Rīga +10°C 
SADARBĪBĀ AR
www.mikrokirurgija.lv 📍 Brīvības gatve 332, Rīga
Lai kļūtu par profesionāli, nepietiek vien ar zināšanām un neatlaidību. Jāsastop arī ceļazvaigzne – cilvēks, kurš iedvesmo, iedrošina un palīdz ieraudzīt, uz ko patiesībā esi spējīgs. Latvijas Mikroķiruģijas centra plastikas ķirurģei IVETAI BEINAROVIČAI tāds ir – mikroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors MĀRTIŅŠ KAPICKIS veidojis ne vien dakteres profesionālo skatījumu, bet arī uzskatus par dzīvi. Lūk, viņu dubultportrets!
- Vecums: 33 gadi.
- Rūpes par sevi: labi izgulēties un nedarīt darbus uz miega rēķina.
- Hobiji: lēkšana ar izpletni, skriešana.
- Dzīves moto: Visu, ko dari, dari ar pareizu mērķi.
Skolnieces stāsts: Caur pacientes prizmu
«Sākotnēji man bija ideja mācīties par vetārstu, bet tad sapratu, ka aiz žēluma pret dzīvniekiem man būs pilna māja ar suņiem, kaķiem, ežiem un vārnām… Darbā ar cilvēkiem ir empātija un veselīga līdzjūtība. Savukārt, ja kas notiek ar dzīvnieku, mani pārņem emocijas. Sākumā iestājos ārstu palīgos. Paralēli mācībām koledžā strādāju par sanitāri ķīmijterapijas nodaļā, bet sapratu, ka man gribas dinamiskāku vidi. Pēc studiju beigšanas sāku strādāt Gaiļezerā uzņemšanas nodaļā – tur redzēju daudz roku traumu un sapratu, cik roka ir sarežģīta un smalka. Tas mani ļoti ieinteresēja! Paralēli tam vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva – jau kopš bērnības daudz spēlēju galda tenisu. Taču ar laiku šī aizraušanās atstāja sekas uz manu plaukstas locītavu. Ar laiku sāpes kļuva arvien stiprākas, un tad nonācu Mikroķirurģijas centrā pacientes lomā. Mans ķirurgs bija dakteris Uldis Krustiņš. Novērtēju cilvēcisko attieksmi mūsu saskarsmē un pacientu atbalstošo vidi centrā. Operāciju zālē bija droša atmosfēra un vienlaikus kolēģu savstarpējā komunikācijā netrūka arī veselīga humora. Tas nospēlēja lomu darbavietas izvēlē.»
Mazināt ciešanas
«Pacientu, ar kuriem strādāju, stāsti ir dažādi… Tie mēdz būt jauni cilvēki, kuri iegūst perifēro nervu bojājumus avārijās, piemēram, krītot no motocikla. Tie ir pacienti ar neiroloģiskām saslimšanām, kad nepieciešams atjaunot kāda nerva funkciju. Ir seniori – bijuši pat simtgadīgi pacienti –, kuriem operējam karpālo kanālu, jo tas traucē viņu dzīves kvalitātei, neļauj naktīs gulēt.
Daudz darbojamies arī ar sāpju pacientiem. Ir metodes, kad cilvēkam varam novērst neiropātiskas sāpes vai vismaz samazināt tās. Viena no metodēm ir ķirurģiski padarīt kādu reģionu nejutīgu, lai mazinātu šajā vietā sāpes. Ir situācijas, kad varam palīdzēt arī fantoma jeb amputētās ķermeņa daļas sāpju gadījumā.
Esmu ievērojusi, ka cilvēki, kuriem ir ilgstošas sāpes, kļūst nomākti, bet, kad izdodas problēmu atrisināt, izmainās pat viņu skatiens, seja kļūst rozīgāka. Mani emocionāli šie stāsti uzrunā, jo esam varējuši cilvēku atbrīvot no ciešanām.»
Skolotāja pēdās
«Bija 2014. gads, kad aizgāju uz Mikroķirurģijas centru, ko vadīja mans tagadējais skolotājs dakteris Mārtiņš Kapickis, un teicu: «Es vēlos pie jums volontēt.» Paralēli iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, lai mācītos par ārstu, un visu studiju laiku paralēli dežurēju Mikroķirurģijas centrā. Vēlāk pavisam nejauši nonācu asistēt dakterim Kapickim pleca pinuma rekonstrukcijas operācijā, kuras mērķis ir atjaunot bojātu vai pārrautu pleca nervu pinumu (plexus brachialis) – lielo nervu tīklu, kas iziet no muguras smadzenēm un nodrošina jušanu un kustības plecā, rokā un plaukstā. Dakterim Kapickim ir īsta skolotāja pieeja – viņš prot katram uzdot jautājumus atbilstoši viņa kompetencēm. Arī es pirmajā reizē nevarēju atbildēt uz visiem viņa jautājumiem, taču viņš iedrošināja domāt un palīdzēja nonākt pie atbildes. Ļoti novērtēju šo pieeju un mieru, ko viņš spēj radīt, strādājot kopā. Pateicoties skolotājam izvēlējos specializēties perifēro nervu ķirurģijā.»
