Radi pļavu! Astoņi mīti par pļavu veidošanu

Pļava ir ne tikai vērtīga, bet ainavu dizainā šobrīd arī ļoti moderna!

Kāpēc ir tik svarīgi saglabāt pļavas?

Mainoties mūsu dzīvesveidam, dabiskās pļavas pamazām izzūd. Bet tās ir ne tikai Latvijas ainavas raksturīga iezīme. Ar pļavām saistītas ļoti daudzas savvaļas sugas – ne tikai augi, bet arī putni, kukaiņu un dažādas citas dzīvas radības. Arī tādas, kas nemaz nespēj dzīvot citur kā vien dabiskos, nekultivētos zālājos. Līdzībās runājot – ja pazūd mājas, pazūd arī iedzīvotāji. Dabiskās pļavas apdraud gan apbūve, gan apmežošana, taču lielākie riski ir aizaugšana un aparšana – cilvēki nevēlas vai nespēj apsaimniekot zemi vai arī nolemj izmantot to ienesīgākā veidā.

Apzinoties dabisko pļavu dabas un ainavisko vērtību, ikviens no mums var pielikt savu roku dabiskā zālāja saglabāšanā un atjaunošanā. Protams, pļavu ierīkošana dārzos vai piemājas teritorijās ir vien kā tādi mazi ielāpiņi, kas vieni paši dabiskās pļavas izglābt nevar. Un tomēr – ja to dara arvien vairāk cilvēku, var runāt jau par pļavu tīklu. Parādās arī centieni pļavu integrēt pilsētā – radīt savvaļas elementus pilsētvidē. Latvijas pilsētās ir daudz zaļās pamatnes, tāpēc parasti tas ir iespējams. Turklāt pļavas ir ne tikai skaistas, bet arī prasa arī mazāk kopšanas un izdevumu nekā perfekti kopts mauriņš vai rožu dobe, vienlaikus sniedzot nesalīdzināmi lielāku pienesumu dabas daudzveidībai, kas savukārt mums nodrošina ne tikai iespēju būt tuvāk dabai, bet arī veselīgu vidi. 

1. mīts. Pļavu var ierīkot, nopērkot jebkuru savvaļas augu sēklu (wildflower) maisījumu.

Ja ņemam vērā to, kas ir dabiska pļava Latvijā, tad tajā pirmām kārtām aug vietējās augu sugas, turklāt tādas, kas dabā aug diezgan stingri noteiktās sabiedrībās jeb kopienās. Tas savukārt nozīmē, ka tās spēj dzīvot kopā ilgstoši. Bieži vien veikalos vai internetā nopērkamajos puķu sēklu maisījumos puķes ir saliktas kopā nevis pēc vides prasībām, bet pēc izskata, reizēm pat no dažādiem kontinentiem. Un tāpēc, pat ja kādai no sēklu maisījuma sugām patiks pie mums, lielākā daļa tomēr pēc pirmā vai otrā gada pazudīs, jo tām būs nepiemēroti apstākļi, kā arī daļa šo sugu nespēj izdzīvot savstarpējā konkurencē.

Dabas eksperte Agnese Priede uzskata, ka savvaļas augu sugas arī nevajadzētu izplatīt pa visu Eiropu un pilnīgi noteikti ne starp kontinentiem, jo tad ļoti sajaucam ģenētisko materiālu un radām arī invazīvu sugu izplatīšanās risku. «Nesējiet citzemju sēklu maisījumus, ja mērķis ir atjaunot vai veidot dabisku, Latvijai raksturīgu pļavu, atgūt Latvijas dabiskajiem zālājiem raksturīgos augus un atjaunot vai no jauna veidot bioloģiski vērtīgu zālāju! Citzemju sēklu maisījumi noder dārzā, taču ne dabisko pļavu atjaunošanā.» 

2. mīts. Puķu pļavu maisījumi ir ilglaicīgs risinājums un palīdz saglabāt Latvijas dabas daudzveidību.

