Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svētki bez viesiem
Gunāram Jākobsonam novembris bija pozitīvām emocijām piesātināts mēnesis – 1. novembrī Latvijas Radio atzīmēja 95. gadadienu, 12. novembrī viņš nosvinēja savu 85 gadu jubileju, bet 16. novembrī – grāmatas atvēršanas svētkus. Citkārt viņš, iespējams, jau būtu pārguris no jubileju atzīmēšanas un ballītēm, bet šogad visi pasākumi ir atcelti, un apsveikumus Gunārs saņēma tikai pa telefonu. «Ko darīt, tāds laiks,» nopūšas Jākobsons.
Kas viņam lika pārdomāt par grāmatas rakstīšanu? «Iespējams, šo lietu pastūrēja uz priekšu tas, ka mēs ar kolēģi Liu Guļevsku pirms dažiem gadiem sarakstījām grāmatu par leģendāro raidījumu Mikrofons. Tad arī pamazām nobriedu idejai, ka varbūt kādam varētu šķist interesants arī mans darba mūžs un dzīvesstāsts,» saka žurnālists, kurš pie grāmatas strādājis nedaudz vairāk par gadu.
Lai arī bijuši vairāki rakstnieki, kas izteikuši vēlmi rakstīt par Jākobsonu, viņš no šiem piedāvājumiem allaž atteicies.
«Ne jau tāpēc, lai viņus noniecinātu, bet sevi es tomēr pazīstu vislabāk.
Turklāt visu mūžu esmu strādājis par žurnālistu, lai arī žurnālistiku neesmu studējis. Domāju – vai tiešām vienu grāmatu nespēšu sarakstīt? Spriediet paši, kā tas man izdevies,» saka viņš.
Visu mūžu ar mikrofonu rokās
Apgāda Zvaigzne ABC grāmatai nosaukums Pie mikrofona Gunārs Jākobsons dots ne velti, jo mikrofons allaž bijis viņa tuvākais sabiedrotais, gan komentējot sporta pārraides, gan lasot bērnu pasakas, gan vadot radio raidījumu Mikrofons.
Vai radio žurnālists zina, cik reižu pa 66 darba gadiem viņš ēterā ir teicis: «Pie mikrofona Gunārs Jākobsons»? «Vai, dieniņ!» iesaucas viņš. «Bet, ja gribat, es pateikšu precīzi, jo man taču ir fenomenāla atmiņa,» smejas Jākobsons un sāk rēķināt. «Es strādāju radio 66 gadus, reportāžu skaits ir pāri par 6000, ziņu skaits – pāri 50 000. Tad nu es domāju, ka šo frāzi savā mūžā esmu izteicis 223 178 reizes.»
Ar kuras nodaļas rakstīšanu Jākobsonam veicās visgrūtāk? «Ar beigām. Nevarēju skaisti pielikt punktu. Redziet, man jau uz vecumu nedaudz padzisusi atmiņa. Un, lai arī daudzi saka, ka tā man ir fenomenāla, domāju, ka tas ir aplam.
Es tai maz uzticos, tāpēc faktus rūpīgi pārbaudīju. Bet, nu, kļūdas jau tāpat ir. Kamēr ir drukas darbi, būs arī drukas kļūdas. Vienā vietā mana kolēģe Sandra Glāzupa pārtapusi par Glāzupi. Saistībā ar Sandru gan tas būtu piedodams.
Viņu pazīstu jau daudzus gadus, un viņas lielākais mikrofona joks bija, ka viņa, lasot ziņas, pieteica sevi kā Sandra Glāzīte.
Tas bija viņas kroņa numurs,» smejas Jākobsons.