Atveseļošanās prasa pacietību
«Ļoti bieži cilvēki domā – un tā ir saprotama vēlme –, ka operācija būs atrisinājums, bet vienmēr tā nav. Jārēķinās, ka pirmos mēnešus sāpēs vēl vairāk, ka arī ķirurģija ir trauma. Mans skolotājs mācīja: «Ja var neoperēt, labāk to nedarīt.» Pēc nervu rekonstrukcijas operācijām izrakstos pacientiem rakstām, ka nervu reģenerācija notiek ar ātrumu 0,5–1 milimetrs diennaktī – tātad ļoti lēni. Līdz ar to aptuveni gadu pēc operācijas parādās pirmie rezultāti. Bet ir gandarījums, kad šis rezultāts sagaidīts – piemēram, iepriekš nekustējās roka, bet tagad kustas, un pacients saka: «Jā, bija vērts iet šo ceļu!» Atrast kontaktu ar pacientu, komunikācija – tas medicīnā ir pats grūtākais. Ļoti svarīgi, lai cilvēks pats prot nodefinēt savu problēmu – jo labāk pacients mācēs izteikties, jo vieglāk man būs viņu pareizi saprast. Svarīgi, lai pacients uzņemas savu atbildības daļu un mēs kopā esam kā komanda.»
Darbs nav identiāte
«Agrāk mana aizraušanās bija galda teniss, bet, tā kā pērn iepriekš operēto roku, krītot no riteņa, savainoju un bija vajadzīga vēl viena operācija, tagad, nevēloties roku pārslogot, esmu no tā atteikusies. Ikdienā man sagādā prieku iziet no rītiem paskriet – dzīvoju netālu no meža… Vēl mums kolēģu kompānijā patīk lēkt ar izpletni – tas ir kā sadraudzības pasākums. Uzskatu, jebkuram cilvēkam svarīgi paturēt prātā, ka darbs nav viņa dzīves centrālā sastāvdaļa – tie, kuri to nesaprot, agrāk vai vēlāk izdeg. Arī es reiz biju uz tā ceļa. Viss mainījās, kad man tika dots saprast, ka dzīves centrā nav jābūt ne man pašai, ne manam darbam vai sasniegumiem. Kad apzinies, kam patiesībā pieder šī vieta, arī viss pārējais pamazām nostājas savās vietās. Dakteris Kapickis mācījis, ka neviens nedrīkstam sevi identificēt ar darbu un profesijai, piemēram, nonākot nepazīstamā sabiedrībā, nebūtu jābūt veidam, kā izcelties uz citu fona. Jebkurš darbs ir svarīgs, ja to dara ar pareizo mērķi. Kāda būtu mūsu dzīve, ja nebūtu apkopēju vai atkritumu izvedēju? Kā mēs strādātu bez grāmatvežiem? Neviens nav labāks par citu. Tāpēc ir svarīgi nelielīties un būt pazemīgiem.»
5 Ivetas padomi TEV
- Darbojoties ar iekārtām, mehānismiem, vienmēr izmanto aizsarglīdzekļus un ievēro darba drošību.
- Strādājot mežā vai citur, kur var gadīties bīstama situācija, nedari to vienatnē – ja gadīsies trauma, labāk, ja līdzās ir kāds, kas var laikus palīdzēt.
-
Nedari noguruma brīdī darbu, kurā vari kaitēt sev vai citiem. Stiprs nogurums ir līdzvērtīgs alkohola reibumam.
-
Paplatini gredzenu, ja tas kļuvis par šauru, jo tas pirkstam ir kā žņaugs. Īpaši bīstami ir, ja sanāk gūt traumu un tūskas dēļ nevar noņemt gredzenu. Tā var pazaudēt pirkstu.
-
Ja gadās nozāģēt pirkstu, svarīgi amputēto daļu noskalot vēsā ūdenī, ielikt necaurlaicīgā, tīrā maisiņā, aizsiet to un ielikt maisiņu citā maisiņā ar ūdeni, kurā ir daži ledus gabaliņi. Un taisnā ceļā doties uz slimnīcu!
Skolotāja stāsts: Nodot tālāk dzīves skatījumu
«Pacietību nevar iemācīties, tā ir dāvana. Bet to var uztrenēt, mēģinot saprast cilvēku, kurš uzdod tev jautājumu,» saka Latvijas Mikroķirurģijas centra mikroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors MĀRTIŅŠ KAPICKIS, kas ar pacietību, empātiju un padomu pieskāries daudzu jauno ārstu izaugsmes ceļam. Cilvēks iemācās tad, kad pats kaut ko piedzīvo, kad notiekošais kļūst par viņa personīgo pieredzi – skolotājs ir pārliecināts.
