Rīga +6°C 
– Žurnāla SANTA pirmais numurs iznāca 1991. gada novembrī. Jūs jau tad bijāt politikā. Kāds bija šis laiks?
– Politikā iesaistījos samērā vēlu – man bija pāri trīsdesmit. Atmodas laikā aktīvi piedalījos Latvijas Tautas frontes veidošanā – 1988. gadā darbojos tās dibināšanas kongresa organizācijas komitejā, vadīju koordinācijas centru. Neviens mani politikā neaicināja, pati uzņēmos iniciatīvu un nonācu tādā notikumu virpulī, kādu pat iedomāties nevarēju. 22 mēneši līdz 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācijai mani pilnībā iztukšoja – gan fiziski, gan garīgi. Toreiz vēl nezināju vārdu izdegšana, bet tā bija visīstākā izdegšana. Pagāja vairāki gadi, līdz spēju atgūties un atkal veselīgi domāt.
– Mūsdienās mēdz teikt, ka agrāk tādas izdegšanas vispār nebija…
– Tā nav tiesa! Cilvēki tāpat izdega, vienkārši nezināja, ka ir izdeguši. Lepojos, ka no šīs bedres izkļuvu pati saviem spēkiem. Izdarīju arī nopietnus secinājumus. Pats svarīgākais – par sevi jāparūpējas katram pašam. Analizējot, kāpēc esi nonācis tik sliktā situācijā, nedrīkst vainot apstākļus vai ļaunos citus, jo tie būs vienmēr. Jāspēj sev uzdot nepatīkamu jautājumu: kāpēc gandrīz tādos pašos apstākļos ar citiem tas nenotika, bet ar mani notika? Cena, ko sievietes, arī es pati, samaksāja par atmodas laiku savā privātajā dzīvē, bija daudz augstāka nekā vīriešiem. Zinu vairākas sievietes, kurām izjuka ģimenes. Arī man. Vīriešiem arī pajuka attiecības, taču vēlāk viņi biežāk spēja tajās atgriezties. Milzīgais stress un garās kopīgā darba stundas radīja atsvešinātību no visa, kas palika ārpus šī procesa, un īpašu tuvību ar tiem, ar kuriem diendienā strādājām plecu pie pleca. Bija ārkārtīgi grūti no šī lielā vēstures viļņa atgriezties ikdienas rutīnā.
– Vai atceraties, kā savulaik redzējāt vīriešus un sievietes politikā?
– Uzskatīdama vīriešus par pārākiem, ļoti intensīvi un godprātīgi strādāju pie Latvijas Tautas frontes deputātu kandidātu saraksta veidošanas. Vakarā, kad gatavojām pēdējo saraksta variantu apstiprināšanai Tautas frontes domē, kāds pajautāja – bet kur tad Sandra? Manis sarakstā nebija. Neuzdrošinājos un neuzskatīju, ka man pašai sevi vajadzētu izvirzīt. Tagad vairs neuzskatu, ka vīrietis ir gudrāks tikai tāpēc, ka ir vīrietis. Taču nekad neesmu uzskatījusi arī sievieti par pārāku tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Pārākumam jābūt pamatotam intelektā un rīcībspējā. Pašlaik politikā atšķirības starp sievietēm un vīriešiem pamazām izlīdzinās.
– Politikā sievietes visos laikos turējušās kopā?
– Atceros kādu 2006. gada konferenci par sieviešu tiesībām, kurā politiķi vīrieši atļāvās banālus jociņus ar seksuālu pieskaņu. Pēkšņi mēs, sievietes no dažādām partijām, starp kurām ikdienā pastāvēja zināma distance, sajutām lielu vienotību. Jo sapratām, ka mums citai par citu ir jāiestājas. Tās, kuras pašas izgājušas cauri grūtībām, vairāk atbalsta cita citu, jo zina, ko nozīmē sevi pierādīt. Kad esi sevi pierādījusi, izaicinājumi vairs nav tik lieli, jo visi zina, ko no tevis gaidīt. Taču ceļā uz savas lomas nostiprināšanu sievietei nākas sastapties ar daudziem izaicinājumiem, ar kuriem vīriešiem nav jāsaskaras.
– Vai sabiedrības attieksme pret sievieti politikā mainās?
– Skatos uz jauno politiķu paaudzi – spožajām, profesionāli zinošajām sievietēm – un redzu, ka sabiedrības neiecietība joprojām pastāv. Pat pieļauju, ka tā ir lielāka nekā agrāk. Savulaik sievietes politikā nebija tik redzamas, bet tagad, kad viņas ieņem nozīmīgākas pozīcijas, arī sabiedrības prasības ir augstākas. Domāju, ka tur parādās arī zināma veču greizsirdība un dusmas.
