25 izcilības gadi vēnu ārstēšanā: ātrāk, saudzīgāk, precīzāk

Par impēriju viņš savu uzņēmumu un jaunuzbūvēto plašo klīniku negrib saukt. «Šo divdesmit piecu gadu laikā esmu attīstījis labāko, kā varu vismūsdienīgāk, ar vislabākajām tehnoloģijām un ar vislabāko kvalitāti ārstēt cilvēkus.

Tādējādi šobrīd esmu nonācis līdz klīnikai. Bet man nekad nav bijis mērķa radīt biznesa impēriju. Mans mērķis vienmēr ir bijis vienkārši nodarboties ar ārstēšanu, jo primāri es esmu ārsts, tas ir mans dzīves aicinājums – būt par ārstu, par ķirurgu, ārstēt vēnas, īstenojot savas vērtības. Tāpēc man nekas cits neatlika, kā veidot savu uzņēmumu, kur viss notiek pēc manām vērtībām un kur vairāk nekā simt darbinieku komanda tiek veidota tā, ka viņi klīnikā jūtas labi un mēs kopā varam godīgi darīt savu darbu labos apstākļos. Sākumā mērķis bija ārstēt slimās kāju vēnas, tagad darbs ir izvērties daudz plašāk – pārnest uz Latviju visas zināšanas un tehnoloģijas, kuras uzskatu par vērtīgām un labām un ar kuru palīdzību varu sasniegt kvalitatīvu rezultātu dažādu slimību ārstēšanā. Tas ir bijis un joprojām ir mans galvenais dzinulis.»

Tagad Dr. Mauriņa klīnika ir vieta, kur pieredzi gūst arī citi ārsti. Tā regulāri organizē starptautiskas meistarklases un konferences flebologiem, uz kurām ierodas kolēģi no dažādām valstīm. Turklāt meistarklašu laikā bez maksas parasti tiek izoperēti vairāk nekā 30 pacientu. Līdz šim šādi ir noorganizētas jau 24 meistarklases un vairāk nekā 700 Latvijas cilvēku ir izārstētas vēnas. «Mēs vēlamies, lai attīstās, pilnveidojas ne tikai mūsu klīnika, bet visa fleboloģijas nozare gan Latvijā, gan ārpus tās. Mūsuprāt, medicīnā nevar būt princips – es zinu, bet tu ne! Zināšanas ir jānodod tālāk,» par to profesors Mauriņš ir stingri pārliecināts. Bet – interesanti, kādi gan ir viņa paša profesionālā ceļa veiksmes faktori?

Profesors Mauriņš atzīst – dzīvē daudz kas notiek, pateicoties nejauši satiktiem cilvēkiem.