Īstās ambīcijas
«Mana lieta ir pleca pinuma ārstēšana – tie ir bojājumi, kas paralizē rokas, pārsvarā jauniem motociklistiem vai pēc darba traumām, arī pakāpenisku pleca pinuma nospiedumu dēļ. Nodarbojos arī ar perifēro nervu slimību ārstēšanu un plaukstas ķirurģiju. Nekad neesmu meklējis iespēju kādu mācīt, skolnieki paši mani ir atraduši. Un, kas būtiski, – mēs varam apgūt sarežģītas ārstēšanas metodes, ieviest tehnoloģijas, bet svarīgākais ir cilvēkresurss. Var iemācīt lidot ar kosmosa kuģi, bet, ja cilvēkam nav pareizo ambīciju un spējas skoloties, tad tas ir bezjēdzīgi. Iveta ir ļoti uzcītīga, vērsta uz zinātni, pētījumiem un arī mani visu laiku stumda tajā virzienā. Darbs ar jaunajiem speciālistiem viennozīmīgi maina arī mani – ja nebūtu viņu, arī es nebūtu tāds, kāds esmu. Tas ir līdzīgi kā ģimenē – mēs esam komanda, kurā cits citu papildina.»
Par kļūdām nav jāsit
«Viena lieta, ko esmu centies saviem skolniekiem nodot, protams, ir tehniskās zināšanas, prasmes un pieredze, bet pats galvenais ir – dzīves skatījums. Pacientiem varbūt liekas labi, ka medicīna ir viss, kas ārstam ir, bet īstenībā tas ir graujoši un, ja ārstam nav nodarbju, ar kurām viņš atslēdzas no medicīnas, galu galā beidzas ar katastrofu. Cilvēki, kam nav nekā cita, izņemot darbu, katru neveiksmi un kļūdu uztver eksistenciāli. Bet kļūdas ir neizbēgamas, jo kļūdās pilnīgi visi – piloti, elektriķi, santehniķi, žurnālisti… Problēma tajā, ka medicīnā ierasts neatšķirt kļūdas no nolaidības, bet tur ir svarīga atšķirība. Par nolaidību, piedodiet par izteicienu, jādod pa kaklu, taču par kļūdām cilvēki nav jāsit. Ko es sacītu pacientam, kurš baidās, ka viņu ārstēs jauns ārsts? To, ka jaunie ārsti akadēmiskā ziņā ir ļoti zinoši, ar svaigām atziņām un ļoti enerģiski ieguldās darbā ar pacientiem. Ja kāda problēma prasa lielāku pieredzi, jaunais ārsts jautā padomu pieredzējušiem speciālistiem, mēs rīkojam konsīlijus un tiek meklēts veids, kā pacientam palīdzēt vislabāk.»
Diena, ko neveltīt darbam
«Katrs skolotājs ķirurģijas jomā man pašam savulaik iemācījis ko derīgu, bet par to, kā skatīties uz dzīvi – ir ļoti liela atšķirība uzskatos tiem vīriem, kas mācīja mūs, un mums, kuriem pašiem tagad ir pāri 50 gadiem… Atceros, kad vēl biju rezidents vispārējā ķirurģijā, kādā operācijā man pašam palika slikti un es noģību. Iemesls? Jau trešo mēnesi brokastis bija ierastas sešos vakarā… Tolaik tika proklamēts uzskats, ka īsti ķirurgi pa dienu neēd, viņi var izturēt. Bet manī iestājās pretestība: pagaidiet, es, klausot šai filozofijai, pats kļūstu par pacientu! Manuprāt, šī ideja ir greiza jebkurā jomā, ne tikai medicīnā – ja nebūsi psihiski, emocionāli un fiziski atpūties un gatavs strādāt, tu nevarēsi palīdzēt iespējami daudziem cilvēkiem. Tāpēc mūsdienās aicinām rezidentus paēst un mudinām atrast aizraušanos ārpus darba. Manis paša brīvā laika problēma ir tā, ka mani interesē un es daru daudz ko, un varbūt visam neveltu tik daudz laika, cik gribētos. Brīvajā laikā nodarbojos ar vieglo aviāciju, tā man ir iespēja atslēgties – dodos uz Ādažu lidlauku un pusstundu vai stundu vienkārši lidoju. Visu gadu katru rītu peldu piemājas dīķī – tas mani pieceļ kājās ik rītu, un, pat ja kaut kas ir sāpējis, pēc tam vairs nesāp. Man ļoti patīk makšķerēt – tā ir tāda vīru komunikācija. Un esmu ticīgs cilvēks, tādēļ skaidri apzinos, ka man ir viena diena, kuru neveltu darbam. Un tas man palīdz tajā atgriezties ar jauniem spēkiem.»
