Stulbuma mēneši sākušies. Sezonālās traumas no mikroķirurga skatpunkta

SKAIDRO:

Dr. ULDIS KRUSTIŅŠ

• Traumatologs ortopēds, mikroķirurgs, rokas ķirurgs Latvijas Mikroķirurģijas centrā.
• Specializējies plaukstas locītavas traumu, deformāciju un citu problēmu ķirurģiskā ārstēšanā un artroskopijā.
• Latvijas nacionālais delegāts Eiropas Rokas ķirurģijas asociācijā.
• Pasaules Plaukstas artroskopijas asociācijas biedrs.

Klasika: pazāģēsim?

Īpaši jāuzmanās, kad tavā tuvumā šāda vēlme pēkšņi uzrodas vecāka gadagājuma cilvēkam, kas to nedara regulāri. Zāģis tādās rokās ir diezgan traumējošs instruments, jo tās vairs nav pietiekami spēcīgas, zāģis lēkā un var savainot gan rokas, gan kājas. Taču visbriesmīgākais variants ir, ja kādam, absolūti pret jebkuriem drošības tehnikas noteikumiem, niez nagi zāģa ripu uzmontēt uz flekša jeb slīpmašīnas. Šādas darbības patiesībā būtu aizliedzamas ar likumu! Vai – jāizvirza prasība ražotājiem, ka viņi nedrīkst ražot abas detaļas savietojamas. Taču pagaidām viss paliek pa vecam: vienmēr gadās kāds gudrāks par instrumentu izgatavotājiem, un – īstiem meistariem likumi nav rakstīti. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka īsti veči slīpmašīnai montē virsū cirkulāro zāģa asmeni, rezultātā instruments griežas ar tik milzīgu ātrumu, ka zāģis lēkā, un kopā ar zariem aiziet pa gaisu arī pirksti. Pavasarī un vasarā mums regulāri ir šādi pacienti ar izplēstu miesu, sadragātiem kauliem. Pēc šādām traumām mēs reti varam roku atjaunot iepriekšējā izskatā. Visbiežāk kādas detaļas ir zaudētas un replantācijas vietā jāveic amputācijas stumbra apdare.

Ja ir nogriezts vai nocirsts pirksts…

1. Zvans NMPD – 113!
2. Ja ir, ko atrast, atrodi. Ja nav, ko atrast, tad cietušo var pat nevest uz Rīgu pie mikroķirurgiem, jo – ja nav atrastas nozāģētās vai nogrieztās, vai nocirstās detaļas, ko piešūt, tad amputācijas stumbru var apdarināt arī tuvākajā medicīnas iestādē.
3. Ar atrasto pirkstu neko nedari – neliec spirtā, dezinficējo-šā šķīdumā, nemazgā. Ietin sausā drāniņā, tad ieliec sausā polietilēna maisiņā, kurš cieši jānosien.
4. Šo maisiņu ieliec otrā maisi-ņā, kurā ir ūdens ar dažiem (!) ledus gabaliem – tikai, lai saglabātos vēsums.
5. Viss, brauc uz Rīgu! Tālākais ir NMPD un mikroķirurgu rokās.

Pļaujmašīnas – tik nevainīgas?

Pirmajā mirklī šķiet – tās taču ir tik drošas, ražotājs padomājis, lai kāds neiebāztu rokas, kur nevajag, un lai kritiskos brīžos aparāts pats izslēgtos. Taču par cilvēka stulbumu viņš gan laikam ir piemirsis… Skarba atziņa, bet tāda mums ir radusies, un pēc tam jātiek galā ar appļautiem roku un kāju pirkstiem. Daudzi ir iemācījušies šos agregātus uzvilkt sev un citiem uz kājām!

Mauriņa skūšanas un zāles pļaušanas sezonas laikā noteikti ir jāpieskata bērni. Īpaši, ja vecāki lielākā zemes gabalā izmanto traktoriņus – vienmēr ar acs kaktiņu jāredz, vai bērni nav tuvumā. Jo katru vasaru ir kāds, kurš šādi tiek savainots. Virkne traumu rodas arī tad, kad bērni tiek sēdināti uz zāles pļāvēja traktora, vēl nesasniedzot noteikto svaru, pie kura tas ir iedarbināms, – tiek deaktivēti sensori. Vai pat tik dumji, ka sēdekli fiksē piespiestā stāvoklī ar izolācijas lenti. Sekas? Atkal nopļauti kāju pirksti un izmisušo vecāku prasības mediķiem – darīt visu neiespējamo, lai samalto bērna miesu saliktu atpakaļ.

Sajauktā secība: alkohols un tad darbs 

Tiklīdz ir saulains laiks, darba instrumenti tiek lietoti kombinācijā ar alu vai vīnu, un tas arī ļoti bieži noved pie fakta, ka beigās kaut kas tiek sakropļots. Sanāk kopā veči: tūlīt kaut ko pazāģēs, kaut ko uzčibinās, un viens vai divi pirksti jau lido pa gaisu! Es neesmu pret alu un vīnu, bet esmu pret alus lietošanu kopā ar slīpmašīnu vai motorzāģi. Runa nav par alkohola lietošanas ļaunumu, bet par neadekvātu laika izvēli, kurā tas tiek darīts, kā arī par izdzertā apjomu. Jebkurš plaukstas ķirurgs, kas jau gadiem strādājis, ikreiz redz vienu un to pašu grābekli, uz kura ļaudis uzkāpj. Runāju par to televīzijā – Panorāmā, Bez tabu, pie Dr. Apiņa, arī radio, drukātajā presē, un neesmu vienīgais ārsts, kurš to dara,
bet acīmredzot cilvēka dabā ir ik pa brītiņam uzkāpt uz tā paša grābekļa. Lai gan viss ir salīdzinoši vienkārši, mans padoms būtu tāds: gribat svaigā gaisā strādāt – pastrādājiet, ievērojot drošības noteikumus, un tad vakarā varat mierīgi nosvinēt šo darbu. Nevis otrādi – svinēt un tad strādāt! 

