Rīga +6°C 
Mūsdienu sieviete – starp tehnoloģijām un cilvēcību
Ventspils Digitālā centra direktore Elīna Kroņkalne ir sieviete, kura savieno divas šķietami atšķirīgas pasaules – tehnoloģiju drošību un precizitāti ar zinātkāri, radošumu un cilvēcību. Jau 10 gadus viņa vada Ventspils Digitālo centru – neparastu institūciju, kuras pārziņā ir gan pašvaldības informācijas tehnoloģiju infrastruktūra un digitālā izglītība, gan zinātnes centrs VIZIUM, kas bērniem un pieaugušajiem ļauj atklāt aizraujošo zinātnes pasauli.
Elīna dzimusi Ventspils novada Ugālē un savu dzīvi un karjeru veidojusi tepat Ventspilī: «Ventspilnieki mēdz jokot, ka atrodamies galaktikas nostūrī – pie Latvijas ārējās robežas. Ikdienā strādājot zinātnes centrā, diezgan spēcīgi izjūtam, cik tālu esam no Rīgas. Tomēr lepojos, ka esmu apzināti izvēlējusies palikt Ventspilī. Te viss ir tuvāk, klusāk, mierīgāk un pieejamāk, tomēr galvaspilsēta ir pietiekami tuvu.»
Sieviete, kas savieno tehnoloģijas ar zinātkāri. Elīnas ikdiena ir nemitīga žonglēšana starp divām šķietami atšķirīgām pasaulēm. No vienas puses, jāgādā, lai nevainojami darbotos pašvaldības internets, serveri un informācijas sistēmas, turklāt laikā, kad arvien nopietnāks izaicinājums ir kiberdrošība. No otras – jāvada zinātnes centrs VIZIUM, jādomā, kā ieinteresēt bērnus un jauniešus, lai parādītu, ka zinātne var būt aizraujoša. «Digitālais centrs sākotnēji bija vieta, kur apgūt informācijas tehnoloģijas, vēlāk tam uzticēja pašvaldības IKT infrastruktūras nodrošināšanu, bet pēc tam arī zinātnes centra veidošanu. Tā nu man visu laiku jābūt divās lomās – jādomā gan tehniski, gan radoši.» Iespējams, tieši tāpēc Elīnu īpaši uzrunā uzņēmīgu sieviešu pieredzes stāsti. «Visvairāk mani iedvesmo sievietes, kuras sākušas no pašiem pamatiem un tagad vada uzņēmumus. Varu tikai iedomāties, cik ērkšķiem viņas uzdūrušās un cik daudz cietu garoziņu pārkodušas. Lasot viņu atziņas, ik pa brīdim nodomāju – o, tā taču ir arī mana ikdiena!»
Nākotnes domāšanas vēstnese. Elīna uzskata, ka viens no mūsdienu lielākajiem izaicinājumiem ir tehnoloģiju attīstības ātrums. Agrāk pārmaiņas notika pakāpeniski, tagad jaunumi seko cits citam ne vien pa dienām, bet dažkārt pat pa stundām. «Mums jāpieņem, ka visam izsekot nespēsim. Svarīgākais ir prast atšķirt vērtīgo – to, kas patiešām uzlabo ikdienu un palīdz kļūt efektīvākiem.» Tā ir arī Digitālā centra un VIZIUM misija – nevis dzīties pakaļ katram jaunumam, bet mācīt tehnoloģijas izmantot jēgpilni un radoši. «Arī pavisam vienkāršas tehnoloģijas, prasmīgi izmantotas, var būt ļoti vērtīgas. Ne vienmēr vajadzīgs pats modernākais un skaistākais,» saka Elīna.
