• Šobrīd

    weather img

    Rīga +25°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Kas ir hikikomori un kā tas ietekmē cilvēka dzīvi?

    Pašizolācija
    Ieva Krastiņa
    7. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Pašizolāciju daļa no mums piedzīvot vairs nekad nevēlēsies… Tikmēr Japānā ir liela cilvēku grupa, kas labprātīgi izvēlas dzīvi pavadīt, izolēti no sabiedrības. Šo fenomenu dēvē par hikikomori.

    Kas tas īsti ir?

    Terminu hikikomori ieviesa japāņu psihiatrs Tamaki Saito deviņdesmito gadu nogalē, un ar to saprot «vēršanos uz iekšu, atteikšanos no socializēšanās». Par hikikomori atzīst tos cilvēkus, kuri izolētībā dzīvojuši vismaz sešus mēnešus. Taču ir arī tādi, kas savā istabā pavadījuši vairākus gadus, vien dažreiz kaut kur dodas – uz veikalu vai izvest suni pastaigā.

    Hikikomori ir ekonomiski attīstītu valstu bēda, jo nudien nav iespējams šādi pavadīt gadus, ja nav kāds, kas šo cilvēku uztur. Tāpēc bieži par hikikomori kļūst pietiekami turīgu vecāku pieaugušie bērni. Tomēr mēdz būt vēl bēdīgāks variants, kas ir itin plaši sastopams, – hikikomori izdzīvo no savu vecāku pensijas.

    Kad 2015. gadā Japānā veica pētījumu par šo problēmu iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 39 gadiem, izrādījās, ka valstī, iespējams, ir aptuveni 541 tūkstotis hikikomori. Pēc trim gadiem veiktais pētījums citā vecuma grupā – no 40 līdz 64 gadiem – atklāja faktu, ka dzīve istabā nav tikai laisku jauniešu problēma, jo šajā vecuma grupā 613 tūkstoši dzīvo izolētībā.

    Gandrīz puse no tiem pašizolācijā dzīvo jau vismaz septiņus gadus, turklāt vairāk nekā trešdaļa joprojām iztiek no vecāku finansēm.

    Aizvien nomācošāka sociālā problēma Japānā kļūst piecdesmitgadnieki, kurus uztur un pat aptekalē astoņdesmitgadīgi vecāki. Ko gan var gadu no gada sadarīt vienā istabā? Visvairāk hikikomori patīk spēlēt videospēles, pavadīt laiku internetā vai pie TV ekrāna. Citi savukārt nopelna iztiku paši, jo dara darbu, ko var paveikt, neizejot no istabas, piemēram, iegulda naudu biržā, ir mangas mākslinieki, kas zīmē komiksus.

    Tiek lēsts, ka Japānā nu jau ir apmēram viens miljons šādu iedzīvotāju. Tādu skaitu atzīst valdība, tomēr speciālisti uzskata, ka patiesībā hikikomori varētu būt jau 10 miljoni. Līdzīgi gadījumi arvien tiek fiksēti ne vien Japānā, kur problēma ir sasāpējusi, bet arī ASV, Lielbritānijā, Itālijā, Dienvidkorejā un citviet. Hikikomori ir ne vien drūma sabiedrības psiholoģiskās veselības statistikas daļa, tas ir arī drauds ekonomikai un demogrāfijai. Japānas sabiedrība ir strauji novecojusi, bet lielākā daļa no tiem, kas izolējas no sabiedrības, negrasās ne precēties, ne radīt un audzināt pēcnācējus.

    Sava veida protests

    Protams, visus interesē, kāpēc cilvēki izlemj šādi dzīvot. Kā visbiežāk sastopamos iemeslus izvēlei atdalīties no sabiedrības min psiholoģiskas problēmas, depresiju, bipolāros traucējumus, pārlieku aizraušanos ar sociālajiem tīkliem, nemitīgu sevis salīdzināšanu ar veiksmīgo bildītēm, intereses neesamību par reālo dzīvi. Tomēr speciālisti uzsver, ka hikikomori dzīvesveida pamatā nav garīga saslimšana.

    Drīzāk problēmas saknes meklējamas bērnībā – apcelšana skolā un pat bērnudārzā, vecāku uzmanības trūkums vai pārliekas prasības pēc perfekcionisma.

    Lielākā daļa cilvēku, kam ir psiholoģiski traucējumi, to nespēj atzīt pat sev, kur nu vēl atklāt ģimenei vai sabiedrībai, un tādēļ laikus nemeklē mediķu palīdzību.

    Turklāt pret garīgās veselības profilaksi un ārstēšanu Japānā valda aizspriedumi – vajadzība pēc psiholoģiskas palīdzības tur šķiet apkaunojoša.

