Rīga +17°C 
Visa pasaule juta līdzi skaistajai Princesei. Iemeslu tam netrūka. Diānas vīrs gandrīz atklāti gadiem bija attiecībās ar citu. Princesi nīda vīramāte, apskauda karaliskās ģimenes locekļi, jo tieši viņai, princesei Diānai allaž piederēja tautas mīlestība. Un beigu beigās, kad viņa izkaroja savu brīvību un atrada mīlestību, nāve izspēlēja cietsirdīgu joku, paņemot pie sevis princesi un viņas sirds pavēlnieku Dodi Al Fajedu. Jā, daudzu acīs princese ir gandrīz vai svēta mocekle, bet viņas vīrs, princis Čārlzs – ļauns varmāka un krāpnieks. Tikai… tā nav taisnība. Pareizāk – taisnība ir faktā, ka Čārls četrus gadus pēc kāzām atgriezās savas bijušās mīļākās Kamillas skavās. Par to tauta viņam tā īsti nespēj piedot vēl joprojām, kaut viņš un Kamilla jau divpadsmit gadus ir laimīgi precējušies. Taču arī Diāna nebija klusā cietēja. Diānas krūtīs pukstēja kaislīga, neprātīga, ugunīga sirds.
Gļēvais varonis. Džeimss Hjūits
Laikā, kad Diāna iepazinās ar Džeimsu Hjūitu, viņš bija cienījams, visu apbrīnots militārists. Izskatīgs, pārliecināts par sevi, drosmīgs –īsts sapņu princis baltā rumakā. Līča kara varonis. Vēlāk gan izrādījās, ka atzinības un militārie sasniegumi nespēj vīrieti padarīt par džentlmeni. Aiz spožajām bruņām slēpās naudas un slavas alkstoša gļēvuļa sirds.
Bet sākumā to neviens vēl nenojauta. Karaliskā ģimene bija sajūsmā par stalto virsnieku, viņš ātri vien sadraudzējās gan ar princi Čārlzu (kurš, kā stāsta, labi zinājis par Diānas un Džeimsa sakaru, taču neiebildis, jo pats tobrīd jau bija atgriezies Kamillas skavās), gan Diānas un Čārlza dēliem. Līdzība par princi baltā zirgā šeit bija īsti vietā – abiem Diānas dēliem Hjūits iemācījis jāt un un arī princesei Diānai palīdzēja pārvarēt bailes no zirgiem.
Taču patiesībā Diānai viņš uzdāvināja ko vairāk. Džeimss iemācīja viņai būt sievietei, atdeva zaudēto pašapziņu un ļāva apjaust, kāda vara atrodas viņas rokās – vara pār vīriešiem un vara pār tautu. Viņš apliecināja savas jūtas kaismīgi un vētraini. Ziedi, slepenas tikšanās, apbrīnas pilni vārdi. Tobrīd Diānai bija tikai nedaudz vairāk kā divdesmit gadu. Jauns meitēns, iemests karaļnama nežēlīgajās intrigās, vīra atstumts un negribēts. Viņa kusa no laimes par staltā Hjūita uzmanību. Līča kara laikā viņš vairākas reizes sazinājās ar princesi no kaujas lauka pa telefonu – tikai lai pateiktu, ka mīl un neciešami ilgojas. Diāna ļoti pārdzīvoja un uztraucās par mīļotā drošību, tomēr vienlaikus bija arī neizsakāmi laimīga. Abu attiecības beidzās spēji. Dažus mēnešus pēc virsnieka atgriešanās no kara un paziņojuma par atvaļināšanos. Vēlāk kāds tuvs Diānas draugs, rakstnieks Klaivs Džeimss intervijā atzina – princese allaž ļoti gudri izvēlējās mīļākos, jo diskrētums, ņemot vērā viņas dzīves situāciju, bija Diānas izredzēto svarīgākā īpašība. Vienmēr, izņemot vienu sāpīgu kļūdu. Diānas lielākā kļūda izrādījās Džeimss.