Sieviete, kura meklē līdzsvaru starp digitālo un īsto pasauli. Elīna redz savdabīgu mūsdienu pretrunu: vecākajai paaudzei jāpalīdz ienākt digitālajā pasaulē, savukārt jaunākā jāiedrošina no tās biežāk izkāpt. Pandēmijas laikā daudziem cilvēkiem nācās gandrīz vienā dienā pāriet uz elektronisku saziņu un pakalpojumiem, lai gan viņi tam nebija gatavi. Tikmēr bērni un jaunieši digitālajā vidē jūtas tik dabiski, ka reizēm jāatgādina par dzīvi ārpus telefona ekrāna. «Mūsu uzdevums ir palīdzēt vieniem sadraudzēties ar tehnoloģijām, bet otriem – neaizmirst reālo pasauli. Tas viss jāsabalansē tā, lai tehnoloģiju laikmetā nepazaudētu cilvēcīgo.»
Lepojos, ka esmu izvēlējusies palikt Ventspilī.
Ar lielām lomām pasaulē
Operdziedātāja Alīda Vāne (1899–1969)
Alīda dzimusi 11. oktobrī Sarkanmuižas (tagadējā Tārgales) pagasta Alkšņos, taču viņas balss vēlāk skanējusi pasaules lielākajos opernamos. 20. gadsimta sākumā kopā ar vecākiem Alīda pārceļas uz ASV, Bostonu, kur sāk mācīties mūziku. Vēlāk viņas ceļš ved uz Itāliju – no 1922. līdz 1931. gadam Alīda dzīvo Milānā un apgūst vokālo mākslu, turpmākajos gados uzstājas ASV un Eiropas lielākajos operteātros, dziedot galvenās lomas tādās slavenās operās kā Aīda, Loengrīns, Masku balle, Manona Lesko un citās.
1937. gadā dziedātāja atgriežas Latvijā un kļūst par Latvijas Nacionālās operas solisti. Taču pēc Otrā pasaules kara, atjaunojoties padomju okupācijai, viņas skatuves dzīve krasi mainās. Lielo opernamu vietā nu ir nelieli lauku tautas nami, kuros Alīda koncertē kā Latvijas PSR Valsts filharmonijas māksliniece. Iespējams, šāds viņas talanta ierobežojums saistīts ar to, ka starpkaru Latvijā Alīda bijusi Ventspils aizsardžu pulciņa biedre.
Mūža pēdējos gadus dziedātāja pavada dzimtā pagasta Jaunalkšņos. Viņa mirst 27. februārī un tiek apglabāta Ventspils Doku kapos. Kopš 1999. gada Ventspilī notiek starptautiskais Alīdas Vānes balvas vokālistu konkurss, kas turpina nest viņas vārdu pasaulē.
Trūcīgo ļaužu daktere
Ārste Marija Porniece (dzimusi Salmiņa, 1891–1958)
Marija dzimusi 17. oktobrī Talsu apriņķa Nurmuižā. Pēc Ventspils Sieviešu ģimnāzijas beigšanas viņa dodas studēt uz Pēterburgas Sieviešu medicīnas institūtu, bet 1921. gadā absolvē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Par savu darbavietu Marija izvēlas Ventspili, kur palīdz pasaulē nākt bērniem, ārstē sievietes un mazos pacientus. Viņai īpaši rūp arī tuberkulozes ārstēšana un profilakse. Daudzus gadus Marija ir Ventspils skolu ārste.
Taču ar ārstes darbu vien viņas enerģija neaprobežojas. Marija aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, darbojas labdarības organizācijās un dažādās biedrībās, ir Sociāldemokrātu partijas biedre.
Ventspilnieku atmiņās Marija paliek vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara. Viņu atceras kā ārsti, kura nekad nav šķirojusi cilvēkus pēc rocības un bijusi gatava palīdzēt gan dienā, gan naktī. Kāds laikabiedrs raksta: «Viņa bija trūcīgo ļaužu ārste, pie cilvēkiem klāt ar sirdi un dvēseli. Ar savu lielo labsirdību, līdzjūtību un dziļo sirsnību un izpalīdzību – diena vai nakts – ārste bija iemantojusi lielu popularitāti, sabiedrības uzticību un mīlestību. Kas gan zinās pasacīt, cik daudz recepšu un arī zāļu tika izsniegts tikai par paldies!»