Pirmais. Satikt īstos cilvēkus īstajā laikā

Profesors Mauriņš atzīst – dzīvē daudz kas notiek, pateicoties nejauši satiktiem cilvēkiem. Viņi tavu likteni var pamainīt par 180 grādiem! Piemēram, tādi Vācijas latvieši kā Aldona Drēge (Aldona Dröge), kas 1992. gadā, kad Latvijas medicīnas sistēma un izglītība atradās pārejas posmā, izmantojot savus kontaktus vietējās slimnīcās, palīdzēja Latvijas jauniešiem atvērt Vācijas medicīnas durvis, lai tur gūtu iedvesmu pārmaiņām. Arī Uldis Mauriņš, būdams medicīnas students, izmantoja šo izdevību. «Bez vācu valodas zināšanām divus mēnešus voluntēju Menhengladbahas slimnīcā. Redzot lielo atšķirību starp Latvijas un Vācijas medicīnu, biju ieinteresēts arī pēc tam jau dziļāk apgūt ķirurģiju tur, un sāku pats meklēt iespējas. Izpratne par fleboloģiju Latvijā tolaik bija ļoti vāja, vēnas joprojām ārstēja ar gariem, traumatiskiem griezieniem, tobrīd neviens ķirurgs nebija īsti gatavs nodarboties ar vēnu ķirurģiju – nebija zināšanu, prasmju, tehnoloģiju. Savukārt manī tas radīja vēl lielāku interesi iedziļināties tieši vēnu slimībās. Es raudzījos uz to pilnīgi citām acīm – vēnu ārstēšana var būt ārkārtīgi kompleksa, aizraujoša, ar dažādām tehnoloģijām, kuras jāapgūst un papildus daudz jāmācās, lai tās izpildītu ļoti kvalitatīvā līmenī. Tad satiku dakteri Sandru Prāvi, kura bija stažējusies Vācijā, un, pateicoties viņai, aizsākās mana praktiskā interese par vēnu slimību ārstēšanu. 1999. gadā Brēmenē notika zīmīgs pasaules kongress par vēnu slimībām. Tur ieguvu impulsu tālākai attīstībai, iepazinos ar diviem saviem lielākajiem mentoriem fleboloģijā: profesoru Zoltanu Varadi (Zoltán Várady), mazinvazīvās vēnu ķirurģijas pamatlicēju pasaulē, un profesoru Eberhardu Rābi (Eberhard Rabe) – ilggadējo Vācijas un arī Pasaules Fleboloģijas biedrības prezidentu un kompleksās vēnu slimību ārstēšanas autoritāti pasaulē. Esmu ļoti pateicīgs liktenim par iespēju satikt šos cilvēkus, viņi noteikti bija virzošais spēks arī man.» No Vācijas apmācībām Uldis Mauriņš atgriezās 2000. gadā. «Es operēju, strādāju septiņas dienas nedēļā: piecas – Stradiņa slimnīcā, sestdienās un svētdienās – citā klīnikā. Bet, lai nodrošinātu kvalitatīvu vēnu ārstēšanu, bija nepieciešamas arī kvalitatīvas kompresijas zeķes, un tādu Latvijā tobrīd nebija. Ko darīt? Iniciatīva nāca no uzņēmējas, bijušās kursabiedres: «Vajag kompresijas zeķes? Nav problēmu – taisām uzņēmumu!» Mēs to izveidojām, pacientiem piedāvājām kompresijas zeķes. Tiesa, visai ātri viņa savu uzņēmuma daļu pārdeva manam brālim Ģirtam, un mums dzima doma atvērt savu vēnu klīniku… Jautājums: kā pie šādām nejaušībām nonāc? Parasti tas notiek tad, kad mēs paši esam tam gatavi. Visos šajos gadījumos es pats biju iniciators, pats meklēju, praktizēju, mācījos, biju prom no ģimenes, devos uz kongresiem. Es vienmēr biju tas, kurš meklēja kontaktus, iepazinos ar šiem cilvēkiem, kas man likās nozīmīgi,» atzīst profesors Mauriņš. Tāpēc jauniem censoņiem, kas vēlas uzsākt savu lietu šodien, viņš iesaka vienu un to pašu – ir jārosās: «Gribot dzīvot bezrūpīgi, neiespringt, daudz nestrādāt, vairāk būt savā komforta zonā, tu nevari nonākt pie attīstības. Mana recepte ir ieguldīties, kustēties, mācīties, un ir vajadzīga arī ideja. Jebkuram veiksmīgam biznesam pamatā ir ideja, vīzija. Tev jāredz tie trīsdesmit vai vairāk gadu uz priekšu, kā nozare attīstīsies, ko tu darīsi, kā tu tajā redzi sevi un vai tev būs interesanti ilgtermiņā sevi attīstīt un tajā ieguldīties.» Dzīve ir pierādījusi: kamēr cilvēki dzīvo slikti, fleboloģija, vēnu slimību ārstēšana, viņiem nav prioritāte. Fleboloģija cilvēkiem kļūst nozīmīga tad, kad uzlabojas dzīves kvalitāte, aug pārticība. Tātad var arī sacīt, ka profesors Uldis Mauriņš pirms gadiem divdesmit pieciem jau paredzēja Latvijai attīstības un labklājības ceļu.