Savam nodevīgajam gājienam Džeimss sagaidīja viņam visizdevīgāko mirkli – grāmata Princess in Love (Iemīlējusies princese) iznāca dažus mēnešus pēc virsnieka atvaļināšanās no karadienesta. Un dažus gadus vēlāk – it kā ar grāmatu vēl nebūtu gana – pēc grāmatas motīviem tapa arī filma. Taču atvaļināta virsnieka tīri pieklājīgie ienākumi viņam bija par mazu. Godkārīgā vīrieša dzīvē aptrūkās vēriena, uzmanības, piedzīvojumu.
Tāpēc Džeimss sāka pelnīt uz Diānas rēķina. Intervija pēc intervijas, skaļas un raudulīgas atzīšanās, un viszemiskākais gājiens – mēģinājums notirgot Diānas rakstītās mīlestības vēstules,
par tām pieprasot apaļus desmit miljonus mārciņu (galu galā viņam izdevās iekasēt vien simts tūkstošus). Džeimss atvēra bāru Spānijas kūrortpilsētā Marbellā, cerībā, ka cilvēku uz to plūdīs, lai redzētu viņu – princeses sirds pavēlnieku. Taču ļaudis šo nodevību viņam nepiedeva – Hjūita bārs drīz vien bankrotēja, interviju aicinājumi apsīka un arī sievietes pret viņu izturējās ar piesardzību – Hjūits tā arī nekad neapprecējās.
Bet Diāna? Viņas sirds bija salauzta sīkos gabaliņos un atkal jau iemīta dubļos. Kad patiesība par šo sakaru nāca gaismā, izskanēja dažādas baumas un minējumi – tostarp, ka Diānas jaunākais dēls Harijs varētu būt šīs aizliegtās mīlas auglis – galu galā, abu vīriešu galvas rotā ruds matu ērkulis, kamēr ne Diāna, ne Čārlzs nebija rudi. Tomēr gan pats Hjūits, gan Diānas miesassargi šīs baumas kategoriski noliedza – kad sakars sākās, Harijs jau bija dzimis.
Vai Diāna šo kļūdu nožēloja? Kas to lai zina… Jau krietni vēlāk, skandalozajā intervijā raidījumam Panorama, Diāna tik un tā godīgi atzina – es viņu dievināju. Džeims Hjūits tā arī palika vienīgais vīrietis, ko Diāna publiski atzinusies mīlam. Arī pats Hjūits intervijās ir paudis vētrainas jūtas pret princesi. Pēc tam, kad mūsu attiecības beidzās, es gribēju beigt savu dzīvi pašnāvībā – viņš atzina laikakstam Telegraph. Un detalizēti izstāstījis, kā esot jau pielādējis ieroci un gandrīz licis to lietā, taču pēdējā brīdī sakritības dēļ viņu apturējusi māte. Vai tā bija taisnība? Tas lai paliek uz Hjūita pelēcīgās sirdsapziņas. Ne īstu laimi, ne arī kāroto slavu un naudu viņš tā arī neieguva.
Drošībā kā aiz mūra. Berijs Manakī
Atšķirībā no švītīgā Džeimsa, Berijs Manakī bija netipiska izvēle visas pasaules dievinātajai princesei. Berijs bija Diānas miesassargs. Lāga puisis, drusku pļāpīgs un plātīgs, toties bezgala sirsnīgs gan. Bezbailīgs un padevīgs. Viņai bija divdesmit četri, viņam – trīsdesmit septiņi un bija pagājis nepilns gads pēc prinča Harija dzimšanas. Vienkāršs puisis no nabadzīgākā Londonas rajona, Dagenemas. Princesei, protams, tas nebija svarīgi. Savam psihoterapeitam viņa stāstīja – viņš bija lieliskākais puisis, kāds pie mums bija strādājis. Es vienmēr viņu gaidīju, gaidīju, kad atkal viņu redzēšu. Mana sirds viņam bija kā atvērta grāmata, es savas jūtas neslēpu.
