Žēl izmest, tāpēc sagriež! Kā top Ievas Treimanes slavenie «smuksēži»

Pirmie Ievas tamborētie paklāji tapa pirms gadiem divdesmit, kad auga viņas četri bērni. Mājās krājās drēbītes, kas mazuļiem vairs nederēja, bet nebija tik labas, lai tās atdotu kādam citam. «Izmest bija žēl, tāpēc es tās sagriezu,» saka Ieva, pati pasmaidot par šo paradoksu – žēl izmest, tāpēc sagriežu.

Pēc gadiem paklāju tamborēšana atgriezās jau ar pavisam citu nozīmi. Ievu pameta vīrs, un tamborēšana viņai kļuva par tādu kā terapiju: «Tamborējot rokas nemitīgi kustas, bet galva ir brīva – krustu šķērsu pārdomāju visu dzīvi.» Ieva grieza un tamborēja, grieza un tamborēja. Paklāji sāka krāties kaudzītē – cik tad pašai vajag! «Līdz ar laulības izjukšanu man vairs nebija vietas arī mūsu kopīgajā biznesā, un es paliku bez darba. Nonācu Ineses Prisjolkovas vadītajos kursos par sapņu nodarbošanos. Tur pirmoreiz nopietni aizdomājos – varbūt tas, ko daru savam priekam, var kļūt arī par manu ienākumu avotu,» atceras Ieva. «Sapratu – turot savus darbus plauktā, velti cerēt, ka kāds pienāks un pajautās: vai tu, Ieva, gadījumā netamborē paklājus? Tā nenotiks! Sapratu, ka jāatmet latviskā kautrība un pašai jāparāda citiem, ko protu.»

Trīsmetrīgs milzis

Tieši to Ieva arī darīja. Lai varētu piedalīties tirdziņos, viņa reģistrējās kā pašnodarbinātā un savam zīmolam deva nosaukumu IRdesign – Ievas roku darinājumi. «Sāku nevis šā tā, bet uzreiz ar vērienu – pieteicos Brīvdabas muzeja lietišķās mākslas gadatirgum. Šķita – nu tik būs! Taču pirmajā gadatirgū pārdevu precīzi vienu paklāju,» atceras Ieva. «Bet arī tas nekas, jo diena, kurā pārdošana nevedas, nav pavadīta bezjēdzīgi. Tā ir iespēja sevi parādīt – cilvēki darbus ierauga un iegaumē, bet pasūtījumi var atnākt vēlāk.» 

Savus paklājus Ieva sauc par smuksēžiem. Pamazām atradās pasūtītāji gan lielākiem, gan mazākiem darinājumiem. Par lieliem Ieva sauc paklājus, kuru diametrs pārsniedz metru. Lielākais viņas darinātais bijis trīs metru diametrā – pašas mājās pat nav bijis vietas, kur to kārtīgi izklāt. Milzu paklājs tapa gandrīz divus vasaras mēnešus, tamborējot diendienā.

Mazo smuksēžu pielietojums ir bezgalīgi plašs – uz tiem var sēdēt gan istabā, gan jūrmalā, parkā vai meža piknikā. Tie ir tik blīvi, ka cauri netiek ne smiltis, ne skujas un čiekuri. Smuksēdi var uzklāt arī uz automašīnas sēdekļa. Kāda Ievas draudzene, kura vadājusi mazu bērnu, atklājusi, cik tas ir praktiski – lai ko mazulis izlej vai izber, mašīnas sēdeklis paliek tīrs, bet smuksēdi var izpurināt un izmazgāt veļasmašīnā.

Vislabāk der trikotāža

Sākumā materiālu paklājiem netrūka – pietika ar pašas ģimenē sakrātajām drēbēm. Vēlāk Ieva sāka iepirkties lietoto apģērbu veikalos, īpaši izpārdošanu pēdējās dienās. Pašlaik gan arī lietoto apģērbu cenas ir krietni pieaugušas, tāpēc liela nozīme ir gan Ievas pašas krājumiem, gan tam, ko atdod draugi un paziņas. Ievai ir daudz īpašu stāstu par audumiem, kas nonākuši viņas rokās. Piemēram, kāda sieviete pēc mammas aiziešanas taisaulē piedāvājusi Ievai mammas atstātos audumus – rūpīgi salocītus, vēl padomju laikos pirktus un nekad neizmantotus. Tie pārtapa paklājā un kļuva par siltu piemiņu no mammas. 

Paklājiem var izmantot dažādus audumus, tomēr vislabāk der trikotāža – tā ir elastīga, ērti griežama un tamborējot labi iegulst. Ieva izmanto arī citus audumus, un viņas darbos ļoti svarīga ir krāsa. Viņa pieskata, lai katra krāsa vai tonis smuksēdī veidotu noslēgtu apli un tikai tad sākas nākamais. Ja vajadzīgās krāsas trūkst, Ieva audumus pārkrāso. Īpaši maz esot, piemēram, zaļu apģērbu, lai gan tieši zaļpelēko toņu paklāji ir vispieprasītākie. Audumus Ieva krāso gan pa vecam – lielā katlā –, gan pa jaunam – veļasmašīnā. Ir dzirdēts, ka krāsošana veļasmašīnā var būt riskanta un kāda niķīgāka krāsa var ietonēt arī pašu veļasmašīnu, taču Ievai tā vēl nav gadījies.

Ievai svarīgi, lai materiāls, kas citādi nonāktu atkritumos, tiktu izmantots vēlreiz. Turklāt «vēlreiz» dažkārt nozīmē pat trešo dzīvi. Ievas meita, pārceļoties uz jaunu māju, mammai nesen atdevusi aptuveni pirms pieciem gadiem tamborētu paklāju, jo jaunajā mājoklī tas vairs neiederējies. Ieva to pamazām izārdīja. Daļa auduma gadu gaitā bija izbalējusi un vairs nebija izmantojama, taču daļa tiek ietamborēta jau nākamajā paklājā.

KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.