    Ja tu neiekļaujies vispārpieņemtajās normās, sabiedrība par tevi smiesies. Kurš gan to vēlas? Un vēl japāņu kultūrā pieņemts, ka par ikvienu ģimenes locekli, lai ko tas būtu pastrādājis, atbildība jāuzņemas visai ģimenei. Piemēram, ja izdarīts smags noziegums, mediji koncentrējas nevis uz cietušo pusi, bet uz ļaundara personību un viņa ģimeni, kura tad nu aktīvi tiek kritizēta.

    Meklējot hikikomori patiesos iemeslus vēl dziļāk, paveras skumja un nomācoša aina. Tā ir kultūra, rakstītā un nerakstītā etiķete par to, kā pieklājas uzvesties, runāt, izskatīties, pat domāt. Tā kā ģimenes bieži izvēlas laist pasaulē maz bērnu, nereti sastopama situācija, kad vecākiem ir viens dēls, uz kura pleciem viņi guldījuši savas pārlieku lielās cerības.

    Vienlaikus nav pozitīva vīrieša ideāla, pēc kura tiekties. Tas tāpēc, ka tēvu dēli redzējuši maz, jo japāņu vīrietis savu laiku un spēkus ir atdevis darbam. Turklāt japāņu kultūrā pieaugušos bērnus nemudina atstāt vecāku mājas un uzsākt savu dzīvi – gandrīz puse pieaugušo neprecēto bērnu vecumā no 20 līdz 34 gadiem joprojām dzīvo pie vecākiem.

    Pasaule mainās, un ikvienam, kam pieejams internets, tas ir kā logs uz ārpasauli. Ikvienam ir iespējams novērtēt, kas notiek tur, ārā, kā pasauli redz, jūt un izdzīvo citviet pasaulē.

    Kļūst aizvien grūtāk iekļauties kaut kādos izdomātos rāmjos, kas sen zaudējuši aktualitāti.

    Savukārt mūsdienu tendences rāda, ka ikvienam ir ne vien vēlme, bet nu jau arī tiesības izpaust savu individualitāti. Japānim individualitāte ir kas tāds, kas viņu padara nevērtīgāku uz sabiedrības fona. Jo netiek godātas tradīcijas. Hikikomori ir kā sava veida protests vai dumpis.

    Nav darba, nav personības

    Japānā iedzīvoties depresijā, iespējams, ir vienkāršāk nekā daudzās citās valstīs. Ne velti japāņi zina, kuras ir iecienītākās pašnāvību vietas, un uz tām gidi piedāvā ekskursijas. Japāņa dzīvi piepilda divas lietas – skola un darbs vai mājas. Tiklīdz skola beidzas vai darbs tiek zaudēts, rodas ilūzija, ka viss ir beidzies. Cilvēks ir pārāk apjucis, lai pats spētu noorientēties, ko darīt tālāk.

    Labu darbu atrast ir sarežģīti – darba devējs īpaši ņem vērā pretendenta izglītību un pat to, kādās tieši skolās persona ir mācījusies. Darba meklēšanas process var būt ilgstošs, ļoti nogurdinošs un pat pašvērtību graujošs, jo nākas saņemt daudz atteikumu. Sabiedrība strauji noveco. Pieaugušiem bērniem nākas pamest algoto darbu, lai pilnvērtīgi spētu aprūpēt vecākus un vecvecākus.

    Pēcāk atgūt vietu darba tirgū nav tas vieglākais uzdevums. Bieži vien hikikomori staigā ar gariem, noaugušiem matiem ne jau tāpēc, ka izvēlētos šādu stilu, bet gan baidās no mirkļa, kad frizieris pajautās: ar ko tu nodarbojies?

    Pārdzīvojumi skolas gados, izsmiešana, atraidīšana darba tirgū – un japānis, kuram nav no bērnības stāstīts par sekošanu saviem sapņiem, spējām un varēšanai, apmetas uz dzīvi istabā, kas kļūst par viņa drošo kūniņu, kurā ārpasaule neuzbāžas ar savu vērtējumu.