Bija laiks, kad Diāna jutās laimīga tikai tajos brīžos, kad tuvumā bija Berijs. Viņi daudz jokojās un smējās – vīrieša vienkāršā, parupjā humora izjūta bija kā malks svaiga gaisa pils emociju vakuumā.
Un sajūsma, kas Berija acīs ik reizi iemirdzējās, kad tās skatīja princeses mīļo seju… Ak, Diānai tā ļāva lidot!
Viņa pati teikusi – ja vien viņš būtu gribējis, ja vien pavērtos kaut mazāka iespējas spraudziņa, es būtu bijusi vairāk kā laimīga pamest visu, lai būtu viņam līdzās. Dzīvot vienkāršu, piepildītu dzīvi pie īsta vīrieša sāniem. Un viņš? Viņš silti smaidīja un teica – cik lieliska ideja!
Diezin vai Berijs kaut uz sekundes simtdaļu patiešām pieļāva domu, ka princese tik tiešām ņemtu un pamestu titulu, cieņu, naudu, ģimeni, mīļos bērnus, lai pretī dabūtu skandalozu dzīvi Dagenhemā, atņemot tēvu divām mazajām Berija meitiņām. Taču viņš ļāva savai mazajai princesei sapņot. Maza, aušīga princese – tāda Diāna bija viņa acīs. Un viņa ar baudu ļāvās. Berijs viņā aizlāpīja kādu tumšu, dziļu caurumu – tēva trūkumu. Nē, nē, tēvs Diānai bija, tobrīd vēl sveiks un vesels, un precējies ar temperamentīgo sabiedrības dāmu Reinu Makkorkodālu. Tomēr to, kas ir tēva atbalsts, bezierunu mīlestība un lepnums par meitu, Diāna nezināja. Ne reizi viņa nebija dzirdējusi vārdus es tevi mīlu no saviem vecākiem, ne reizi nebija apmīļota vai paslavēta. Tā vietā Diāna labi zināja, ka viņas piedzimšana bija liela vilšanās – Spenseri tik ļoti gaidīja zēnu, ka meitenes vārds pat nebija izdomāts. Kāds tur brīnums, ka Diāna izauga, par sevi nepārliecināta, ilgodamās tikt mīlēta, saprasta, iekārota.
Kopā ar Beriju Diāna varēja runāt par visu, kas uz sirds, un tika uzklausīta un saprasta. Kopā viņi ik dienas pavadīja vairākas stundas – automašīnā, vadājot Diānas zēnus uz un no skolas un citām nodarbībām, un viņu sarunas kļuva aizvien atklātākas. Vispirms uzacis sāka raukt Berija kolēģi. Tas, ka Berija un princeses starpā valda jūtas, kas pārkāpušas profesionalitātes robežas, bija acīmredzams. Taču iejaukšanās nāca no pils darbinieku un princeses personāla puses. Diāna vaicāja pēc Berija viedokļa pilnīvi katrā sīkumā! Kas viņš tāds ir?- kurnēja konsultanti, asistenti, sulaiņi un stilisti. Turklāt tas, cik atklāti Berijs uzdrošinājās flirtēt ar viņas augstību, bija kā pliķis pārējo sejās. Reiz, saposusies vakariņām īsos minisvārkos, Diāna satraukta grozījās spoguļa priekšā un ieraudzījusi Berija sajūsmas pilno skatienu, koķeti nogrozīja gurnus, vaicājot – vai patīk? Par atbildi Berijs tā arī izspļāvis – satriecoši, kā jau vienmēr, bet tu jau pati zini, kā man patiktos! Tādējādi liekot priencesei izplūst piesarkušos smiekliņos.