Arī pašai Marijai ir liela ģimene. Kopā ar vīru, inženieri Andreju Pornieku, viņa izaudzinājusi trīs dēlus, meitu un divas audžumeitas. Vairāki viņas pēcnācēji turpinājuši ģimenes tradīciju un kļuvuši par ārstiem.
Papīra leļļu karaliene
Kolekcionāre Mirdza Tālberga (1925–2003)
Mirdza dzimusi 2. februārī Ventspilī. Septiņu gadu vecumā viņas dzīvi maina nelaimes gadījums – kritiens no šūpolēm un smaga trauma, kuras dēļ Mirdza visu mūžu paliek mazas meitenes augumā. Daudz laika nākas pavadīt slimnīcās un sanatorijās, un tieši tur viņa sāk zīmēt. Talants ir, bet iespēju to izkopt Mākslas akadēmijā nav. Tāpēc Mirdza mācās pati, un zīmēšana un gleznošana kļūst par viņas lielo aizraušanos.
Daudzas padomju laika Ventspils meitenes droši vien atcerētos Mirdzas zīmētās papīra lelles. Tās nebija nekādas parastās lellītes – viņas zīmējumos atdzīvojās slavenās kinoaktrises Džina Lolobridžida, Sofija Lorēna un Brižita Bardo, turklāt katrai bija arī sava papīra tērpu kolekcija. Mammas šos mazos modes brīnumus slepus par nelielu naudiņu pirka no Mirdzas.
Viņu pašu ļoti aizrauj kino un ārzemju slavenību pasaule. Mirdza krāj 20. gadsimta 50.–70. gadu kino un estrādes zvaigžņu pastkartes, skaņuplates un autogrāfus, kurus iegūst, sarakstoties ar slavenībām. Padomju laikā šāda aizraušanās nepaliek nepamanīta – viņas saraksti uzrauga drošības iestādes.
Zīmēšana un kolekcionēšana Mirdzai ir daudz vairāk nekā vaļasprieks – tas ir viņas veids, kā dzīvot piepildītu dzīvi. Pēc viņas nāves Ventspils muzeja krājumā nonāk iespaidīgs mantojums – kolekcijas ar 3497 vienībām.
No tējas salona līdz motociklam
Uzņēmēja Emīlija Mateus (dzimusi Grencupa, 1882–1946)
Emīlija dzimusi 14. augustā Rīgā, fabrikas strādnieka ģimenē. Pēc Pirmā pasaules kara viņa ar vīru, Rīgas fotogrāfu Robertu Mateu, pārceļas uz Ventspili, kur abi iegādājas fotodarbnīcu Konkurence. Savulaik to izveidojis slavenais fotogrāfs V. Rīdzenieks.
Emīlija nav tikai fotogrāfa sieva – viņa pati vada uzņēmumu, fotografē, apkalpo klientus un labprāt pieņem mācekļus, kuriem māca amata prasmes. Ventspils sabiedrībā viņa ir labi pazīstama arī ar saviem tējas vakariem, kas drīzāk atgādina smalku salonu. Tā vien gribas tos saukt par Mateus kundzes salonu!
Taču smalkajai namamātei ir arī pavisam cita aizraušanās – motocikli. 1927. gadā Emīlija iegādājas Harley-Davidson, ar kuru ne tikai apceļo Latviju, bet arī piedalās motosporta sacensībās. Viņa vada arī automašīnu, lai gan šo aizraušanos aptumšo negadījums Rīgā, kur Emīlija pie auto stūres notriec gājēju. Mūža nogalē, būdama jau ļoti slima, Emīlija dzīvo Ugālē. Tur viņa 23. augustā mirst un tiek apglabāta.