Lai saglabātu dabas daudzveidību, jāsēj tikai Latvijas dabai raksturīgi augi – tādās sugu kombinācijās, kā tie dzīvo dabā. Tikai tā varam palīdzēt šiem augiem atgriezties ainavā vietās, kur tie jau ir izzuduši. Jo runa jau nav tikai par vizuālo efektu, tam ir dziļāka ekoloģiska nozīme. Mūsu reģionā ir tikai daži ražotāji, kas spēj nodrošināt vietējo pļavu augu sēklas. Ārzemju puķu pļavu sēklu maisījumu sastāvā parasti ir Latvijas savvaļai neraksturīgas augu sugas un šķirnes, turklāt liela daļa ir viengadīgas vai nespēj konkurēt ar vietējām zālāju sugām, līdz ar to viena vai dažu gadu laikā izzūd. Bieži vien šajos sēklu maisījumos graudzāles, kas ir ilggadīgi augi, krāšņam efektam tiek saliktas kopā ar īslaicīgiem augiem – magonēm un rudzupuķēm, un tas nozīmē, ka varbūt vienu gadu tās var piespiest dzīvot kopā, bet pēc tam īslaicīgie augi pazudīs un paliks diezgan vienveidīgs graudzāļu klājiens. Savukārt, ja ir pievienots kāds ilggadīgs augs, kas Latvijā savvaļā nav sastopams, piemēram, ehinācijas vai rudbekijas, vietējās graudzāles, visticamāk, tās laika gaitā pārmāks, jo būs daudz stiprākas par ziedošajām skaistulēm. Gudrāk ir veidot pļavu no vietējiem augiem, kas laika gaitā pierādījuši sevi kā Latvijā ilgnoturīgi un dzīvotspējīgi.

3. mīts. Nopirkšu pļavu sēklas, pakaisīšu jau esošajā pļavā, un man būs tikpat krāšņa pļava kā bildē.

Katrai sēkliņai – vai tā būtu dārza vai pļavas puķe – vajag labus apstākļus, gaismu un kaut mazliet atsegtas augsnes. Ja mēs vienkārši ieberam sēklas pļavā – vienalga, vai tā ir nopļauta vai nepļauta, – iespējams, viena no tūkstoš sēkliņām izdīgs, taču būtībā tā ir resursu izniekošana un naudas izšķiešana. Sevišķi žēl izniekot dabisko pļavu augu sugu sēklas, kuras ievākt ir ļoti sarežģīti. Lai radītu skaistu pļavu, sekmes lielā mērā ir atkarīgas no vietas sagatavošanas pirms sēšanas. 

Ja tikko nopirktā īpašumā vēlēsies ierīkot vietējo augu pļavu, pirms ved melnzemi (tas ir biežākais risinājums, dārzu labiekārtojot), vispirms novērtē esošo augsni. Pļavai labāka būs nabadzīgāka augsne, nevis melnzeme. Ja augsne tomēr jāieved, tad jālūkojas pēc nabadzīgākas augsnes, piemēram, no kāda apbūves teritorijas, kur noņemta zemes virskārta.

Pļavas veidošanai melnzeme, īpaši melnā kūdra, neder. 

Ja piemājas teritorijā jau ir zālājs, var izmantot esošo pamatni un piesēt klāt. Visticamāk, šobrīd tur aug graudzāles. Ja ir vēlme pēc kaut kā raibāka un puķaināka, augsnes virskārtu var saecēt vai nofrēzēt. Nevajag dziļu aršanu. Pēc virskārtas apstrādes uzreiz var iesēt sēklas. Tās var pievelt ar rulli – tāpat kā pēc mauriņa sēšanas. Mazās platībās var pāriet pāri ar grābekli vai piemīdīt ar apaviem. Ja pēc tam uzlīst – ideāli! Arī lietus sēkliņas nedaudz iespiež augsnē. Ieteicams sēt rudenī (septembra beigās, oktobrī), jo daļai savvaļas augu sēklu ir nepieciešams pārciest aukstuma periodu vai pirms dīgšanas ilgāk pagulēt mitrā, vēsā augsnē. Ja sēj maijā vai vasarā, augsnei sēklu dīgšanas posmā jānodrošina laistīšana.

Ja īpašumā ir aramzeme, jārēķinās, ka tur pļavu ar dabisko zālāju augiem ierīkot būs ļoti grūti – augsnei, kas ir ilgstoši mēslota, būs nepieciešams ilgs un garš pārmaiņu process. Zemei ir jāiziet vispirms cauri nezāļu stadijai, un tikai tad nāks ilgie palicēji – graudzāles un skaistie ziedētāji –, pakāpeniski veidojoties daudzveidībai. Agrāk intensīvi mēslotās, auglīgās augsnēs pļava var neizdoties, jo pļavu augi dabiskā vidē aug galvenokārt nabadzīgā augsnē.

Ja dabiskais zālājs bijis stipri apaudzis ar krūmiem un tagad ir iekopts, ieteicams nesteigties ar sēšanu. Iespējams, augsne glabā bagātīgu sēklu banku. Izcērtot krūmus, nofrēzējot celmus un atjaunojot regulāru pļaušanu, nākamajos gados var parādīties sugas, kuras iepriekš tur nav novērotas vai bijušas ļoti maz, tai skaitā orhidejas. Tāpēc ieteicams pāris gadu nogaidīt, un, iespējams, dabisko pļavu augu sēšana nemaz nebūs vajadzīga.