Tas bija par daudz! Runas par miesassarga frivolo izturēšanos drīz vien sasniedza viņa priekšniecību un Berijs Manakī tika pārcelts citā darbā. Nepilnu gadu vēlāk viņš gāja bojā avārijā. Un nu Čārlzam bija iespēja Diānai atspēlēties par kaunpilnajām tenkām, kas laiku pa laikam tika viņam piegādātas (runāja arī, ka Čārlzs reiz abus pieķēris visai divdomīgā situācijā, taču angļu mierā atvainojies, apgriezies un aizgājis). Ā, starp citu, tavs dārgais Berijs ir miris – viņš esot it kā pa ceļam izmetis Diānai. Brīdī, kad abiem bijis jāizkāpj no limuzīna pie Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja. Diānai neatlika nekas cits, kā norīt šo šausmīgo ziņu, sakopot visus spēkus un uzsmaidīt svešajai jaunā miesassarga rokai, kas palīdzēja viņai izkāpt no auto.
Astoņkāju skandāls. Džeimss Gilbijs
Ak, tu manu astoņkājīt! Tā princesi Diānu mēdza mīļi saukāt Džeimss Gilbijs, viņas skolas laiku draugs un viens no retajām patiesajām uzticības personām, kam droši varēja stāstīt visu. Plašākai sabiedrībai par Gilbiju droši vien nekas tā arī nebūtu zināms, ja vien savus vientulības brīžus, kad Čārlzs bez brīdinājuma bija atkal aizslīdējis kaut kur nezināmā virzienā, Diānai nebūtu labpaticies īsināt ar garām un vaļsirdīgām telefonsarunām. Kensingtonas pili ar Džeimsa Gilbija mājām šādas sarunas vienoja bieži, abi stundām trieca par šo un to. Pazīstami kopš pusaudžu vecuma, apbružājušies vienās aristokrātu aprindās, abi labi zināja viens otra privātās dzīves būšanas un nebūšanas, un bija tuvi vēl pirms viņu attiecības pavisam negaidīti atritinājās nedaudz tālāk par sveiks, astoņkāji, kā klājas? Vai viņi bija iemīlējušies? Diez vai… Gluži vienkārši pasaulē, kurā visiem kaut ko no Diānas vajadzēja – izņemot, protams, viņas vīru, vienīgo, kam Diāna tiešām kaut ko vēlējās dot – tuvība ar Džeimsu savā ziņā Diānai bija arī tuvība ar viņu pašu. Veco laiku Diānu, kura kopā ar Džeimsu mācījās koledžā, to, kura vēl bija jauna un brīva, un pilna cerību par mīlestības un laimes pilnu dzīvi. Tomēr Džeimss Diānai patika vairāk kā tikai draugs – astoņkājis.
Viņš bija ārkārtīgi šarmants – labdzimis, aristokrātisks, nevainojamām manierēm, tomēr nekad augstprātīgs vai strups.
Nē, pretēji vienmēr skābajam Čārlzam un viņa sausiņiem radiem, kas Diānu vai ik dienas aplēja ar kādu aukstu dušu, Džeimss bija īsts dzīvesprieka iemiesojums. Ir vairāk nekā skaidrs, ka Diānas un Džeimsa attiecības nerisinājās tikai caur telefona vadiem. Kādā no abu sarunām Diāna bija izteikusi bažas, ka varētu no drauga būt stāvoklī… Sazin, kā viņu draudzība būtu risinājusies tālāk, taču 1992.gadā, brīdī, kad viņas un Čārlza attiecības jau bija sasniegušas sprādzienbīstamību, īstais sprādziens nāca no dzeltenās avīzes The Sun. Tās rīcībā bija nonākuši astoņkājīšu sarunu ieraksti, kas bez žēlastības tika nopublicēti.
