesvētīta, tur kristīti abi mani bērni un pavadīta mūžībā mana meita Marika. Nevaru to izraut no savas sirds. Un vēl – paliekot abās šajās baznīcās, es apliecinu, ka uztveru tās kā vienu.

Savā sirdī esmu vienā baznīcā. Es sevi nosauktu par laipu starp tām.

Gatavojot lekciju par sieviešu ordinēšanu, izrēķināju, ka esmu 65. ordinētā latviešu luterāņu mācītāja. Sākums bija Agnese Pone, skolojusies gan Latvijā, gan Pēterpilī, studējusi teoloģiju un baltu filoloģiju. Pēc kara viņa bēgļu gaitās nonāca Vācijā, mācītāju trūka, un arhibīskaps viņai ļāva vadīt draudzes. Un 1974. gadā viņu ordinēja. Agnese Pone kļuva par mācītāju, kad bija nokalpojusi 24 gadus. Man ir līdzīgi – ja skaita cietuma kapelānes laiku, šogad aprit 20 gadi, kopš kalpoju. Mēs abas par mācītājām kļuvām kalpodamas.  

Liekas, jums joprojām sev pašai jāapstiprina, ka esat to pelnījusi?

Jo līdzās valda nepārtraukts noliegums. Ordinācijas pretiniekiem jau arī ir savs argumentēts noliegums. Taču apliecinājums, ka sieviete var būt mācītāja, arī ir teoloģiski argumentēts. Sieviete var būt mācītāja – es to izdzīvoju un es to izdarīju.

Pēc šī lēmuma uzrakstīju arhibīskapam Vanagam vēstuli, kurā pamatoju, kāpēc esmu tā izlēmusi. Aiz cieņas, jo viņš tomēr ir mans arhibīskaps.

Tā bija ierakstīta vēstule, zinu, ka viņš ir saņēmis, bet atbilde nav atnākusi.  

Mans lēmums ir pārdomāts, kritiski izvērtēts, izsāpēts, ir pārvarētas iekšējās bailes par to, ka ar mani varētu izrēķināties. Jo notiek arī tā. Sievietei ir jāiziet cauri aizspriedumu līmeņiem, un man tie bija 19 pilni gadi. Tas nav viegli, mēs esam ieausti sociālajās attiecības, un cilvēkam ir dabiskas bailes, ka viņu var izstumt no kopienas. Kristīgā kopiena ir Kristus dibināta, bet kristīgajā baznīcā ir ļoti daudz cilvēciskas netaisnības un cilvēku veidotas hierarhijas, kur notiek savstarpējās cīņas.

Ko jūs zaudējāt ar to, ka tik ilgi nevarējāt būt mācītāja?

Domāju, ka neko, jo arī sabiedrība nebija gatava pieņemt sievieti garīdznieci, īpaši jau daudzi mācītāji nav tikuši līdz tādai iekšējai brīvībai, lai nebaidītos būt līdzās gudrai sievietei līderei.

Tas ir Dieva laiks – Bībelē to sauc par kairos –, kas šodien ienāk arī Latvijā, kad atkal sāk ordinēt sievietes un sabiedrība sāk apzināties sievietes vietu arī garīgajā telpā. Mēs esam izauguši līdz tam.

2010. gadā, kad es piekritu vadīt Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību, mani intervēja par sieviešu ordināciju. Pēc tam lasīju šo interviju internetā, un – ak Dievs! – zem tās 150 komentāru, kur mani zākā!

Tagad tā vairs nav, ir arī daudz atzinības. Ir jābūt pacietīgiem.

Kas īsti jums tagad ir mainījies?

Man tagad ikdienā jāvalkā kolārs, un pie tā vēl jāpierod. Bet tas, protams, nenozīmē tikai uzvilkt jaunu mundieri. Tā ir cita atbildība, ko iekšēji ļoti izjūtu. Man daudz vairāk jādomā par to, ko pasaku. Jo tas ir vēstījums sabiedrībai. Vēstījums, ka mācītājs nav no vēstures izkāpis ļoti pareizs cilvēks, kuram nav nevienas kļūdas.

Es gribu, lai baznīca ar mani lepotos, bet negribu zaudēt savu iekšējo brīvību.

Teicāt, ka tagad vairāk jādomā, ko jūs pasakāt. Taču jūs esat arī dzejniece un esat rakstījusi arī brīnišķīgu mīlas liriku.

Bet es turpināšu rakstīt! Tagad gan kādus pāris gadus dzeju neesmu rakstījusi. Bet rakstu esejas. Gribu saglabāt iekšējo brīvību un dabiskumu. Un man ir prieks, ejot pa ielu, kāda vīrieša acīs ieraudzīt, ka arī savā vecumā vēl varu patikt. Bet tas man netraucē darīt garīgo darbu.

