• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C Skaidrs, D vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Arnis Līcītis: Es nenosirmoju, jo jau biju sirms, un nenošāvos arī

    Personība
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    24. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Noslēgts, savrups un mazliet vientuļš – tādu redzēju aktieri Arni Līcīti ar aso mēli (tās dēļ viņš tika dēvēts par Če Gevaru), kuru pazina ne vien Latvijā, bet arī visā plašajā Krievijā, kur viņš filmējies vairāk nekā 200 filmās.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 26. numurā

    Agnese: Tā aktieru būšana iedzimusi no vecākiem? (Arņa vecāki bija aktieri Helga Līcīte un Alfrēds Videnieks – red.)

    Arnis: Kas to lai zina, man vienkārši gribējās būt aktierim. Mamma gan sevišķi neatbalstīja, viņa negribēja, lai izvēlos šo profesiju.

    Sākumā biju noskaņojies, ka būšu ģeologs, – vasarās piepelnījos, strādāju pie ģeologiem, tāpat arī gadu pēc vidusskolas beigšanas. Ģeologi mani mudināja stāties Dņepropetrovskas Ģeoloģijas institūtā – līdzi došot raksturojumu. Un es jau biju sataisījies. Bet…

    Paralēli citām nodarbēm Mazajā ģildē, bijušajā kultūras darbinieku namā, darbojos aktieru studijā, ko vadīja Oļģerts Dunkers. Viņš ļoti interesanti ar mums darbojās – spēlējām etīdes, iestudējām lugas. Paralēli vēl Rīgas Kinostudijā nofilmējos filmā Sūtņu sazvērestība. Tad nokļuvu Rīgas Krievu drāmas teātrī pie Arkādija Kaca, kas iestudēja Vestsaidas stāstu, dejoju un dziedāju tur haizivīs, un tā tas aizgāja. Gēni nostrādāja, ko tur lai saka…

    – Jūs, tāpat kā vairākums aktieru bērnu, uzaugāt teātrī?

    – Kad piedzimu, mamma aizbrauca dzīvot un strādāt uz Liepāju – es pastāvīgi grozījos pa teātri, mammai jau nebija citur, kur mani likt.

    Parasti, kad notika izrāde, mamma mani atstāja vai nu pie ugunsdzēsējiem, vai pie dienesta ieejas.

    Lai gan man bija tikai trīs gadiņi, vienu ainu atceros ļoti spilgti. Sēžu pie ugunsdzēsējiem, notiek izrāde, un es dzirdu – kaut kur tālumā dzied mamma. Tagad zinu, ka tobrīd uz skatuves risinājās mīlas skats. Es iztrausos no ugunsdzēsēja klēpja un vienā vīlē šāvu uz skatuvi pie mammas. Mamma pēc tam man tā deva iekšā, ka es līdz šai dienai atceros. (Smejas.)

    Vēlāk mamma strādāja Operetes teātrī, kur noskatījos un no galvas zināju visas izrādes gan latviešu, gan krievu valodā.

    – Kādas ir jūsu atmiņas par mammu?

    – Viņa bija skaista, šarmanta, interesanta sieviete. Un ļoti laba mamma. Dzīvojām trūcīgi, taču, cik varēja, viņa par mani rūpējās. Mana bērnība pagāja bērnudārzos, bet skolas gadi – pionieru nometnēs. Mamma ar izrādēm braukāja pa laukiem, drošāk bija mani atstāt nometnēs, jo neviena pieskatītāja nebija. Toreiz nometnes notika krievu valodā, un tas man vēlāk palīdzēja aktiera karjerā, Krievijā varēju filmēties bez jebkādām problēmām – runāju bez akcenta. Nometnē sāku ar bungu spēlēšanu, bet vēlāk uztaisīju karjeru un kļuvu par taurētāju – pēdējais drīkstēju iet gulēt, diemžēl arī pirmajam bija jāceļas. (Smejas.)

    Jā, apstākļi mūsu ģimenē nebija viegli, bet mamma pēc dabas bija priecīga, ar labu humora izjūtu. Un vēl viņai bija asa mēle, varbūt tās dēļ viņai negāja karjerā, – grūti spriest.

    – Nekad nerunājat par savu tēvu, kāpēc?

    – Ko viņš man ir devis?!