4. mīts. Jo auglīgāka un treknāka augsne, jo labāka pļava augs.

Nē! Galvenā problēma ir tā, ka augsnes auglību izmantos spēcīgāki konkurenti, kas nomāc sugu daudzveidību pļavā. Jebkurš augs grib gaismu, un tam vajadzīga telpa. Auglīgā augsnē cieš mazie audziņi, kas ir vāji konkurenti, savukārt gārsa, kamolzāle un liela auguma graudzāles ātri aizņems vietu, paņems barības vielas un arī gaismu. Mazie pļavu smukumiņi, piemēram, sveķenes un kaķpēdiņas, neizdzīvos. 

5. mīts. Daudzveidīga pļava izveidosies, ja kādu dienu pārtraukšu pļaut zālienu.

Šāds risinājums apputeksnētājiem noteikti ir labāks nekā bieža pļaušana jeb zaļais tuksnesis – mauriņš. Taču tā nav pļaušanas pārtraukšana, bet retāka pļaušana. Šī pieeja der, ja vismaz kādā zāliena daļā novērojama dabiski izveidojušos augu daudzveidība. Savukārt, ja dārzu pārņēmusi gārsa un augājs ir vienveidīgs, nepļaušana vai reta pļaušana būs atbalsts gārsai, bet pļavu augu daudzveidība neieviesīsies. Ja daudzveidība neveidojas dabiski (piemēram, tuvumā nav dabisku sēklu avotu), vienmuļu piemājas vai dārza zālienu var daudzveidot, iesējot tur savvaļas pļavu augu sugas. Tas ir ilgtspējīgs risinājums, jo tā var iegūt gan skaistumu, gan augus, kas piesaista apputeksnētājus un dārzam noderīgus kukaiņus. Iespējams, sāks augt arī savvaļas ārstniecības augi. Dārzos ar nabadzīgu augsni noteikti var atstāt zāles pudurīšus, kuros katru gadu iesēt arī citu sugu sēklas. 

Ja ir vēlme dārzā veidot puķēm bagātu vietējo augu pļaviņu, ieteicams paskatīties mazliet plašāk par savu dārzu un pavērot, kas vispār aug tuvējā apkārtnē. Ja tur ir smilšaina augsne, var izvēlēties sēklu maisījumu sausai vietai un cerēt uz krāšņu ziedēšanu. Bet, ja īpašums atrodas auglīgas augsnes apvidū vai dārzā ir mālaina smaga augsne, labāk izvēlēties mēreni mitru pļavu sugas. Jārēķinās, ka paugurainā reljefā paugura virspusē labāk augs nabadzīgo pļavu augi, bet nogāzes un nogāžu lejasdaļas ir auglīgākas. 

Jāmēģina veidot augu dažādību, piemēram, kukaiņu daudzveidībai ir svarīgi čemurzieži. Ja ir mitra vieta, var iesēt dižzirdzeni, sausā vietā – savvaļas burkānu vai ķimeni. Šie augi piesaista jātnieciņus – kukaiņus, kas iedēj oliņas citu kukaiņu kāpuros un palīdz cīnīties, piemēram, ar ābolu tinēju. Tādā veidā tiek izveidota dabiskā barības ķēde. To gan nevar panākt uzreiz.

Dārza pļava katru gadu ir jānopļauj.

Labākam izskatam to vajadzētu darīt divreiz – pirmo reizi, kad pļaviņa ir pārziedējusi un vairs labi neizskatās, otro reizi septembra beigās. Nopļautā zāle vienmēr jāsavāc, lai neveidojas kūla un lai augsne netiek pārbarota. Ierīkojot pļavu dārzā, jāsaprot, ka pēc nopļaušanas šajā vietā nebūs gluds mauriņš – tā būs nopļauta pļava. Daudzi pļavu augi nespēj sadzīvot ar biežu pļaušanu, tie nekad netiek līdz sēklu nogatavināšanai un izzūd. Izvēloties pļavu mauriņa vietā, ir jāļauj augiem ziedēt un daļai augu noziedēt, izsēt sēklas. Ir arī daži savvaļas augi, kas ir diezgan izturīgi pret biežāku pļaušanu, piemēram, vidējā ceļteka, vanagnadziņš, brūngalvīte. Tomēr ne tad, ja tiek pļauts reizi nedēļā vai pat vēl biežāk, – tad daudzveidības nebūs. 

6. mīts. Kad pļava ir iesēta, par to vispār vairs nav jārūpējas.

