Etiķetes speciāliste Jeļena Marga adoptē dižciltīgu sunīti

Privātā Dzīve
Zane Piļka-Karaļeviča
20. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
Gada sākumā uz citiem medību laukiem devās etiķetes speciālistes slavenā sunīte Frančeska. Jeļena ļoti pārdzīvoja viņas zaudējumu un ilgu laiku nespēja rast sirdsmieru. Nu viņa ir atplaukusi dzīvei, jo māju atkal piepilda suņa rejas un patīkama rosība.

Bija apnicis raudāt

«Jau pāris nedēļas kopā ar mums dzīvo deviņus gadus vecā Nikola. Burvīgs Jorkšīras terjers,» PDz priecīga atklāj Jeļena. Pēc viņas mīļotās četrkājainās draudzenes Frančeskas nāves doma par citas dzīvas radības iegādi bija emocionāli smaga, jo mājās vēl viss tik ļoti atgādināja par Frančesku – pat viņas smarža bija saglabājusies. Tomēr liktenis lēma citādi.

«Teikšu godīgi, man bija apnicis nemitīgi raudāt. Taču pieņemt lēmumu, ka manā dzīvē vajadzīgs suns, man palīdzēja kaimiņš,» stāsta Jeļena.

«Bija 8. marts, un es, kā ierasts, gāju pastaigāties pa Tomsona ielu. Lai arī Frančeskas vairs nav, es tik un tā divas reizes dienā gāju pastaigā. Nu, nevaru es nosēdēt mājās! Visu laiku staigāju un staigāju, kavējoties atmiņās par Frančesku. Pie manis nāca klāt rajona suņi, bakstīja pie rokas ar degunu, it kā jautājot – kur tavs suns? Mēs jau cits citu te rajonā labi pazīstam. Visi, kuriem ir suņi, regulāri tiekamies uz ielas. Arī todien satiku savu kaimiņu Andri no blakus ielas. Viņam ir divi takši, kas savulaik Frančeskai sita kanti. Redzot manu depresīvo noskaņojumu, Andris pēkšņi paaugstinātā tonī paziņoja: «Jeļena, tu esi upuris? Beidz vienreiz ņemties! Tu esi nopietns cilvēks un jau visu centru esi piepludinājusi ar savām asarām!»

Šis teksts man bija kā ar bomi pa galvu. No vārda upuris man smadzenes beidzot atgriezās savā vietā. Kāds gan es upuris? Frančeska bija laimīgākais suns pasaulē, jo viņas labā biju izdarījusi maksimumu un pat vairāk. Viņa sešas reizes ir bijusi Parīzē, un ne katram cilvēkam ir tāda dzīve, kāda bija viņai. Sapratu, ka Frančeskai vienkārši beidzās viņas dzīves cikls. Tur neko nevar darīt. Neviens neesam mūžīgs. Jā, man bija jāizsēro Frančeskas zaudējums, jāizraud sāpes, bet es biju gatava dzīvot tālāk. Un dot mājas vēl kādam sunītim, kam tās ir ļoti vajadzīgas,» stāsta Jeļena.

Otra jaunība

Kaimiņš Andris piedāvāja Jeļenai uzdāvināt taksi, taču viņa uzskata, ka pilsētas dzīvoklim centrā vislabāk piemērots ir kāds mazas šķirnes sunītis. «Lai man piedod citu dekoratīvo suņu šķirņu saimnieki, bet es uzskatu, ka jorkiem ir visaugstākais intelekts. Tāpēc, ka viņi ir terjeri. Un to ir pierādījusi gan Frančeska, gan tagad demonstrē arī Nikola,» priecājas Jeļena.

Satikšanās ar viņas jauno četrkājaino draudzeni notikusi Latvijas Jorkšīras terjeru klubā. «Pēc Frančeskas nāves biju tur aizbraukusi un izmisumā jautāju kluba vadītājai – Natālija, ko man tagad darīt? Viņa atbildēja, ka man var kucēnu par velti uzdāvināt, zinot, cik laba saimniece esmu. Taču es gribēju dot mājas un mīlestību sunim, kuram tieši es esmu vajadzīga.»

Kluba prezidentei Natālijai Priladišai ir Jorkšīras terjeru audzētava Rigair, kurā ir daudz dažādu suņu un kucīšu, arī tādi, kas jau pensijas gados. «Visā pasaulē ir tāda programma Senior Dog. Tai ir divi virzieni. Pirmais – cilvēki adoptē suņus seniorus no patversmēm. Tas ir ļoti cēli – sunim, kuru cilvēki ir nodevuši, – dāvāt cienīgu dzīvi. Bet ir arī otrs virziens – pieauguša suņa adoptēšana no audzētavām. Profesionāli audzētāji audzē šķirnes kucēnus ar vislabākajiem ciltsrakstiem, un reproduktīvais vecums jebkuram sunim ir līdz pieciem gadiem. Taču suns, īpaši mazo šķirņu, dzīvo vidēji 15 gadu.

Jebkurš audzētājs, vienalga, kādu šķirni viņš audzē – dogu, franču buldogu, dobermani – no kucēniem atstāj sev labākos pārstāvjus, jo tieši viņi nodrošina audzētavas attīstību.