Otrais. Prasme līdzsvarot un deleģēt

Dzīve rāda, ka ārsta izglītība ir laba bāze, lai veidotu savu uzņēmumu un biznesu. Bet profesoram, var sacīt, paveicās dubulti – viņam ir brālis, kuram bija liela pieredze uzņēmējdarbībā. «Kā pats smejos, par visām lietām, kuras uzskatu par vērtīgām, es parasti pārmaksāju, tāpēc man blakus ir vajadzīgs cilvēks, kurš ir orientēts uz biznesu, pārzina finanses un mārketingu. Šīs funkcijas esmu deleģējis viņam, bet pats vairāk nodarbojos ar zinātni, zinātnes pārnesi, attīstību, ar medicīnisko produktu uzlabošanu, kur man ir vislabākās zināšanas un prasmes. Līdz ar to šī sadarbība ar brāli ir bijusi ārkārtīgi veiksmīga, jo esmu varējis nodarboties ar ārstēšanu, bet mans brālis ir centies tai nodrošināt labākos apstākļus. Prasme līdzsvarot mākslu ar naudu! Šobrīd katru mēnesi es pats izoperēju 50 cilvēkus, tātad ap 600 pacientu gadā, bet klīnika kopumā veic 5000 operāciju gadā, un viens cilvēks tik daudz izdarīt nav spējīgs. Tā mēs nonācām pie domas, ka vajag vairāk darbinieku, kuri strādā atbilstoši manai iecerei, manām vērtībām, manām ārstēšanas receptēm, ko biju izveidojis.»

Trešais. Darbinieki un vide

Profesoram Mauriņam ir ļoti būtiski, lai gan mājās, gan darbā justos labi. Tāpēc, veidojot uzņēmumu, viņš ir piesaistījis cilvēkus, ar kuriem ir uz viena viļņa. «Būtiski arī, lai viņi visi kopā labi saderētu. Man ir svarīgi izveidot komandu, kas strādā uz mērķi. Šajā gadījumā mērķis ir vislabākā iespējamā ārstēšana mūsu pacientiem.»

Klīnikā var just, ka profesoram svarīgs arī dizains. «Kā man reiz teica Zaiga Gaile, kvalitatīva arhitektūra veido cilvēku. Padomju laikā radītā arhitektūra cilvēku nospieda, faktiski iesprostoja un nedeva iespēju brīvi domāt. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs arhitektiem Gatim Didrihsonam un Inetai Solzemniecei-Saleniecei, ka mums ir izdevies radīt jaunās Dr. Mauriņa klīnikas ēku un interjeru tādu, kāds nepieciešams mūsu darbam un arī lai pacienti jūtas patīkami. Man ir ļoti būtiska vide, kurā esmu. Man ir būtiski arī, lai ārstēšana, ko veicam, ir ļoti kvalitatīva.»

Ceturtais. Vīzija par nākotni

Kā Uldis Mauriņš redz savu uzņēmumu pēc gadiem desmit? Šajā ziņā viņš ir pragmatiķis un saskata, ka principā cilvēku vēlme strādāt mazinās, – daudzi grib labi dzīvot, bet vairs nav gatavi ieguldīties darbā tik intensīvi kā agrāk, un nākotnē tam būs savas konsekvences. «Manuprāt, mākslīgais intelekts kļūs arvien vairāk klātesošs, un, tam attīstoties, dabiskais intelekts un kritiskā domāšana kļūs vājāki. Apmācot dažādas ierīces veikt vienkāršākās lietas, mēs agri vai vēlu nonāksim pie vairāk robotizētas vēnu ārstēšanas, un cilvēciskais faktors, es domāju, šajā nozarē mazināsies. Tātad atkal ir jābūt nākotnes vīzijai, un es pie tās strādāju. Man ir jāatbild uz jautājumu, kā mēs varam standartizēt visus ārstēšanas procesus, lai būtu pēc iespējas mazāk kļūdu un pēc iespējas homogēnāks, viendabīgāks rezultāts. Manuprāt, medicīnā viens no būtiskākajiem kritērijiem ir reputācija, runājot gan par atsevišķiem ārstiem, gan ārstniecības iestādi, – lai tas, kas tur notiek, būtu godprātīga medicīna un lai primārā būtu vēlme cilvēkam palīdzēt, viņu izārstēt, nevis pēc iespējas vairāk nopelnīt. Šādā ziņā ārsta profesija ir viena no laimīgākajām, jo labi izārstēti pacienti sniedz daudz pozitīvu emociju un gandarījumu, kas ārstu stimulē mācīties tālāk un pastāvīgi pilnveidoties.»