Ar Vilcāni joprojām draudzējas
Atsevišķu nodaļu grāmatā Jākobsons veltījis dalībai dažādos TV šovos, arī LNT šovā Divas zvaigznes, kurā startēja kopā ar latviešu estrādes dīvu Margaritu Vilcāni. «Šovam devu jāvārdu tikai un vienīgi tāpēc, ka mani uzaicināja Margarita Vilcāne. Diez vai Latvijā ir kāds vīrietis, kurš uzdrošinātos atteikt mūsu estrādes karalienei… Kaut gan Ojārs Rubenis pirms manis viņai bija iedevis kurvīti,» raksta Jākobsons.
Gunārs atzīst, ka šovā pavadītais laiks bija interesants un emocijām bagāts, taču sagatavot katru nedēļu jaunu priekšnesumu nav bijis viegli. «Ar Margaritu joprojām uzturam draudzīgas attiecības. Pirms pāris mēnešiem ar Viktoru Lapčenoku bijām pie viņas aizbraukuši viesos. Diemžēl viņas jubilejas koncerti šogad izpaliks. Margarita man ir ļoti mīļš cilvēks, vienmēr esam labi sapratušies,» neslēpj Gunārs.
Miera osta Tūjā
Jau daudzus gadus Gunārs saimnieko Tūjā. Savulaik kopā ar sievu Margitu iekopis skaistu augļkoku dārzu, ogu krūmus, zemeņu dobes. Arī visu pandēmijas laiku, kad ziņas Latvijas Radio netika lasītas, viņš pavadīja tur.
«Mana vasaras māja ir Tūjā pie pašas jūras, kur mīļuprāt uzturos katru brīvu brīdi. Darba tur vienmēr pietiek. Man ir dārzs, par kuru jārūpējas, liela teritorija, kas jākopj. Palīgu man nav, tāpēc, ja vien vēlaties, brauciet palīgā,» aicina Gunārs.
Par lauku mājām Tūjā viņš runā arī savā grāmatā, atklājot savas dzīves traģiskās lappuses.
«Tajā saulainajā vasaras dienā nekas neliecināja, ka tuvojas kaut kas traģiski neatgriezenisks.
Margita, būdama Tūjā viena, bija pakāpusies uz trepītēm, lai grozā ielasītu pašus skaistākos ābolus, tad, gribēdama piekļūt tuvāk ābelītes galotnei, kur tie lielākie un saulainākie augļi, grasījās uzkāpt vēl kādu pakāpienu augstāk, kad pēkšņi kāpnes saļodzījās un sekoja kritiens. Ne visai augsts, bet neveikls un sāpīgs,» raksta Gunārs.
Šis kritiens izrādījās liktenīgs. Situācija, mēnešiem ritot, kļuva nopietnāka, līdz Margitai vajadzēja likties slimības gultā. Bija divas operācijas. «Kādu dienu, kad dēls kopā ar mammu bija aizbraucis uz Rīgu, bet es joprojām uzturējos Tūjā, zvanīja Raimonds un pavēstīja, ka mammas vairs nav – nupat, sēžot pie galda virtuvē, piecēlusies, lai izietu koridorā, un kritusi. Turpat arī palikusi… Tagad jau ilgi gadi, kopš Margita atdusas Lielupes kapos, bet tas tālais, liktenīgais ābolu lasīšanas rīts iegūlis atmiņā,» grāmatā atminas žurnālists.
Tūjas dārzā viņam esot trīs īpaši koki – veltījumi. Sarkanā kļava iestādīta par godu mazmeitiņas Lotes dzimšanai, kastani veltījis savai meitai Gundegai, bet varenais ozols ir piemiņas veltījums viņa dēlam Raimondam, kurš pēc smagas slimības pāragri devās mūžībā… «Tā nu es dzīvoju. Nesūdzos. No televizora esmu atteicies, jo laiku varu pavadīt daudz saturīgāk. Galu galā, ne jau tāpēc es braucu uz tik skaistu vietu kā Tūja, lai skatītos televizoru, vai ne? Te ir mana miera osta, nav skaistākas vietas uz pasaules. Es uzticos jūrai, uzticos pludmalei, uzticos akmeņiem – tie ir mani labākie draugi.»