Vaininieks bijis kāds Sirils Rīnans – pensionēts bankas pārvaldnieks, kam kopā ar savu cienīto bijis interesants brīvā laika vadīšanas veids. Viņi uzmeistarojuši īpašu iekārtu, un ar to vakaros pie tējas krūzes tvarstījuši dažādas radiofrekvences. Dienā, kad policijas frekvencē nekas aizraujošs nav bijis dzirdams, Rīnani trāpījuši kādam grūti uztveramam vilnim, kurā aiz sprakšķu un šņākoņas aizkariņiem pavērās… princeses Diānas slepenā dzīve. Kad galu galā pār Rīnanu nāca sajēga par savu nevainīgi vainīgo izklaižu nozīmi, viņš bija nonācis interesantas izvēles priekšā. Pāris dienu svārstījies: izdzēst visu un mēģināt aizmirst? Izcīnīt tikšanos ar princesi un visā atzīties? Vēlāk viņš teica, ka ilgi par to domājis. Un tomēr nosvēries par labu trešajai iespējai – piezvanīt sensāciju avīzei The Sun. Viņa dzīves sliktākajai un nožēlojamākajai izvēlei, kā pats Rīnans daudzus gadus vēlāk žēlabaini atzinies presei. Taču Sirils Rīnans šajā notikumā bija tikai bandinieks. Pēc Diānas nāves viņas apsardzes dienesta virsnieks Kens Vorfs izskaidroja, ka īstās sarunas jau labu laiku pirms to nonākšanas gaismā esot noklausījies un ierakstījis slepenais dienests, tad tās nopludinātas radio viļņos ar nolūku, lai tās uzķertu kāds ziņkārīgais ar radioviļņu uztvērēju.
Kāpēc gan slepenajam dienestam būtu interesantas princeses Diānas slepenās sarunas? Par to minējumu ir ne mazums. Ir tādi, kas uzskata, ka šī nekrietnība pastrādāta, lai palīdzētu karaļnamam atbrīvoties no neaprēķināmās princeses, kuras rokās tobrīd neapšaubāmi bija liela vara pār britu tautu.
Taču tikpat labi notikušo varētu izskaidrot arī ar gluži pretēju versiju – sarunu nopludināšanas vaininieki bijuši ieinteresēti iegāzt visu karalisko ģimeni. Galu galā drīz vien pēc astoņkājīšu sarunām presē noplūda arī bēdīgi slavenās Čārlza un Kamillas piedauzīgās telefonsarunas. Pēc tam, kad gaisā uzgāja abas šīs bumbas, tās līdzi paķēra Diānas un Džeimsa draudzību. Savukārt, viņas laulība tobrīd pārvērtās īstā karā.
No padomdevēja līdz apsēstībai. Olivers Hors
Kā pēc Diānas nāves intervijās atzina apsargs Kens Vorfs, princese allaž tik ļoti alkusi pēc atzinības un maiguma, ka bieži vien viņas ārlaulības romāni un simpātijas noritējušas vienlaikus. Tā tas bija arī ar Oliveru Horu, ar ko Diāna iepazinās 1985.gadā, laikā, kad pilnos ziedos bija viņas un Berija Mannekī draudzība. Olivers Hors patiesībā bija prinča Čārlza tuvs draugs vēl no skolas laikiem. Taču brīdī, kad Diāna pirmo reizi vaigā skatīja šo sasodīti izskatīgo, tumsnējo un šarmanto vīrieti, visi blakusapstākļi viņai kļuva pilnīgi vienaldzīgi. Tāpat kā fakts, ka Hors ir laimīgi precējies.
Ne viens vien klātesošais pamanīja jauniņo princesi piesarkstam kā mazu meiteni un neveikli flirtējam ar šo satriecošo vīrieti,
kas tajā reizē Vindzoras pils pieņemšanā esot uzvedies absolūti pašpārliecināti, atšķirībā no citiem viesiem, kas alkuši izpatikt karaliskās ģimenes locekļiem. Hors ar kundzi, franču aristokrāti arī Diāna vārdā, sākotnēji bija nokļuvuši tādu kā Diānas un Čārlza vidutāju lomā. Tobrīd Čārlza un Kamilas romāns nevienam no karaliskās ģimenes un tai pietuvinātajām personām vairs nebija noslēpums. Tā kā Olivers bija tuvos draugos ne vien par neuzticīgo princi, bet arī viņa mīļāko, Diāna meta kaunu pie malas un ņēmās Horu pāri aicināt pusdienās un kokteiļu pēcpusdienās, lai it kā neuzkrītoši ar apbrīnojamu neatlaidību mēģinātu izzondēt, kas tad tajā «baisā paskata rotveilerī esot tik īpašs». Tik skarbi princese sauca Kamillu. Misis Hora drīz vien karalisko spiedienu neizturēja, jo Kamilla viņai joprojām bija krietni tuvāka par bērnišķīgo princesi, un no Diānas ielūgumiem sāka smalkjūtīgi atkratīties. Viņai pat prātā nevarēja ienākt, ka princeses izmisums un vientulība kļūs par apsēstību ar viņas vīru!
