Rīga +4°C 
1915. gada 15. oktobris
Lai gan kapu ansambli svinīgi atklāja 1936. gada novembrī, tad tie tikai bija ieguvuši veidolu, kādu to pazīstam šodien – ar Kārļa Zāles monumentālajām skulptūrām. Bet pirmie karavīri Rīgas Brāļu kapos guldīti pirms vairāk nekā 110 gadiem – 1915. gada 15. oktobrī. Rīgas pievārtē stāvēja Vācijas armija, un tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos. Pirmais uz fronti Tīreļpurvā 9. oktobra vakarā kājām devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. Jau pēc dažām dienām – 12. oktobrī – bija pirmie kritušie: Rīgas sīkpilsonis Jēkabs Voldemārs Timma, Jaunjelgavas apriņķa Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris un lietuvietis Jons Gavens no Zarasu apriņķa Popelānu pagasta.
Lai gan bēru diena 15. oktobris bija darbdiena, ceturtdiena, kritušos karavīrus no Rīgas Latviešu biedrības nama pavadīja ļaužu tūkstoši – gan rīdzinieki, gan bēgļi no Kurzemes un Latgales.
Kritušie bija guldīti baltos šķirstos biedrības zālē «starp lauru kokiem», skanēja Šopēna sēru maršs, zirgu vilktie katafalki izskatījās tik grezni kā karietes…
Bēru gājienā laikā ļaudis no namu logiem uz šķirstiem kaisīja ziedus, un kapu kopiņas karavīriem atvēlētajā kāpā priežu ielokā Ķeizarmežā burtiski slīga puķēs un vainagos… No kurienes tās visas kara laikā, oktobra vidū? Šķita, ka Rīga ne tikai sēroja, bet savādā kārtā gandrīz vai svinēja bēres. It kā jau būtu lasījusi visu, kas likteņa grāmatā rakstīts aiz pirmās rindiņas, ko ievilka triju karavīru nāve. Brīvības cīņas. Neatkarīga Latvijas valsts. Un arī Brāļu kapi – piemiņas vieta, kādas nav nekur citur pasaulē. Iespaidīga un varena. Taču reizē arī personiska un intīma.
«Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā,» bija rakstīts uz tā vainaga lentes, ko uz savu pirmo kritušo vīru kapa nolika bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis, kurš vēlāk kļuva par Latvijas kara ministru. Cīņubiedru gādāto vainagu pavadīja pravietiski vārdi: «Jo retākas kļūst mūsu rindas, jo ciešāk ap karogu stāsim.» 1915.–1917. gadā Brāļu kapos apglabāti ap deviņiem simtiem karavīru. Latviešu valodā ienāca jēdziens brāļu kapi – kapi, «kur apglabāti karā kritušie karavīri bez tautības un ticības izšķirības». Tā teiks Brāļu kapu komitejas statūtos.
Vispirms bija dārzs
Kapu skaits pieauga un priedēm apaugušās kāpas strauji izvērtās par plašu kapsētu. Lai apbedījumi nenotiktu haotiski, Strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja vadīt kapsētas izveidošanu aicināja Andreju Zeidaku, dārznieku, kurš tikai nesen bija kļuvis par Rīgas pilsētas dārzu direktoru. Zeidaks plānu veidoja tā, lai vajadzības gadījumā Brāļu kapi būtu viegli paplašināmi. Cik lieli tie galu galā būs, iepriekš paredzēt nekādi nebija iespējams. Līdzīgi kā kaujas laukā cīnījušies plecu pie pleca, arī apglabāti karavīri tika rindās. 1922. gadā Zeidaks krāsainā plānā zīmējis situāciju, kad visi kritušie karavīri apglabāti.
Plānā jau iezīmēta centrālo vārtu vieta – dzīvības un nāves robeža. Aiz tiem – trijās rindās stādītu vienādu liepu aleja.