Īsta dāma ar labu gaumi
Pedagoģe Irma Leskinoviča (dzimusi Ercuma, 1893–1978)
Irma dzimusi 1. aprīlī Piltenē. Pēc Ventspils Sieviešu ģimnāzijas beigšanas viņa dodas uz Rīgu, kur mācās V. Blūma privātajā mākslas skolā un A. Birģeles amatniecības skolā. Pirmā pasaules kara gadus Irma pavada Krievijā, kur sāk strādāt par skolotāju. 1920. gadā viņa atgriežas Ventspilī un kļūst par zīmēšanas un rokdarbu skolotāju pilsētas skolās. Arī viņas vīrs Gedimins ir skolotājs un mākslinieks.
Irmai ir prasmīgas rokas un plašas intereses. Viņa nodarbojas ar tekstilmākslu, apstrādā ādu un metālu, un viņas darinājumi gūst atzinību izstādēs Latvijā. 1937. gadā Irmas darbi aizceļo pat līdz pasaules izstādei Parīzē. Taču Ventspilī Irmu pazīst ne tikai kā talantīgu skolotāju un mākslinieci. Viņa ir sieviete ar klasisku skaistumu, izcilu gaumi un stāju – īsta dāma, kā mēdz teikt pilsētnieki.
Visu mūžu Irmas sirdslieta ir arī glezniecība. Īpaši viņai patīk akvareļos gleznot ziedus un klusās dabas. Pēc mākslinieces nāves viņas plašā akvareļu kolekcija un lietišķās mākslas darinājumi nonāk Ventspils muzejā.
Starp divām dzimtenēm
Ida Grīnberga (dzimusi Dinglingere, 1878–1963)
Ida dzimusi 22. aprīlī Vācijas pilsētā Hiršbergā. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņa dodas studēt mākslu uz Minheni, kur sastop jaunu mākslas studentu no Ventspils – Jāni Grīnbergu. Abi iemīlas, apprecas un 1908. gadā pārceļas uz Ventspili. Vēlāk Idas personas dokumentos rakstīts, ka viņa ir mājsaimniece un privātskolotāja, kura prot vācu, latviešu un angļu valodu. Laikabiedri atceras, ka latviski Ida runājusi ļoti pareizi un tēlaini.
Ida arī pati glezno. Visvairāk viņu iedvesmo daba un ziedi, īpaši tad, kad 20. gadsimta 30. gados abi ar vīru lielākoties dzīvo savā lauku īpašumā Smēdes Popē. Abas meitas viņa izvēlas sūtīt privātajā Ventspils Vācu vecāku ģimnāzijā.
Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā, Ida kopā ar jaunāko meitu dodas uz Vāciju. Vēlāk viņa uz īsu laiku atgriežas pie vīra Popē, tomēr 1944. gadā aizbrauc uz Vāciju viena – šoreiz uz visiem laikiem. Ida apglabāta Eslingenā.
Ar staltu latvietes stāju
Kordiriģente Elvīra Salmiņa (dzimusi Putniņa, 1923–1994)
Elvīra dzimusi 6. decembrī Preiļos, bet viņas dzīves lielais darbs saistīts ar Ventspili. Pēc Latvijas Valsts konservatorijas absolvēšanas 1952. gadā viņa sāk strādāt pilsētā par mūzikas pedagoģi.
1956. gadā Elvīra nodibina jauniešu jaukto kori. Ar laiku jauniešu pulkam pievienojas arī vecāku paaudžu dziedātāji, un koris izaug par lielu kolektīvu, kas iegūst tautas kora nosaukumu. Tas regulāri piedalās Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos un starptautiskos festivālos, nesot Ventspils vārdu pasaulē.
Blonda, stalti izslējusies, ar autoritatīvu stāju un ļoti latvisku izskatu – tādu Elvīru atceras viņas laikabiedri. Stāvot sava lielā kora priekšā, viņa šķitusi gluži kā latviešu dziesmas simbols. Elvīra mirst 30. augustā Ventspilī.
