«Kopš vēža diagnozes dzīve ir daudz vienkāršāka.» Ilze Kalve par trūkumu, šķiršanos un smago slimību

Grāmatā viņa stāsta par trakajiem deviņdesmitajiem, saviem un citu mūziķu piedzīvojumiem, un, to lasot, daudz jāsmaida. Bet pašas Ilzes dzīve pēc aiziešanas no skatuves bijusi notikumiem bagāta: viņa pārcēlās uz Angliju, piedzīvoja jaunu mīlestību un pārvarēja smagu slimību.

«Kad atbraucu uz Latviju, man ir tādas jocīgas sajūtas.

Eju pa Rīgu un dzirdu latviešu valodu. Domāju – o, latvieši! Un tad atjēdzos – es taču neesmu Anglijā, esmu Rīgā!

Protams, ka cilvēki te runā latviski! Tad atkal dzirdu jauniešus un domāju: vai, cik skaista un laba latviešu valoda, tāda skaidra un skanīga! Un atkal atceros – esmu taču Rīgā! Šoreiz Latvijā man ir tik intensīvs laiks, ka liekas – dažu dienu laikā pagājuši vairāki mēneši.

Pie tā, ka uzrakstīju grāmatu, īstenībā vainīga mana meita. Viņa arī manā grāmatā figurē, taču diezgan mazā vecumā. Agija mani visu laiku nelika mierā: «Mammu, tev ir jāuzraksta grāmata!» Man jau bija pieraksti, bija pat iesākta grupas biogrāfija soctīkliem ar dažādiem gadījumiem no koncertiem un ne tikai. Meita mani mocīja tik ilgi, līdz beigās saņēmos.

Rakstīju ilgi – divus gadus, jo pierakstu bija ļoti daudz. Un visi tie gadījumi ir patiesi. Protams, nav salikts pilnīgi viss, jo man gribējās, lai tas ir tāds jautrs stāsts.

Viss, kas man pašai šķita garlaicīgs vai nebija smieklīgs, tika bez žēlastības mests ārā.

Ir gan arī pāris nopietnas nodaļas, piemēram, par autoavāriju, arī pašas beigas ir salīdzinoši nopietnas, bet pārējais ir smieklīgi stāsti par deviņdesmitajiem un grupas dzīvi.

Plānojām šogad nosvinēt 33 gadus kopš grupas dibināšanas ar dažiem koncertiem un grāmatu, bet tad Jānis – otrs grupas dibinātājs, skaņu režisors un mans pirmais vīrs – nolēma, ka uz skatuves vairs nekāps. Tā nu palika tikai grāmata.»