Rīga +24°C 
«Pusgadu pēc Imanta aiziešanas man parādījās zīmīgs sapnis. Skatos – durvju ailē stāv Imants un viņam blakus jauka sieviete baltā tērpā līdz zemei. Baiļu nekādu. Pēkšņi dzirdu: «Varbūt mēs mākslinieci netraucēsim? » Vēl nodomāju, kas tā par uzrunu, un tad viņi tā kā pazūd un man sākas sapnis. Tajā esmu lielā teātrī, ir puskrēsla, nejauši paskatos pa kreisi, un tur dažas rindas tālāk sēž Imants, bet viņš uz mani neskatās. Redzu viņu profilā un tad sāku saskatīt ko līdzīgu skatuvei, bet uz tās ir ļoti daudz mākslinieku, un viņi kaut ko mēģina. Tad dzirdu Imanta balsi: «Man tagad jāiet spēlēt.»
Paskatos, un viņa vairs nav, un sapnis beidzas. Tagad zinu, ko Imants dara – tur ir savs debesu teātris, kur viņš spēlē un satiek savējos, tajā skaitā brāli Gunti, vecākus.
Aprīlī Imantam palika 85 gadi, biju aizgājusi ciemos, bet cenšos pārāk bieži uz kapiem neiet, jo uzskatu – nav ko traucēt, ja nav nepieciešamības. Vairāk viņš arī nav nācis pie manis sapnī. Laikam viss ir pateikts, esmu sapratusi to, kas man uz šīs zemes ir jāsaprot, un zinu, ka viņam ir labi. Tas ir pats galvenais. Zeme ir paņēmusi to, kas tai jāpaņem, bet dvēsele ir citā, daudz augstākā vietā. Lai tiktu pāri zaudējuma skumjām un sērām, man vajadzēja vismaz trīs gadus.
Sākumā televīzijā rādīja viņa raidījumus un Pasta karietes, un, kad ieslēdzu televizoru, redzēju viņu tuvplānā – tas viss bija tik dzīvs… Pēc septiņiem gadiem to skatos kā kinofilmu.Skumjas paliek, bet emocionālā piesaiste kļūst mierīga. Nav asās sāpes, kā tikko pēc notikušā. Vienmēr esmu pratusi dzīvot ar sevi un pratusi tikt galā gan ar labiem, gan skumjiem brīžiem. Katram ir jāizdzīvo tas, kas viņam nolemts.