Liels skaits ekstremitāšu traumu vasarā notiek alkohola reibumā.

Ja tu esi blakus cilvēkam ar smagu traumu

1. Iespēju robežās saglabā mieru!
2. Nekādi žņaugi! Lielāko daļu asiņošanu var apturēt, uzspiežot uz brūces kaut vai ar tīru dvieli vai auduma gabalu. Spiedošs pārsējs uz traumētās vietas. Zvani 113 un gaidi neatliekamo palīdzību! Ja asiņošana turpinās, piespied brūci stiprāk un turi, kamēr atbrauc mediķi.
3. Zināšanai: zāģa radītas traumas ir rautas, un tādas daudz neasiņo. Grieztās un svaigi nocirstas – asiņo vairāk.

Ķirurgs piešūs visu!

Teiciens tāds ir, bet – ne patiess. Piešūt var gandrīz jebko, ja vien detaļas ir savienojamas. Postošākais ievainojuma veids ir dragāts ekstremitātes bojājums. Piemēram, celiņš, ko uzrauj rotējošs zāģis, nav tāds pats kā giljotīnas amputācijai. Ar giljotīnu nocirstu pirkstu var skaisti piešūt, bet pavisam cita situācija ir tad, ja tam izrauti asinsvadi ar gabaliem, tad šuves ir mazāk kvalitatīvas, piedzīšana mazāk iespējama, ir lielāki trombozes riski. Arī tad, ja cilvēks roku ielaidis elektriskajā ēvelē, no ekstremitātes nekas daudz pāri nepaliek un nav, ko piešūt. Vai arī, ja viņš ir nozāģējis pirkstu, izzāģējot lielāko daļu no vidējās falangas, tad gala falangu ar visu nagu šūt pie pamatfalangas būtu bezjēdzīgi, jo šīs abas detaļas neiet kopā. Tātad replantācijas iespējas ir atkarīgas no tā, kā un ar ko cilvēks satraumējies. Turklāt jārēķinās ar 2–3 mēnešus ilgu rehabilitāciju, kas ir vesels pasākumu komplekss: specifiska fiksācija jeb papildu šinu lietošana naktī, lai mazinātu kontraktūru veidošanos, plus intensīva darbošanās, it īpaši sākumposmā, kad brūce knapi sadzijusi… Tas viss, lai piešūtais pirksts nepaliek stīvs. 

Īpašais vēstījums AZARTISKAJĀM RAVĒTĀJĀM!

Kundzes pēc ziemas ir nocietušās tikt savos dārziņos un tad – ar darbiem pārcenšas. Vienā dienā viņām taču vajag apgriezt visus sausos zarus, izravēt visas dobes, un – naktī sāk tirpt pirksti, sapampst cīpslas, dabū karpālā tuneļa sindroma paasinājumu vai pirmreizēju nerva nospiedumu, vai cīpslas iekaist, pirksti ķeras – no rīta pamostas un vairs nevar tos atliekt… Tās arī ir lietas, kuras mēs ārstējam.

Ko kundzes var darīt lietas labā mājās?

Pirmais: ja naktī sāk tirpt rokas un grūtāk tās kustināt, jāuzliek plaukstas ortoze, kas neļauj plaukstai saliekties un spiest nervu. Jāiedzer jebkurš bezrecepšu pretiekaisuma līdzeklis – ibuprofēns, dolmens. Vajadzīga atslodze, nākamajā dienā nevajadzētu neko daudz ar rokām darīt, lai tās nomierinās un atpūšas. Ja pēc pāris dienām tirpšana un sāpes nepāriet, tad, iespējams, vajadzīga kortikosteroīdu injekcija starp cīpslām, lai mazinātu tūsku. Mēs zinām, kā tas būtu pareizi jādara. Vai to zina pilnīgi visi ārsti? Noteikti nē. Tāpēc, ja grib saņemt kvalitatīvu palīdzību, būtu jāvēršas pie rokas ķirurgiem vai – jautājumā par karpālā kanāla tuneli – arī pie neiroķirurgiem. Daži ambulatorie ķirurgi ir uzņēmuši kursu, ka pirmais, kas šādās reizēs jādara, ir – steroīdu injekcijas, bet dažkārt tās tiek veiktas par biežu un nevietā, bez teorētiska pamatojuma un arī diagnozes.

Pārdrošie motociklisti 

Vēl mūsu vasaras sezonas klientūra ir superbaiku piloti, kuri šosejas vietā vienmēr redz Biķernieku trasi. Šie puiši gan reti ir dzēruši, taču pārgalvība ir līdzvērtīga dzēruma izraisītiem realitātes uztveres traucējumiem. Tiem, kuri izdzīvo, kad nenovalda savu transportlīdzekli, ir politraumas – kāju, muguras, roku lūzumi, bet visnopietnākā trauma ir kakla nervu pinuma bojājums. Vēlāk šie pacienti nonāk pie mums ar dažādu pakāpju rokas paralīzi, jo traumas brīdī tiek atrauti nervi no muguras smadzenēm. Mēs viņus ārstējam, pēc 3–4 mikroķirurģiskām operācijām un smagas rehabilitācijas vairāku gadu garumā viņi var atgriezties darba tirgū, bet – reti uz motocikla.

Sadarbībā ar