Ārsta profesija ir viena no laimīgākajām, jo labi izārstēti pacienti sniedz pozitīvas emocijas.

Profesora Mauriņa secinājmi

1. Biznesā nepārtraukti ir dažādas krīzes, bet šādas situācijas ir labas skolotājas. Nemitīgas veiksmes cilvēku neattīstītu kā personību.
2. Ir ļoti viegli kopēt un atkārtot, un to arī daudzi Latvijā mēģina darīt – ja kādam kaut kas izdodas, drīz uzrodas pietiekami daudz kopētāju un atkārtotāju, kas mēģina uzreiz piedāvāt to pašu. Taču nākotne ir tiem, kas ir spējīgi izdomāt un attīstīt ko jaunu, – šādu cilvēku mums ļoti trūkst. Jo tur ir jāieguldās. Jābraukā pa pasauli, jāstrādā, jāseko līdzi, kas zinātniskajā vidē notiek starptautiski, jākomunicē un tad jānonāk pie secinājumiem un jaunām atziņām, kuras tālāk jau var attīstīt un integrēt.
3. Lai bizness izdotos, ir jābūt pieprasījumam pēc piedāvātā pakalpojuma. Pacients mainās, un piedāvājumam ir jāmainās. Pirms 25 gadiem ķirurga palīdzību vairāk meklēja cilvēki ar ielaistām vēnu problēmām, ar čūlām. Viņi devās pie ārsta vēlu. Mūsdienās pacienti vairāk ir vērsti uz estētiku un iet pie ārsta agrīnāk, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un kāju izskatu. Šo 25 gadu laikā esam mainījuši arīdzan pacienta attieksmi pret fleboloģiju. Agrāk visi zināja, ka operēt vēnas ir sāpīgi, ir gari griezieni, visu turpmāko dzīvi kājas izskatīsies neglīti, un cilvēki mēģināja attālināt vēnu ārstēšanu. Mūsdienās viņi zina, ka vēnu operācija būs īslaicīga – pusstundas, stundas laikā ārstēšana būs paveikta. Cilvēki veic ārstēšanos savlaicīgi. Viņi vairs nebaidās, ka varētu būt slikts estētiskais rezultāts, garie griezieni, sāpes. Šobrīd viņi ir pārliecināti, ka ārstēt vēnas agrīni ir labāk nekā ielaist saslimšanu. Tas nozīmē, ka, pateicoties mums, ir veikts arī izglītojošs darbs.

Nozīmīgākie attīstības punkti

• 2001. Kopā ar kursabiedri nodibina uzņēmumu SIA Baltmedika pluss, piegādā kompresijas zeķes.
• 2002. Pievienojas brālis Ģirts, un uzņēmums tiek pārdēvēts par SIA Flebomedika. Pamatdarbība: kāju vēnu slimību diagnostika, ārstēšana un kompresijas zeķu pārdošana.
• 2008. Pieņemts lēmums veidot klīniku Vēnu centrs.
• 2009. Atklāj Vēnu centru – būtībā konsultāciju kabinetu Rīgā, Brīvības ielā, operāciju zāli īrē pie kolēģiem Dr. Feldmaņa klīnikā, Hedline klīnikā un Daugavpilī.
• 2010. Izveido Vēnu centra filiāli Kalnciema ielā, kur jau ir divi kabineti.
• 2012. Izbūvē telpas Kokneses prospektā: 400 kvadrātmetri, 2 operāciju zāles, 3 pēcoperāciju palātas, 7 konsultāciju un procedūru kabineti. Tiek atvērta Dr. Mauriņa vēnu klīnika un Lāzermedicīnas klīnika. Vēnu ārstēšanai pievienojas proktoloģija, dermatoloģija un estētiskā medicīna.
• 2023. Darbu uzsāk jaunuzbūvētā Dr. Mauriņa klīnika Jaunā Mežaparka ielā: 6 operāciju zāles, 18 konsultāciju kabineti, stacionārs ar 10 palātām 20 pacientiem, 110 darbinieki.

Kontakti

Tālr.: +371 67374747 

Jaunā Mežaparka iela 4, Rīga

[email protected] 

Ārstniecības iestādes kods: 010000161

maurinaklinika.lv