Es nebaidos būt tā, kas esmu. Jā, esmu noteikusi sev augstāku latiņu, bet negribu savu personu ieģērbt stereotipos un aizspriedumos. Reizēm – piemēram, kad ieeju lielveikalā iepirkties, – atceros: man ir kolārs. Ko darīt – uzlikt pāri šallīti? Tas būtu stulbi. Man jābūt lepnai. Un cilvēkiem pie tā jāpierod – ka veikalā var ienākt arī mācītāja sieviete.

Jūs 20 gadus esat kalpojusi cietumā un pat saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par programmu Mirjama ieslodzīto atgriešanai sabiedrībā. Kas ir vissvarīgākais, ko pati no tā esat iemācījusies?

Strādāt apstākļos, kur viss ir citādi, nekā ārpusē, kur viss ir caurskatāms un kontrolēts, kur par mani var pienest denunciācijas, kur nedrīkst kļūdīties. Ko esmu ieguvusi? Spēju šajos apstākļos justies brīvi un nepiespiesti. Tas ir ieguvums arī man kā personībai. Esmu iemācījusies tikt ātri galā ar problēmsituācijām, jo cietumā laiks ir saspiests. Un esmu spējusi šajos apstākļos radīt kultūras vidi, kas palīdz ieslodzīto sieviešu atgriešanai sabiedrībā. Māksla spēj mainīt cilvēka domāšanu. Un tā ļoti palīdz tām, kuras grib sevi pasargāt no kopējās cietuma subkultūras.

Tagad mūsu programmai ir deviņas mākslas studijas: rokdarbi, tēlotāja māksla, perkusijas, teātris, ģitārspēle… Ir angļu valodas studija. Mums ir 18 brīvprātīgie pasniedzēji, mums ir gan Bībeles studijas, gan mākslas studijas, mēs lasām un skatāmies labas filmas. Ir notiesātās, kas vēlas kaut ko darīt individuāli. Pirmā bija meitene, kura mācēja spēlēt vijoli. Nāca profesionāla vijolniece, un tas šai meitenei palīdzēja izdzīvot cietuma laiku un atmodināt sevī to labo, kas bija pirms kriminālās dzīves.

Es intervēju jūs agrāk, un toreiz runājām par vienīgo uz mūžu notiesāto sievieti. Stāstījāt, ka garāmejot esat apmainījušās skatieniem, bet nekontaktējāties. Kā ir tagad? 

Tagad šī sieviete jau trešo gadu piedalās programmā Mirjama. Ilgi viņa turējās no visiem savrup, jo tāda ir cietumnieču subkultūra. Iekšējais stāsts par nodarījumu joprojām ir sarežģīts, viņa ļoti mokās. Kad jautāju, ko viņa gribētu darīt, sieviete atbildēja, ka gribētu dejot, jo ir dejojusi tautas dejas. To cietumā grūtāk realizēt, bet tagad mums nāk stepa speciāliste, un viņas dejo stepu. Šai notiesātajai parādās vismaz kāda pašvērtības izjūta. Es domāju, ka pienāks laiks un viņa tiks apžēlota, un mums ar viņu jāstrādā kā ar cilvēku, kurš, iespējams, reiz izies no cietuma ārā.

Iļģuciema cietumā ir daudz sieviešu, kas tiesātas par slepkavību. Cilvēciski tās ir vienas no lielākajām bailēm – kādu nogalināt. Kas cilvēkā mainās pēc tam, kad viņš ir nogalinājis?

Visu sarunu, kurā Rudīte Losāne stāsta gan par attiecībām ieslodzīto vidū, gan šķiršanos un smago meitas zaudējumu lasiet žurnālā Ieva.

  • Lietas, kas aktrisei Kristīnei Nevarauskai-Atkočūnei palīdz dzīvot vieglāk
  • Kustēties vairāk un justies labāk iedvesmo blogere Kristīne Beitika un trenere Zanda Zariņa-Rešetina
  • Kā sevi motivēt, lai īstenotu dzīvē to, ko esi apņēmusies
  • «Aizstāvēšu sieviešu ordināciju, kā vien spēšu.» Intervija ar mācītāju Rudīti Losāni
  • Radi savai dzīvei priecīgāku scenāriju! Kā pārvērst traģēdiju komēdijā vai vismaz melodrāmā
  • Režisors Viesturs Kairišs: «Es nespētu dzīvot drūmā pasaulē. Man vajag līksmību.»
  • Deputāte Anda Čakša dalās pieredzē, kā aizņemtu ikdienu apvienot ar mājas soli
  • Iepazīsties: Mārcis Ziemiņš, dizainers, kas vistrakākās idejas spēj pārvērst realitātē
  • Vingro mājās! Hanteles pret mīkstmiesību
Ieva nr01

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+