Princeses un Olivera draudzība labu laiku noturējās pieklājības rāmjos, taču kādā brīdī – astoņdesmito izskaņā – neizturēja. Tas ir, Olivers neizturēja, jo pēc Diānas draugu un personāla vārdiem, princese ar viņu bija kā apsēsta. Minētais personāls, atkal jau apsarga Kena Vorfa personā, arī apliecināja daudzus interesējošo jautājumu – vai viņiem bija nu, paši zināt, kas? Laikam jau bija, jo kādēļ gan citādi misters Hors kādā naktī būtu pieķerts puskails smēķējam cigāru līdzās Diānas guļamistabas durvīm? Visiem minējumiem, tenkām un galu galā arī romānam punktu pielika otra Diāna, Olivera sieva. Viņa paaicināja savu noklīdušo kungu uz nopietnu sarunu, kas atskurbinājusi brašuļa noreibušo galvu un Olivers nolēmis dēkai pielikt punktu. Ap šo laiku Horu nama mieru sākuši traucēt anonīmi, kaismīga klusuma pilni telefonzvani. Kad zvanu skaits pārniedzis trīs simtus (!), Diāna Hora neizturējusi un devusies uz policiju. Princesei Diānai par šausmām un apkaunojumu atklājies, ka zvanīts no princeses privātās Kensingtonas līnijas. Princese bija spiesta beidzot nolikt klausuli un atzīt zaudējumu.
Viss sākās sporta klubā. Vils Karlings
Romāns ar princesi Olivera Hora laulību neizjauca. Atbrīvojusies no kaislīgās princeses, misis Hora ciešāk pievilka vīra grožus, ģimenē piedzima trīs burvīgas meitas, savukārt kaislību pret skaistām un aristokrātiskām lietām Olivers sāka realizēt ārkārtīgi veiksmīgā biznesā – eksluzīvu mākslas darbu tirdzniecībā. Taču nākamajam Diānas mīļākajam, regbija zvaigznei Viljamam Karlingam ar saprotošu un piedot gribošu sievu tik ļoti nepaveicās. Kad nāca gaismā vīra sakars ar princesi, viņa sieva Džūlija, pievilcīga, karstasinīga televīzijas raidījumu vadītāja, momentā sapakoja mantiņas un nozuda tālēs. Jautāta par vīra sānsoļiem, Džūlija allaž atbildējusi paceltu galvu – ja tur kaut kas arī bijis, viņa vaino neuzticīgo vīru, ne citas sievietes, tāpēc viņai gluži vienalga, kāda ir Vila mīļāko mājas adrese vai tituls.
Kā jau ierasts, viss sākās gluži nevainīgi: remdējot sāpes pēc Olivera zaudēšanas Diāna nodevās sportam un rītus pavadīja ekskluzīvā sporta klubā. Iespēju trenēties savā mājvietā, Kensingtonas pilī, Diāna noraidīja ar dažādiem šaubīgiem aizbildinājumiem. Kā gan lai paskaidro, ka pilī neviens privātais treneris nepiedāvās to, ko Diāna gaidīja, kad katru otro rītu devās uz Čelsijas rajonu, proti, smukā, vīrišķīgā Vila skatienus un smaidus? Pirmos mēnešus pēc treniņiem viņi turpat klubā tikai pļāpāja pie kafijas tases. Vēlāk kafija pārtapa pusdienās, tad slepenos randiņos un galu galā arī atklātos uzaicinājumos uz pili. Kā par nelaimi (vai laimi?), Vils ideāli sapratās ar Diānas dēliem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo abi puiši jau no mazām dienām bija vareni regbija fani.