Nē, tās ir attiecības uz mūžu! Tas ir līdzīgi kā domāt, ka vari apprecēties, neko neieguldot turpmākajās attiecībās. Arī pļava prasa rūpes, turklāt visu laiku. Visbiežāk cilvēki neaizdomājas, ka būs jānovāc siens. Smalcinot vai nopļaujot zāli bez savākšanas, zālāju ātri vien var pārbarot, un šajā vietā sāks dominēt nedaudzi spēcīgi konkurenti. Otrs bieži dzirdams uzskats ir, ka pļava jāpļauj tikai vasaras beigās, lai puķes varētu nogatavināt sēklas. Tad parasti iznākums ir tāds, ka pļavā sāk dominēt suņburkšķi, gārsas vai citas agresīvas sugas, jo tām bijis ļauts izsēties. 

7. mīts. Iesētā pļaviņa nav jālaista.

Taisnība! Ilgtermiņā nav jālaista. Tāpēc pļava arī ir ilgtspējīgs risinājums, jo prasa mazāk resursu nekā rūpīgi kopjams, pastāvīgi uzraugāms dārzs. Bet, ja pļavu veido, iesējot sēklas sausā pavasarī vai vasarā, sākumā laistīšana tomēr ir ieteicama, kaut arī ne obligāta. Iesējot sēklas bez laistīšanas, tās, visticamāk, nezaudēs dzīvotspēju, bet uz kādu laiku aizmigs. Arī karstā vasarā augi, protams, priecāsies par laistīšanu un izskatīsies labāk. Tomēr vairums no tiem pārcietīs sausumu, un, atgriežoties mitrumam, dzīvos tālāk. 

8. mīts. Visu sagatavošu, iesēšu, un nākamgad man būs ziedoša pļava.

Nebūs! Ja runa ir par Latvijas dabisko pļavu sēklām, augiem nepieciešams laiks, lai attīstītu saknes un tikai tad nākamajā vai aiznākamajā gadā var gaidīt ziedēšanu. Pirmajos gados vairums uzdīgušo pļavas augu ir sīki, un tiem vajadzīgs laiks. Kaut kas uzziedēs nākamajā gadā, taču tie ir drīzāk izņēmumi.

Pārsvarā manāma ziedēšana sākas trīs līdz piecu gadu laikā.

Ja gribas ātrāku rezultātu, var piemaisīt margrietiņas vai ilzītes, kas uzzied jau pirmajā vai otrajā gadā. Tās ir atmatu nezāles, bet skaisti zied. Ar laiku to paliks mazāk, bet tad jau būs iedzīvojušies arī lēnākie augi. 

Ja ir vēlme pēc pļavas, var sākt ar mazumiņu. Uzreiz apsēt hektāru būs ļoti dārgi, taču var sēt nelielos laukumos vai joslās, un ar gadiem augi sāks izplatīties pārējā pļavā. Nākamajos gados tāpat var turpināt sēt citur tajā pašā pļavā. 

Ir vērts sēt pļavu, ja:

1. ir pietiekami daudz vietas; 
2. ir iespējas nodrošināt pareizu apsaimniekošanu; 
3. tas interesē (pļavas dzīve ir ļoti izzinošs un interesants process!): 
4. ir svarīgi dot savu ieguldījumu dabas daudzveidības vairošanai.

Kur nopirkt?

Latvijas dabisko pļavu sēklas piedāvā Agnese Priede (interneta veikals: agnesepriede.lv/) un Verners Pudāns no z/s Stirnas (informāciju var atrast dabiskoplavuprodukts.lv). Ziemeļvidzemē var izmantot Igaunijas Nordic Botanical sēklas, kas iegūtas Tartu apkārtnē (nordicbotanical.ee). Pārējie puķu pļavu sēklu maisījumi tiek ievesti no Polijas, Nīderlandes, Vācijas un citām valstīm. 

Kas jāņem vērā, izvēloties sēklas

Iesaka Agnese Priede: 

«Ja gribas krāšņi ziedošu pļavu, iesaku neizvēlēties maisījumus, kuros ir daudz graudzāļu, jo tās pļavā ieradīsies pašas. Ja nepieciešams liels sēklu daudzums lielākām platībām, kur zālājs tiek veidots pilnīgi no jauna, var piejaukt klāt graudzāļu sēklas, taču nevajadzētu izvēlēties tādas graudzāļu sugas, kas veido blīvu sakņu pinumu, piemēram, sarkano auzeni, izkonkurējot krāšņi ziedošos augus. Piemērotākas sugas būs pļavas skarene, pļavas auzene, airene – ne tik izteiktas konkurentes.»

Svarīgi!  Dažu augu sēklas saglabā dīgtspēju tikai gadu vai divus, tāpēc nevajadzētu tās ilgi uzglabāt.