Šī labākā un skaistākā pārstāve bija arī Nikola, kura ir Latvijas čempione, ar panākumiem piedalījusies izstādēs daudzās valstīs un laidusi pasaulē divus metienus. Vairāk viņa dzemdēt nedrīkst. Bet viņai visa dzīve ir priekšā… Audzētavās nāk jaunā maiņa, nemitīgi mainās hierarhija. Tāpēc vaislas sunīšiem gados tiek meklēti atbildīgi un cienījami saimnieki. Natālija man teica – Nikola ir pensijā. Es gan norādīju, ka tā nav pensija, bet otra jaunība,» pasmaida Jeļena.

Mums būs bērns!

Jorkšīru klubā bija pieejami vairāki jorki seniori, taču sirdī iekrita tieši Nikola. «Viņa uzreiz man skrēja pretī, ielēca klēpī un nemirkšķinot skatījās acīs vismaz divas minūtes. Tā viņa pie manis uz kājām nosēdēja kādas divdesmit minūtes, es viņu glaudīju, viņa man laizīja pirkstus. Un vienā mirklī sapratu, ka nespēju vairs no viņas šķirties,» satikšanos ar Nikolu atminas Jeļena.

«Zvanīju uzreiz vīram (Eduards Liniņš – PDz) un teicu: «Eduard, mums būs bērns!» Vīrs aiz izbrīna teju valodu zaudēja. «Koooo?» viņš šokā pārprasīja. Es vēl pajokoju, ka zvanu no dzemdību nama, lai brauc mums pakaļ. Tikai tad viņam pielēca, kas un kā, un viņš darbināja mašīnu un brauca pie mums. Saka, ka vīrieši ir neiejūtīgi, taču viņš uzreiz saprata, ka automašīnas bagāžniekā jāpaņem pleds. Viņš jau zināja, ka mājās mēs jau brauksim trijatā – kopā ar suni.»

Pilnīgs pretstats Frančeskai

Jaunajās mājās Nikola iejutusies ātri. Frančeska viņai mantojumā bija atstājusi gan savas pēļu gultiņas, gan rotaļlietas, gan greznu garderobi. Uz jautājumu, vai abām sunītēm ir kādas līdzīgas iezīmes, Jeļena atbild noraidoši.

Nikola rakstura ziņā ir pilnīgs pretstats. Viņa ir daudz mīlīgāka, jo Frančeska bija nenormālākā zvaigzne.

«Ja viņa gribēja kādā istabā iekļūt, viņa uzstājīgi pieprasīja, lai nekavējoties tiek ielaista. Viņa mājās bija saimniece! Nikola neko tādu neatļaujas. Viņa uzvedas ļoti delikāti. Mēs viņai istabās salikām piecas mājiņas, bet Nikola izvēlējās vienu un pārējās pat neuzdrīkstas līst iekšā. Viņa uzskata, ka tās nepieder viņai. Ņemot vērā, ka viņa augusi audzētavā, kur mīt daudzi suņi, viņai šķiet, ka gan jau tūlīt, tūlīt vēl kāds atnāks. Viņa ir ļoti akurāta, uzmanīga – ne miņas no kaprīzēm.»

Arī visu jauno kucīte apgūst ātri. «Pēc pirmās pastaigas viņa ieskrēja mājās un ar visu netīro jaku ielīda savā mājiņā. Es viņu nostrostēju, sakot: «Tā, meitene, šādi vis nebūs! Pirms tam jānoģērbjas un jānomazgājas.» Pēc otrās pastaigas uzkāru siksniņu uz pakaramā, kamēr pārģērbjos, lai Nikola atkal neskrietu istabā. Taču jau pēc trešās pastaigas viņu vairs nevajadzēja turēt pie pavadas, sunīte pacietīgi gaidīja, kad es viņu noģērbšu un nomazgāšu ķepiņas. Viņa ir īsta gudriniece!»

Aizpildīts tukšums

Jeļena atzīst, ka prieks, ko mājās ienes suns, nav atsverams ne ar ko. «Tā ir laime! Saku paldies Dievam, ka todien satiku kaimiņu, kurš ar saviem skarbajiem vārdiem beidzot izvilka mani no depresijas un skumjām. Beidzot esmu atguvusi dzīvesprieku, jo ir aizpildīts tukšums, kas bija manā sirdī pēc Frančeskas zaudējuma. Visiem cilvēkiem, kuri ir pieredzējuši suņa nāvi, tagad, pēc pašas pieredzes, varu teikt – ņemiet jaunu suni iespējami ātrāk.

Neesiet tādi muļķi, kāda biju es, kura trīs mēnešus no vietas staigāja riņķī un raudāja.

Arī man sākumā šķita, ka, paņemot jaunu suni, es nodošu Frančeskas piemiņu. Taču tā nav.  Es viņu līdz mūža galam atcerēšos. Tomēr nevajag sevi norakstīt, bet izbaudīt laimi, ko dod dzīvas radības klātbūtne,» iesaka Jeļena.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+