Kā Vila strupās atbildes intervijās, tā arī krietni daiļrunīgāki princeses memuāri atklāj – tieši Diāna bijusi tā, kas pastūmusi viņas mīļāko uz šķiršanos no sievas. Iespējams, ka labi vien bija, jo gan Vils, gan Džūlija drīz vien pēc šķiršanās laimīgi apprecējās.
Vai uz tādu iznākumu bija cerējusi Diāna? Vai varbūt viņa seksīgo regbija izlases kapteini sapņoja paturēt savās skavās?
To droši vien uzzināt nevienam nebūs lemts, ir zināms tikai fakts, ka pēc romāna nākšanas gaismā (Vila automašīna tika vairākkārt pieķerta Kensintona pils tuvumā, kad Čārlza tur nav bijis) un drīz pēc tam Džūlijas šķiršanās iesnieguma, visiem iesaistītajiem tika pievērsts tik daudz uzmanības, ka Diānas un Vila romāns preses starmešu gaismā neizbēgami izčākstēja. Un Diāna atkal bija palikusi viena, aci pret ar savu katastrofālo laulību.
Romāns kā romānā. Tedijs Forstmans
Ilgi skumt gan princesei nesanāca. Viņas nākamais romāns līdzinājās tiem, ko Daniela Stīla aprakstījusi savos liesmainajos romānos. Atskaitot varbūt dažas detaļas, piemēram, to, kaTedijs Forstmans bija piecdesmit trīs gadus vecs tuklītis. Taču visi pārējie rādītāji gan kā no katras sievietes fantāzijām norakstīti. Dāsns džentlmenis ar lieliskām manierēm un laipnu sirdi. Turklāt – miljardieris. Tolaik Diānai ar miljardieriem tikties nācās visai bieži, taču Tedijs ātri vien viņu apbūra. Tādi žesti kā milzīgs ziedu klēpis, nosūtīts katru nedēļu, lai kur tobrīd atrastos princese (un tā līdz pat viņas nāves dienai, vairākus gadus pēc tam, kad izdzisa abu mīlas dzirkstele) – ak, kas tāds izkausēs arī skeptiskāko sirdi. Jahtas un privātās lidmašīnas, absolūta bezrūpība, pārsteigumi un aizraujošas sarunas – Diāna Tedija skavās tika ieaijāta kā siltos viļņos. Runā, ka Forstmans princesei ierosinājis pat laulības, taču diezin vai tas bija domāts nopietni. Drīzāk gan abi saprata, ka šāda savienība abiem būtu medusmaize: Forstmans tādējādi atkārtotu Aristoteļa Onaša politiski veiksmīgo gājienu, apprecot Džekiju Kenediju, savukārt Diānai šī būtu iespēja pakāpties vēl augstāk un kļūt par ASV pirmo lēdiju, jo tolaik Forstmans nopietni apsvēris šādu domu. Būtu, ja būtu, taču… nebija.
Abi mīlnieki viens otrā redzēja drīzāk labu draugu un sabiedroto, bet ne mūža mīlestību. Būtu skaidrs, ka agri vai vēlu Tedijs turpinātu papildināt savu satriecošo mīļāko sarakstu, kurā vēl pirms Diānas bija modeles, aktrises, aristokrātes. Savukārt Diāna justos tikpat tukša un nelaimīga kā karaliskajā galmā.
Princeses sirds dakteris. Hasnats Khans
Īstu mīlestību – vai kaut ko ļoti tuvu tai – Diāna sastapa pavisam drīz. Bija 1994. gads, Diānas un Čārlza šķiršanās jau noritēja pilnā sparā.