Priekšpusē pie liepu kājām visā alejas garumā savulaik vēl stiepās arī mežrozīšu dzīvžogs. Mežrozītes kā asins lāsītēm – vasarā sārtiem ziediem, vēlāk kailos zaros sarkaniem paauglīšiem – piebērta kā ērkšķu vija, kas simbolizēja un atainoja karavīru asinīm slacīto ceļu. Arī tautasdziesmā nelaikā mirušu puisi apglabā «zem rozīšu saknītēm». Liepu alejas galā – ozolu birzs. Liepas un ozoli – sievišķā un vīrišķā spēka simboli – tagad izauguši par vareniem kokiem. Bet tolaik tie bija jauni, tikko stādīti. Ozolus dāvāja Tirgotāju savienība, Svētā Jāņa ģilde – liepas. Rīgas pilsētas valde bez atlīdzības deva kapiem koku, krūmu un puķu dēstus.
Plāna gaismas kopijas izdalītas arī kapu «arhitektoniskas un skulpturālas izdaiļošanas» konkursa dalībniekiem. Ka tā ir tikai izdaiļošana, ne projektēšana, stingri uzstāja Andrejs Zeidaks. Pamatu – ainavu un augu stādījumus – viņš jau bija uzprojektējis un pa daļai tie jau bija iekārtoti – un autors cieši vēroja un spīvi sargāja, lai tiem netiktu nodarīts pāri un kompozīcija izjaukta.
Konkursu izsludināja trīs reizes. Lai gan sākumā bija pat izsludinātas godalgas, ne pirmajai, ne otrajai reizei rezultātu nebija.
Kā Zeidaks vēlāk, jau no emigrācijas Amerikā rakstījis savam skolniekam, nākamajam Rīgas dārzu arhitektam Kārlim Baronam, abas kārtas izgāzušās, jo latviešu tēlniekiem pietrūcis talanta plašākam domas lidojumam. Trešajai kārtai naudas trūkuma dēļ vairs godalgu nebija. Uz to – 1923. gadā – uzaicināts arī Kārlis Zāle, un žūrija: «1) Vienbalsīgi atrada par mākslinieciski vērtīgāku un praktiski vislabāk piemērotāku Brāļu kapu architektoniski-plastiskai izbūvei skulptora Kārļa Zāles iesniegto projektu. 2) Bez tam komisija atzina, ka ievērojamas mākslinieciskas vērtības atzīstamas skulptora T. Zaļkalna projektos. 3) Komisija atzīst, ka vislabākie rezultāti būtu sasniedzami, ja, projektu galīgi izveidojot, ņemtu dalību abi augšā minētie skulptori.»
Zeidaks nopriecājās: «Beidzot ir atradies manam plānojumam līdzvērtīgs talants.» Savukārt Zāles un Zaļkalna sastrādāšanās izrādījās neiespējama. Abi mākslinieki bijuši pārāk dažādi gan temperamenta, gan stila izjūtas un arī cilvēcisko īpašību ziņā. Katrs augstu vērtēja savu redzējumu, un palika diezgan asi noskaņoti sāncenši.
1924. gada 18. novembrī, piedaloties Valsts prezidentam Jānim Čakstem, valdībai un sabiedriskām organizācijām, svinīgā ceremonijā lika Brāļu kapu izbūves pamatakmeni ar veltījuma uzrakstu: «Daudz dzimumos vēl nākamos jums pateicību tauta dos.»
Zāles spēks
«Dzīves laikā gar mākslinieka personību ir vijušies gan putekļi, gan leģendas,» neilgi pēc mākslinieka nāves 1942. gadā par viņu žurnālā Latvju Mēnešraksts rakstīja gleznotājs un mākslas zinātnieks Jānis Siliņš. «Un dažam labam, ar ko Zālēm nācās sastapties dienu gaitās, par tēlnieku radušies šauri un vienpusīgi priekšstati.»
Pats Siliņš ar viņu iepazinies 1921. gada pavasarī ēdienu veikalā Sukubs, kur mēdza sanākt jaunās mākslas aizstāvji un šad tad iegriezās arī Zāle.
