Sports un traumas

Konsultē Latvijas Mikroķirurģijas centra ķirurgs Jānis Krustiņš.

Visbiežāk sportojot tiek gūti pirkstu, plaukstu pamatnes lūzumi, muskuļu sasitumi un sastiepumi, locītavu pamežģījumi un mežģījumi, saišu, cīpslu un nervu bojājumi.

Kritiens uz izstieptas vai taisnas rokas nereti beidzas ar spieķa kaula lūzumu. Traumas var gūt arī citās plaukstas vietās, taču parasti visas ir ap plaukstas locītavu (to veido spieķa kauls, elkoņa kauls un vēl astoņi tā sauktie plaukstas karpālie kauli). No mazajiem plaukstas kauliem visbiežāk tiek lauzts laivveida kauls. Ja to laikus nediagnosticē un neārstē, tas var provocēt artrozes un plaukstas deformāciju veidošanos nākotnē.

Līdz ar lūzumiem, kas rodas tieša trieciena, kritiena rezultātā, sportā ir raksturīgi arī pārslodzes radīti bojājumi. Piemēram, ilgstoši nepareizi slogojot roku, sāk sāpēt elkoņa ārējā (tā sauktais tenisista elkonis) vai iekšējā puse (golfera elkonis). Sūdzībām progresējot, tiek traucēta spēja plaukstu savilkt dūrē un veikt normālas ikdienas aktivitātes.

Pārslodzes dēļ var tikt bojāta rokas nervu funkcija. Visbiežāk tas var būt elkoņa kanāla sindroms, kad skarts ir elkoņa nervs (tirpšana zeltnesī un mazajā pirkstā) vai plaukstas jeb karpālā kanāla sindroms, kad traumēts tiek vidusnervs (sāpes un tirpšana pirmajos trijos pirkstos). Karpālā kanāla sindromu nereti novēro riteņbraucējiem (arī motobraucējiem amatieriem), kas dodas vairāku dienu velotūrēs. Slimības cēlonis ir nerva nospiedums plaukstas pamatnē, kuru veicina riteņbraucēja ilgstoša atbalstīšanās uz stūres, atrodoties piespiedu pozā, kā arī brauciena laikā piedzīvotā vibrācija. Slimībai progresējot, īpaši naktīs jūtama tirpšana un sāpes rokās, nejutīgums pirkstos, vājums tvērienā.

Sāpes nav norma

Protams, sportot vajag, taču, ja gūta trauma vai parādās fiziskas sūdzības bez ārēja iemesla, lielākā kļūda ir domāt: gan jau sāpes vai diskomforts pāries pats no sevis. Jebkura trauma vai slimība vieglāk ir risināma tās sākotnējā stadijā. Piemēram, kubitālā kanāla sindroma (elkoņa nerva saspieduma) gadījumā sākotnēji var palīdzēt fizioterapeits, kas nosaka atslodzes režīmu, parāda konkrētus ārstnieciskus vingrojumus. Savukārt, ja palīdzība netiek meklēta un nervs ir kairināts ilgstoši, ar laiku izdilst plaukstas muskuļi un vairs nav iespējams veikt precīzas pirkstu kustības, satvert sīkus priekšmetus. Lai atjaunotu nerva funkciju, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Jebkura trauma vai slimība vieglāk ir risināma tās sākotnējā stadijā.

Ārstēšana sākas ar diagnostiku. Ja sūdzības ir par sāpēm pēc traumas, primāri ir jāveic rentgens. Rentgenoloģisks izmeklējums paredz iespēju veikt specifiskas projekcijas, kas palīdzēs atklāt arī specifiskus lūzumus. Tomēr, ja pēc izmeklējuma sāpes divu triju nedēļu laikā nepāriet, rentgens ir jāatkārto. Piemēram, laivveida kaula lūzums pirmajās pāris nedēļās pēc gūtās traumas nereti var būt ļoti grūti ieraugāms.

Nākamā izmeklēšanas metode ir ultrasonoskopija. Plaukstu traumu gadījumā svarīgi, lai to veic speciālists, kas specializējas tieši muskuloskeletālās sistēmas problēmās, – plaukstās ir mazas anatomiskas struktūras, un to atkāpes no normas ne vienmēr var ievērot jebkurš radiologs.

Tālāk seko kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse, kas vēl smalkāk palīdz caurskatīt kaulu un mīksto audu struktūras. Savukārt visprecīzāk locītavu, saišu traumas, iekaisumus un plīsumus ļauj atklāt locītavu artroskopija – mini invazīva izmeklēšanas un ārstēšanas metode. To veic operācijas zālē sterilos apstākļos – locītavā veic nelielu griezumu, pa kuru ievada mini kameru, kas ļauj bojājumu diagnosticēt no iekšpuses un nepieciešamības gadījumā veikt arī ķirurģisku struktūru rekonstrukciju.

Atbalsts

Lai arī smagāku traumu, īpaši lūzumu, gadījumā, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, visbiežāk tomēr pietiek ar miera režīmu, vingrinājumiem fizioterapeita uzraudzībā, pretsāpju, pretiekaisuma līdzekļiem, ortozēm, kas atbalsta traumētās locītavas, un teipiem. Pēdējie palīdz organismam ātrāk atjaunoties, jo regulē muskuļu tonusu, uzlabo mikrocirkulāciju, nodrošina locītavu atbalstu un muskuļu atslogošanu.

Arī pie lūzumiem ne vienmēr darbs ir ķirurgam. Piemēram, ja plaukstas pamatnes kaula lūzums nav komplicēts un ir konstatēts agrīni, ārstēšana ir vienkārša – pareiza ekstremitātes imobilizācija ģipsī vai ortozē un laicīga kustību izstrāde fizioterapeita vai ergoterapeita uzraudzībā.

Dislocēta un/vai nestabila lūzuma gadījumā veic operāciju: kaula daļas rentgena kontrolē saliek anatomiski pareizā pozīcijā un fiksē ar attiecīgajam lūzumam nepieciešamajiem fiksatoriem – stieplēm, skrūvēm, plāksnēm vai stieņiem. Kad lūzums sadzijis, slodzi var atjaunot pamazām kontrolētā rehabilitācijas procesā.

Ja ir sakairināti nervi, primārā ārstēšana ir miera režīms un fizioterapija, kas aktivizē noteiktas muskuļu grupas. Tomēr, lai kāda būtu trauma, ir jāatceras, ka jādod savam organismam laiks atgūt spēkus.

Sadarbībā ar