Nesen kāds gudrinieks izteicās, ka Latvijā esot pārāk stipras sievietes. Jā, Latvijā ir stipras sievietes! Bet kas gan mums cits vēsturiski ir atlicis? Pāri mūsu zemei gājuši dažādi karapulki, sievietes piedzīvojušas vardarbību, zaudējušas vīrus, brāļus, tēvus. Kas cits viņām atlika, kā kļūt stiprām? Vēstures gaitā tas nostiprinājies kā psiholoģisks tips, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Mūsdienās ir daudz ierastāk, ka sieviete darbojas politikā vai uzņēmējdarbībā. Tomēr vēlētos, lai sievietes vairāk atbalstītu cita citu, jo tā sauktais old boys’ club jeb vīriešu savstarpējā atbalsta sistēma darbojas pirmklasīgi, bet ar sieviešu solidaritāti joprojām ir, kā ir.
Llatvija pasaulē. Trīs dažādi posmi
- Pēc neatkarības atgūšanas. Kad Latvijas neatkarība jau bija atjaunota de facto, Rietumu lielvaras vēl nespēja izlemt, ko darīt ar Baltijas valstīm. Tajā brīdī Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti nedrošs. Tas, ka nepalikām Krievijas ietekmes pelēkajā zonā, ir Baltijas valstu politiķu un diplomātu, trimdas latviešu un mūsu partnervalstu kopīgs nopelns.
- Iestāšanās ES un NATO. 1995. gadā Latvija iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā, un turpinājās mūsu ceļš uz NATO. Tas bija ārkārtīgi izaicinošs laiks. Šodien daudzi pat nespēj iedomāties, cik sarežģītā situācijā atradāmies. Varbūt kāds jautāja: kāpēc jūs skaļi nepasakāt patiesību par Krieviju? Taču bija arī tādi, kuri nevēlējās mūs redzēt Eiropas Savienībā, jo bažījās, ka Baltijas valstis sabojās attiecības ar Krieviju. Tāpēc ceļā uz Eiropas Savienību un NATO mēs apzināti pieklusinājām savu retoriku par Krieviju. Protams, Latvijas ceļš uz Eiropas Savienību un NATO bija valdības, Saeimas un diplomātu kopīgs darbs, taču vislielākā pateicība pienākas Latvijas tautai. Izturēt tādas reformas, kādas mēs toreiz izturējām, turklāt gandrīz nekurnot, – neesmu pārliecināta, ka šodienas sabiedrība tam būtu gatava. Kad 2004. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs un citas valstis, kas bija dzīvojušas aiz dzelzs priekškara, sākām aktīvi aktualizēt totalitāro režīmu noziegumu un vēsturiskā taisnīguma jautājumus, panākot, ka tie kļūst par Eiropas Savienības politiskās dienaskārtības daļu.
- Šodienas realitāte. Nāca 2014. gads un Krimas aneksija. Jau kopš Putina nākšanas pie varas brīdinājām par Krievijā notiekošo, taču Rietumos uz mums bieži raudzījās ar ironiski līdzjūtīgu skatienu: jūs nevarat objektīvi spriest par Krieviju, jo jūsos joprojām ir vēsturiskais aizvainojums un vēlme revanšēties. Pēc 2014. gada lielai daļai Rietumu politiskās elites acis sāka atvērties, taču ekonomiskās intereses joprojām bija pārāk spēcīgas. Pa īstam acis atvērās tikai 2022. gadā, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Kopš tā brīža Baltijas valstu ietekme uz Eiropas Savienības un NATO lēmumiem ir liela. Līdzās Polijai un Somijai mūs uzskata par ekspertiem Krievijas jautājumos. Un mēs tādi esam.
Sandra Kalniete
1988–1990 Latvijas neatkarības atjaunošanas kustības līdere, viena no Latvijas Tautas frontes dibinātājām.
1990–2002 Sāk darbu Ārlietu ministrijā, kļūst par ārlietu ministra vietnieci, vēlāk ir Latvijas vēstniece ANO Eiropas mītnē Ženēvā, Francijā un pastāvīgā pārstāve UNESCO.
2002–2004 Latvijas ārlietu ministre laikā, kad noslēdzas valsts gatavošanās dalībai Eiropas Savienībā un NATO.
2004 Pirmā Latvijas eirokomisāre. Strādā lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības jomā.
2006–2008 2006. gadā ievēlēta 9. Saeimā. 2008. gadā piedalās partijas Pilsoniskā savienība dibināšanā un kļūst par tās pirmo priekšsēdētāju.
KOPŠ 2009. Eiropas Parlamenta deputāte. Četras reizes ievēlēta Eiropas Parlamentā, darbojas ārpolitikas un drošības jautājumos, iestājas par Ukrainas atbalstu un Eiropas demokrātijas aizsardzību.
Kontakti
POLITISKĀ REKLĀMA
Sponsorē: PARLEMENT EUROPEEN/GROUPE PPE
Plašāka informācija