«Vitāls pārpilnums un bajārisks diženums – tāds bija pirmais iespaids, ko guva, sastopoties ar Zāli. Zālē prata asprātīgi, nebaidīdamies kļūt robusts un pat rupjš, atspēkot pretinieka uzbrukumus, dažkārt iznīcinot tos ar dažiem zīmīgiem izteicieniem, aizvien atjautīgi atrodot situācijai piemērotus vārdus. Vienalga, vai tas notika ministra pieņemamā istabā, kādā svinīgā reprezentācijā, kādā apspriedē, vai jautri dzīrojot ar draugiem.»
1923. gadā Rīgā Zāle ieradās no Berlīnes, pilns modernās pasaules ideju. Dzimis Liepājā būvamatnieka ģimenē un palīdzēdams tēvam, mācījies Krievijā – Kazaņā un Pēterburgā – un pat piedalījies tā dēvētā Ļeņina Monumentālās propagandas plāna pieminekļu celtniecības tehniskajā komisijā – Zāle bija ne tikai mākslinieks, bet arī pietiekami rūdīts lietu kārtotājs.
«Zāle prata nospraust skaidrus un noteiktus mērķus, labi apsvērdams sasniegšanas reālās iespējas. Lielie uzdevumi, kādus viņam bija lemts veikt, prasīja ne vien plašu māksliniecisku vērienu, raženu talantu, bet arī zināmas rakstura īpašības: izturību cīņās, neatlaidīgu un noturīgu gribas spēku. Bija jāpastāv daudzās sacensībās, jāiekaro sava vieta, jāpārvar diezgan sīva pretestība vienā sabiedrības un preses daļā.
Ap nodomāto pieminekļu celšanu vijās intrigu režģi, bija ne mazums trokšņu un putekļu. Apstākļi brīžiem kļuva sarežģīti un nepārredzami.
Nācās sadurties ar dažādiem cilvēkiem un uzskatiem, partiju laiku jūkli, bija jāsaprotas ar darba devējiem – pieminekļu komitejām. Tā nebija viegla lieta, prasīja daudz takta, pieredzējumu un enerģijas», rakstīja Siliņš.
Atgriežoties Rīgā, sākās Zāles mākslinieciskā brieduma un vērtīgo sasniegumu posms. Viņam toreiz bija 35 gadi. Zāle uzvarēja arī Brīvības pieminekļa konkursā un reizē strādāja pie abiem Rīgas nozīmīgākajiem pieminekļiem. Un «laiku palaikam meistars ļāvās asiņu trauksmainībai. Tumšāki un daimoniski viesi tad ielauzās viņa dvēseliskās dzīves mitekļos, radot ap sevi mulsumu un nesaskaņas. Dionīsiskā sabangojumā un reibumā meistars iegrima kādā citā dzīves sākumā: irracionālos un baismos atvaros.» Turklāt viņam piemitusi spēja atcerēties pat vienreiz redzētu cilvēku sejas un vārdus. Tādēļ tiem radās nepamatota pārliecība par tuvību meistaram un pat vēlme kļūt familiāriem un pārkāpt robežas.
Kā liecina Jānis Siliņš, «viens no akmeņkaļiem, kas strādāja pie Zāles, reiz bijis ieradies darbā iesilis. To nu Zāle nevarēja pieļaut. Viņš tūdaļ strupi un īsi vīru raidījis uz māju: «Izgulies un tad nāc strādāt.» Šis apvainojies, mēģinājis iebilst, ka Zāle pats taču arī iebaudot savu lāsīti. Te nu meistars noskaities un stingri noprasījis, vai šis kādreiz esot viņu redzējis nākam darbā iereibušu. Nē, to gan neesot redzējis. «Nesajauc tu man nekad darbnīcu ar krogu, un tagad ej.» Pats meistars no saviem tumšajiem dziļumiem «prata uznest dienas gaismā brīnišķas pērles».