Diānas stilists Roberto Devoriks žurnālistiem zināja stāstīt par reizi, kad pirmo reizi satika Diānas nākamo vīrieti. Bijusi kā jau allaž aizņemta pēcpusdiena, kad pie pusdienām Kensingtonas pilī Diāna un Roberto pārsprieduši tuvāko pasākumu tērpu izvēli. Roberto pilī tolaik bijis biežs viesis, tāpēc zinājis, ka reizēm steidzamu darīšanu gadījumā princesei pusdienošanu nācies pārtraukt. Tā bijis arī toreiz – sulainis klusu pieslīdējis pie Diānas auss un iečukstējis, ka laiks posties. Taču kaut kas bijis citādi kā ierasts, proti, princese piesarkusi un aizsteigusies, pat nepateikusi ardievas, vien izgrūdusi – man kaut kas paredzēts. Kad Roberto pili pametis, durvīs jau stāvējis manāmi satrauktais sirds ķirurgs Hasnats Khans. Nākamajā tikšanās reizē stilists apjautājies par Diānas veselību, bet viņa nodurtu skatienu visai melodramatiski atzinusies – jā, mana sirds patiešām ir sasirgusi un tai nepieciešama doktora Khana dziedināšana.
Un doktors Khans tik tiešām izdziedināja Diānas sirdi. Romāns nebija ilgs, taču Hasnats Diānai parādīja, kas ir īstas, dziļas jūtas, kuru pamatā ir rūpes par otru, ne apdullinoša iekāre vai savtīgas intereses, kā tas bija viņas iepriekšējos sakaros.
Hasnatam no Diānas neko nevajadzēja, ilgu laiku viņš minstinājies uzsākt attiecības, kaut Diānas trauslais skaistums dakteri bija apbūris jau pirmajā reizē,
kad viņi sastapās Khana slimnīcas gaiteņos, kur Diāna veica brīvprātīgās pienākumus. Khana atturīgums un pietāte Diānā pamodināja mežonīgu kaislību. Viņa bija gatava mīļotajam doties līdz kaut uz pasaules malu. Fakts, ka princese, pārkāpjot jebkādus drošības un pieklājības etiķetes apsvērumus, mēdza ielēkt privātajā lidmašīnā un traukties uz valstīm, kur tobrīd konferencēs atradies Khans, vēl nebija nekas. Daudz lielākas bažas sagādāja Diānas prātojumi par iespēju iziet pie ārsta par sievu, lai pārceltos uz dzīvi viņa dzimtajā Pakistānā un pievērsties islāmam. Šo ideju Diāna gan atmeta, apspriedusies ar citām Rietumu dāmām, kuras iepriecējušās Pakistānas ģimenēs apliecināja – šī izvēle nav no vienkāršākajām. Varbūt Dienvidāfrika, kur apmeties brālis, vai Austrālija? Tik tālu no visiem skandāliem un intrigām princese turpināja meklēt veidus, kā noturēt Khanu sev pie sāniem, īsti neņemot vērā viņa intereses un karjeru. Starp citu, vētrainā princese nebūt nesajūsmināja Khana vecākus, kas mēģinājuši atvērt dēla acis par skandālu, kam tas sevi pakļautu, ja ļautos Diānas trakajām idejām. Tiek minēts, ka tieši Diānas vētrainā vēlme steidzināt attiecību nokārtošanu, bija pie vainas to iziršanai. Jau atkal princese nesaņēma to, pēc kā tik ļoti ilgojās, – kaislību, kas pārvar visus šķēršļus, mīlestību, kam nav svarīga viņas izcelsme vai pagātne.
Bet viņa to atrada. Vēl esot kopā ar Khanu, iepazīstoties ar ugunīgo ēģiptiešu miljonāru Dodi Al Fajedu.
Viņš bija Diānas īstā otrā pusīte – vismaz tā tobrīd izskatījās. Beidzot, beidzot Diāna bija sastapusi vīrieti, kas viņas dēļ gatavs gāzt kalnus un sagraut pilis.
Viņa bija neizsakāmi laimīga, beidzot brīva dzīvei mīlā un kaislībā. Pēc visiem skandāliem, pazemojumiem un vilšanām, princese bija sagaidījusi savas laimīgās beigas. Tāpēc vēl jo skumjāk, vēl traģiskāk, ka izdzīvot šo stāstu viņai tā arī nebija lemts.