    Hikikomori stāsti

    • 24 gadus jaunais Čujo dzīvo noslēgtu dzīvi divus gadus. Viņš sapņo kļūt par operdziedātāju, bet, tā kā ir vecākais dēls ģimenē, tā sagaida, ka dēls strādās vecāku uzņēmumā. Turpretī jaunākajam dēlam ir brīva karjeras izvēle. Čujo centās strādāt birojā, bet piedzīvoja tik augstu stresa līmeni, ka mocījās ar vēdersāpēm.
    • 43 gadus vecs nu jau bijušais biznesmenis, kura kompānija pirms septiņiem gadiem bankrotējusi, katru dienu septiņus gadus ir pavadījis savā istabā, lasot grāmatas. Dažkārt viņš naktīs dodas uz veikalu pēc pārtikas vai citām pirmās nepieciešamības precēm.
    • 53 gadus vecais Kenji, kurš jau 30 gadus izolējas un dzīvo kopā ar savu 87 gadus veco māti, uzskata – tās ir muļķības, ka hikikomori ir tikai jauni, slinki cilvēki ar personības traucējumiem, kas pavada laiku istabā, spēlējot videospēles. «Patiesībā lielākā daļa hikikomori ir cilvēki, kuri kādu iemeslu dēļ ir izkrituši no aprites un kuriem ir grūtības tikt atpakaļ.» Kenji ir pārliecināts, ka sabiedrība viņus piespiež izolēties.
    • Piecdesmitgadnieks Jamase joprojām dzīvo vairāk nekā 80 gadu vecās mātes paspārnē. Viņam ir konstatēts hiperaktivitātes sindroms. Vīrietis nespēj ievērot nekādus termiņos, no kā ir cietis gan skolā, gan darbavietās, līdz sociālajai dzīvei atmeta ar roku. Lai gan Jamase atzīst, ka nav aizraujoši tikai lasīt grāmatas un gulšņāt, domas par došanos uz darbu rada tādu trauksmi, ka viņš tomēr izvēlas palikt mājās. «Ja jūs man jautājat, kādēļ nemeklēju jaunu darbu – es domāju, ka atkal piedzīvošu neveiksmi. Šķiet, lai kā es censtos, viss izvēršas slikti.»
    • 57 gadus vecais Ikeida stāsta, ka cēloņi viņa problēmām meklējami jau bērnībā. «Māte mani biedēja, katru dienu atkārtojot, ka izdarīs pašnāvību, ja es nemācīšos teicami.» Emocionālā vardarbība nostrādāja pretēji – Ikeida pameta augstskolu un, kaut arī saņēma trīs darba piedāvājumus, nevienu nespēja pieņemt. Viņu pārņēma bezcerība.

      Ikeida desmit gadus pavadīja, ceļodams pa Indiju, Āfriku un Tuvajiem Austrumiem. «Atgriežoties Japānā, centos būt normāls cilvēks. Piedzīvoju smagu depresiju un kļuvu par hikikomori. Četrus gadus nedarīju neko. «Viņam traucēja pat caur logu plūstošā gaisma, tāpēc Ikeida aizslēdza logu slēģus un aizvilka priekšā aizkarus, lai dzīvotu kā tumšā alā. Nebija nozīmes tam, kurā diennakts laikā viņš guļ, jo istabā allaž bija tumšs.
    • Naohiro, teicamnieks skolā, vēlējās studēt jurisprudenci. Viņa tēvs to neatbalstīja, atteikdamies maksāt par izglītošanos. Naohiro ieslēdzās istabā vecāku mājās un mācījās desmit stundas dienā. Savukārt komunikācijas ar skolas biedriem un pasniedzējiem pietrūka tik ļoti, ka pēc laika jaunietis vairs nespēja koncentrēties mācībām. Tā vietā viņš ilgas stundas pavadīja, veltīdams tukšu skatienu TV ekrānam.
    • Naohiro pavadīja izolētībā desmit gadus. «Jutos tik apkaunots, ka nevēlējos, lai kāds mani satiek. Man bija smagi redzēt strādājošus cilvēkus uzvalkos. Salīdzināju sevi ar viņiem un jutos nožēlojami. Man bija kauns.» Sevi par hikikomori viņš neuzskatīja, jo mēdza pastaigāties ar suni. Tomēr tāda ir liela daļa vientuļnieku – viņi mēdz iet uz ierobežotu skaitu vietu, kur jūtas droši, ka nesaņems cilvēku kritiku. Bieži šīs pastaigas notiek naktīs. Vai arī pretēji – iet uz vietām, kur ir daudz cilvēku, bet tie ir nepazīstami un neuzdos liekus jautājumus, tātad – uz veikalu vai sabiedriskā transporta pieturu.

    Naohiro dzīve palēnām nokārtojas. Pateicoties vecākiem, viņš sāka tikties ar psihoterapeitu. Trīs gadus pēc terapijas sākšanas viņš strādā par nepilnas slodzes fotogrāfu un atzīst, ka joprojām nav pilnībā atguvies. Neraugoties uz problemātisko funkcionēšanu sabiedrībā, izdod avīzīti Hikikomori Shimbun, kuru pats reklamējis, braukājot pa visu Japānu. Pirmo sešu mēnešu laikā Naohiro notirgoja 6000 avīzes eksemplāru. Sākotnēji pie avīzes strādāja 15 brīvprātīgie, bet vēlāk jau vairāk nekā simts, lielākā daļa no tiem vai nu ir bijuši, vai ir hikikomori. Izdevuma mērķis ir palīdzēt hikikomori tapt sadzirdētiem.