Brīnišķas pērles
Brāļu kapu skulptūras tapa divpadsmit gadus un citādā secībā, nekā tās vērojamas, cauri galvenajiem vārtiem pa liepu aleju gar Svēto uguni cauri kapu laukam ejot līdz noslēguma sienai ar Mātes Latvijas tēlu.
Pašu pirmo 1927. gada 20. novembrī, Mirušo piemiņas dienā atklāja skulpturālo grupu Ievainotais jātnieks kapulauka labajā pusē, raugoties no ieejas. Nākamajā gadā – pretējā pusē. Vārti pabeigti trīs gadus vēlāk.
Sākumā pavisam citāda bijusi iecere kompozīcijai Māte ar kritušajiem dēliem, ko tagad pazīstam kā Māti Latviju.
Zāle to sākumā paredzējis likt vietā, kur tagad atrodas Svētā uguns uz samērā augstas arkveida pamatnes ar seju pret kapulauku un muguru pret atnācējiem, līdz Brāļu kapu arhitekts akadēmiķis Pēteris Feders ieteicis to pārcelt uz vietu, kur tā atrodas šodien. Zāle sajūsminājies par dižā renesanses meistara Mikelandželo ģenialitāti. Reizēm sarunās ar kolēģiem viņš to dēvējis par «veco Miķeli». Veidodams kompozīcijas Māte ar kritušajiem dēliem modeli un būdams apmierināts, paudis, ka nu «neatpaliekot no vecā Miķeļa».
Kā liecina Jānis Siliņš: «It īpaši savas dzīves pēdējā posmā Zāle arvien vairāk uzsvēra zināšanu un patiesas varēšanas, prasmes un meistarības nozīmi. Viņš augsti cienīja akadēmiskās mākslas tradīcijas. Tā reiz Brāļu kapu komitejas sēdē tēlnieks atspēkojis akadēmiķa F. iebildumus, ka viņa veidotos zirgu stāvos neesot pareizas proporcijas. Zāle tad lika atnest cirkuli un izmērīdams parādīja, ka viss saskan ar atzītām normām. F. pēc tam juties tīri neveikli.»
Neīstenota palikusi Andreja Zeidaka iecere izveidot kapulauka centrā baseinu – pārāk neierasta Latvijas kapu tradīcijai tā šķitusi lēmējiem.
Bet Zāle baseinam jau paguvis izkalt divas sērojošas jaunavas ar atrisušiem rožu klēpjiem. Rožu jaunavas atradušas vietu kā privātu apbedījumu pieminekļi – viena turpat netālu Rīgas Pirmajos Meža kapos, otra – Dīvala kapos Valmierā.
Bet pašu Kārli Zāli pēc zaudētas cīņas ar tuberkulozi 1942. gada 24. februārī guldīja starp viņa radītiem tēliem Brāļu kapos – uz centrālās ass, tieši pretī Mātei Latvijai pie skulptūras Divi brāļi.
Maigi pelēkais šūnakmens
Brāļu kapu izbūves sākumposmā bijuši vairāki varianti, kādus celtniecības materiālus izvēlēties. Priekšlikumu izmantot vietējo granītu, t.i., laukakmeņus, noraidīja galvenokārt tāpēc, ka nebūtu iespējams tos pietiekamā daudzumā iegūt. Tāpēc nožogojuma sienu vietā pat gribēja izmantot zemes vaļņus.
Galu galā par galveno apdares materiālu izvēlējās Allažu šūnakmeni. Satversmes sapulce 1922. gadā lēma, ka Brāļu kapu vajadzībām bez atlīdzības izsniedzami koki un akmeņi no valsts īpašuma. Brāļu kapu komitejai nodeva šūnakmens lauztuvi Allažos, starp citu, Teodora Zaļkalna dzimtajā pusē. Varbūt tāpēc Kārlis Zāle pret Allažu šūnakmeni tik noraidoši un pat kategoriski protestējis.
«Es šai darbā ieguldīšu savas pūles, savas idejas un spēkus, bet mūsu šūnakmens ir drupans, tas nepārdzīvos gadu tūkstošus.»
