«Biju tik ļoti atrofējies, ka nezināju, kā rakstīt…» Pēc tā Edijs pateica nē narkotikām

Nepalaid garām!

Olga Kazaka

Kamēr vienos ieklausās, citus nepamana – kā kļūt par viedokļu līderi?

Māris Mičerevskis

«Viens latvietis Krievijas propagandai ir vairāk vērts nekā 10 krievi,» atklāj bijušais propagandists Marats Kasems

Dzīvojot bez tēva, juties neiederīgs

Edijs Vītoliņš, kuram uzticēts vadīt Go3 sociālo projektu saVĀCIES!, bērnu dienās bija teju paraugbērns – sportojis, dejojis…

«Vienā brīdī dejošana mammai kļuva par dārgu, tad daudz sportoju. Man bija talants, fiziskie dotumi un labs treneris, kas palīdzēja pieslīpēt tehniku. Tagad smejos, ka sports ir mana pirmā atkarība, kas ir veselīgāka nekā otrā, jo trenēties varēju no rīta līdz vakaram,» stāsta Edijs.

Viņš sāka uzvarēt sacensībās, šķita, ka viss ies tikai uz augšu, un tad puiša dzīvē ienāca alkohols, kas bija sākumposms postošai atkarībai.

«Pirmo reizi iedzēru, kad man bija 11 gadu.

Sportā bija jāiegulda pūles, lai tiktu līdz uzvarām, taču lietot alkoholu šķita vienkārši. Es jutos šajā pasaulē neiederīgs, kaut arī man bija pagalma draugi, skolā kopā ar citiem strādāju labestīgas blēņas. Mani uzaudzināja mamma Dzidra, palīdzēja arī vecmāmiņa Velta, bet tēva nebija. Acīmredzot to, kas man pietrūka – šo neiederēšanās un tukšuma izjūtu –, sāku remdēt alkoholā,» spriež Edijs.