    Par nopietnu problēmu Naohiro uzskata dažādās atbalsta grupas, kuru kļūst aizvien vairāk. Tās piespiedu kārtā liek cilvēkiem pamest savas istabas, iesēdina viņus mašīnā un aizved ārstēties uz speciāli izveidotām mītnēm. Japāņu psihiatrs Tamaki Saito, kurš sarakstījis grāmatu par hikikomori, saka: «Japānā joprojām cilvēkus ar garīga vai fiziska rakstura traucējumiem pieņemts savākt zem viena jumta.»

    Lūdzu, palīdziet!

    Izkļūšana no apburtā loka, kad distancēšanās no sabiedrības jau ir notikusi, turklāt ieilgusi, ir smags ceļš. Tie, kuri jau ilgāku laiku izolējas, jūtas tā, it kā viņu dzīvei nebūtu nekādas nozīmes.

    Ir grūti atzīt sev, ka būtībā atteikšanās būt sabiedrības daļai ir pašu izvēle.

    Vaina tiek meklēta vai nu vecākos, kurus dažkārt pat nepelnīti apsūdz vardarbībā, līdz tiek iesaistīta policija, vai grūtos apstākļos, kas pieredzēti. Sarežģījumi viņus nevis norūdījuši, bet gan mudinājuši bēgt.

    Palīdzīgu roku sniedz rental sister – īpaši apmācītas sievietes, kuras vecāki var noalgot, lai palīdzētu saviem bērniem no jauna adaptēties dzīvei sabiedrībā. Tā nav labdarība. Šāds pakalpojums izmaksā aptuveni astoņus tūkstošus dolāru gadā. Ideju radīja organizācija New Start, kas apmāca darbinieces. Ja rental sister pamana, ka hikikomori vajadzīga ārsta palīdzība, viņa to sagādā.

    Līdz hikikomori sāk uzticēties savai palīdzei, var paiet vairāki mēneši vai pat pāris gadi. Hikikomori var spītīgi atteikties sadarboties un, protams, drīkst nenākt ārā no istabas, lai tiktos ar svešo sievieti, kā arī drīkst viņu neielaist savā telpā. Tādos gadījumos noalgotās mēģina uzsākt sarunu aiz aizvērtām durvīm. Kaut vai neskaitāmas reizes. Citreiz kontaktu ar klusējošu hikikomori uzsāk ar vēstulēm, kuras ieslidina istabā pa durvju apakšu.

    Ceļš uz komunikāciju ir sācies – hikikomori atver vēstuli, lasa sev adresētus vārdus, vēlāk jau saņemas atbildēt, tad pacelt telefona klausuli, ar laiku no jauna iemācoties sarunāties.

    Un tad jau cilvēks beidzot spēj atvērt svešiniecei savas istabas durvis un ar viņu sarunāties klātienē. Kad pirmajai nedrošībai tikts pāri, nākamais lielais solis ir organizācijas izveidotās kopmītnes, par kurām hikikomori maksā īres naudu, un vēl viņiem jāpiedalās organizācijas rīkotajos labdarības pasākumos.

    Tā ir kā sagatavošanās darba dzīvei reālajā pasaulē. Lai nepieļautu nodošanos virtuālajai pasaulei, jāatvadās no telefoniem un videospēlēm, savukārt TV var skatīties tikai koptelpā. Pozitīvs rezultāts ir vērā ņemams – normālā dzīvē atgriezušies ap 80 procentiem bijušo kopmītņu iedzīvotāju. Reizi nedēļā New Start rīko pusdienas, kuru laikā hikikomori var socializēties cits ar citu, ar organizācijas darbiniekiem un viņu bērniem. Palīdzēt nāk arī bijušie hikikomori.

    Viss būtu labi, ja vien ne pandēmija! Kāds japāņu divdesmitgadnieks, kurš beidzot saņēmās doties ārpasaulē, paziņoja: «Zuda iemesls doties ārā.» Viņš bija ceļā uz citu dzīves līmeni, tikās ar bēdubrāļiem sapulcēs, bet kopš marta beigām, kad tika aizliegts pulcēties grupās, sapulces atcēla. Cits hikikomori, 32 gadus jauns vīrietis, kurš dzīvojis izolēti kopš skolas gadiem, bet pēdējos piecus gadus bija sasparojies un strādāja daļēju slodzi karaokes bārā, uzskata, ka vairs nespēs atgriezties darbā, jo ir pasliktinājies gan viņa garīgais, gan fiziskais stāvoklis: «Jūtos atkal tāpat, kā savā hikikomori laikā.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    8 veidi, kā gardi pagatavot VIČI surimi

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+