Zāle gribēja, lai tēli tiktu izkalti granītā – akmenī, kas saglabāsies laiku laikos.
No Latvijas zemes dzīlēm nākušais šūnakmens, ko sauc arī par kaļķa tufu vai blīvo avotkaļķi, atrodas tuvu zemes virspusei. Tas veidojies pirms 6000–10 000 tūkstošiem gadu. Allažu šūnakmens atradnes atradās piecdesmit kilometru no Rīgas starp Egļupes staciju un Inčukalna – Allažu ceļu. Tuvējo māju iedzīvotāji šūnakmeni zāģējuši un izmantojuši ēku būvei. Nu to lauza lielos bluķos, pajūgos nogādāja Inčukalna stacijā un tālāk pa dzelzceļu veda uz Rīgu, kur Gaujas ielā speciāli Brāļu kapu vajadzībām bija izveidota tēlnieku darbnīca.
Tomēr Zāli izdevās pārliecināt, un citu iespēju jau arī nebija – tik daudz viendabīga vietējā granīta skulptūrām vienkārši iegūt nevarēja, bet gādāt to no ārzemēm būtu pārāk dārgi. Ja reiz granīta nav, Zāle meistarīgi pielāgojās šūnakmens iespējām, kas liedza izkalt sīkas, detalizētas formas. Turklāt silti pelēkais šūnakmens tonis lieliski saskan ar Latvijas ainavas klusinātajām krāsām un gaismu.
Galu galā Zālem izrādījusies taisnība – pēc 50–100 gadiem šūnakmens sāk sairt.
Jo īpaši tam kaitē atmosfērā sastopamie sēra un slāpekļa savienojumi, kas, savienojoties ar ūdeni, veido skābes un nolīst kā skābais lietus. Kaitē arī augi, kas ieaug šūnakmens porās un izdala skābes. Šūnakmens sākumā galīgi sairst 100–600 gados, un jau tagad jādomā, ar ko to varēs aizstāt, lai Brāļu kapu ansambli varētu saglabāt gadu tūkstošos.
Laiku līčloču zīmes
Ļoti līdzīgs šūnakmenim izskatās, taču četras piecas reizes par to izturīgāks ir Langenzalcas travertīns no Tīringas apgabala Vācijā. Tieši no tā izkalts Latvijas Republikas ģerbonis virs vārtu vidējās ailas. 1958. gadā tā vietā iekala ozollapu vainagu, kas aptver uzvaras lāpu. Nokala arī krustus virs sānu ailām, bet gadskaitļu «1915–1920» vietā lika «1915–1945» – katra vara, kas Latvijai pāri gājusi, gribēja Brāļu kapos guldīt arī savus kritušos. Turklāt pārveidojumu skici veidoja Aleksandrs Birzenieks – arhitekts, kurš kā būvdarbu vadītājs bija strādājis kopā ar Andreju Zeidaku un Kārli Zāli un vienīgais no visiem trim vēl bija klātesošs.
Zāle jau bija miris, Zeidaks devies trimdā. Ģerbonis, krusti un gadskaitļi vietā atgriezās tikai 1996. gadā.
Tā kā restaurācijai derīga šūnakmens Latvijā vairs nav, atjaunoto valsts ģerbonis izkala no Langenzalcas travertīna.
Zem Mātes Latvijas tēla iekalto krustu, kurā jau sākumā bija «ierīkota gaisma, kas atmirdz sārtā kā asinis krāsā», padomju gados vispirms pasākumos aizsedza ar milzīgu sarkano zilibalti viļņoto Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas karogu, līdz 1967. gadā likvidēja pavisam.
Liels paldies par palīdzību raksta tapšanā Rīgas pieminekļu aģentūras direktoram Guntim Gailītim! Izmantotas grāmatas: Vaidelotis Apsītis. Kārlis Zāle. R., Liesma, 1988; Rīgas Brāļu kapi. 1915. 1936. 2011. R., Jumava, 2011 un preses materiāli.
Raksts publicēts 2015. gadā žurnālā Ievas Stāsti, trešajā numurā.