    Kad mamma tiesājās, lai dabūtu no tēva alimentus, viņš apgalvoja, ka neesmu viņa dēls…

    Kad biju mazs, tēvs nelikās par mani ne zinis. Es gan… Kad viņu uz ielas ieraudzīju, skrēju klāt, gribēju ar viņu parunāties. Tas nekas, ka viņš tobrīd gāja ar savu jauno sievu.

    Atceros, kādā jūtu uzplūdā tēvs man bija atsūtījis jaunus, skaistus zābaciņus. Bet, tavu nelaimi, man tie bija par mazu. Kā es raudāju!

    Vēlāk desmit gadu strādājām kopā Drāmas teātrī. Mēs pat sveicinājāmies, bet tas arī viss. Nekādas sarunas mūsu starpā nebija. Nevaru žēloties, mamma par mani rūpējās, un tēva neesamību jutu vien emocionāli. Tomēr tas, ka puika izaug bez tēva, sekas atstāj. Līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam biju tāds bailīgs, trausls… Ja man blakus būtu vīrietis, būtu pavisam citādi. Palīdzēja tas, ka sāku apmeklēt sporta skolu. Fiziski biju baigi švaks, jo visu bērnību noslimoju, tomēr izvēlējos sporta soļošanu. Katru dienu bija jāskrien krosi, jāskrien ar biedru uz pleciem… Treniņš bija kārtīgs. Soļošana man deva rūdījumu visai dzīvei, vēlāk spēlēju basketbolu un pat ap četrdesmit gadu vecumu bez problēmām varēju nospēlēt divus puslaikus pēc kārtas. Es gan arī nekad neesmu smēķējis.

    – Basketbolā bijāt aizsargs. Dzīvē arī piesedzat savējos?

    – Vienmēr esmu bijis kapātājs, kas stāv aizsardzībā un palīdz taisīt štelles citiem. Cīnījos līdz pēdējam, jo zināju, ka tādējādi tiem džekiem, kas man aiz muguras, ir vieglāk. Dzīvē… Cenšos, lai tiem cilvēkiem, kas man tuvi, būtu labi, lai viņi būtu pasargāti. Lai viņi varētu uz mani paļauties. Man vismaz gribētos, lai tie, kas ir ar mani, aiz manas muguras justos droši.

    – Runājot par teātri, ar prieku atceraties Jaunatnes un Valmieras teātri, bet Drāmas pieminat ar zināmu piesardzību.

    – Nostrādāju tur desmit gadu, bet… Tas bija smags teātris, smags kolektīvs. Šis teātris bija iesīkstējis itin visā – spēles manierē, domāšanā. Arī vienlīdzība tur nepastāvēja – ko vieniem atļāva, to citiem aizliedza. Un pretēji.

    Toties Šapiro… Viņš bija ļoti stingrs, bet ģeniāls režisors. Kad viņš analizēja lugu, bija sajūta, ka esi atnācis uz universitātes lekciju.

    Pēc sajūtām tas bija labākais laiks manā teātra dzīvē.

    Turklāt Šapiro bija vienīgais no režisoriem, kas nelika šķēršļus tam, lai es varētu filmēties. Reiz pat no ģenerālmēģinājuma mani palaida uz filmēšanu! Pārējiem, kā esmu novērojis, nepatika, ka teātra aktieri piedalās filmās. Kad man bija divdesmit trīs gadi, nokļuvu Minskā pie režisora un scenārista Spešņeva filmā Hroņika noči, kur mans partneris bija slavenais Kopeljans. No tā brīža sāku filmēties lielajās padomju studijās.

    – Par tādu karjeru kā jums varētu tikai sapņot…

    – Neesmu par to tā domājis, bet laikam jau tā ir īpaša privilēģija, dāvana. Savā mūžā esmu nofilmējies kādās septiņās astoņās latviešu filmās, astoņās deviņās Lietuvā un aptuveni divsimt Krievijā. Neliegšos, cilvēki Krievijā mani pazīst, bieži prasa autogrāfus.

    Un tomēr – Krievijā esmu latvietis, kas pārstāv Latviju. Visos festivālos, pasākumos, kad man kārtējo reizi pārmet, kāpēc krievus karam kokā vai kā citādi darām viņiem pāri, vienmēr izskaidroju patieso situāciju. Tā ka Latvijas konsulātam Krievijā vajadzētu man piešķirt diplomu par izskaidrojošu darbu. (Smejas.) Visos laikos esmu palaidis muti… Atceros, deviņdesmitajā gadā vakarējām kopā ar bijušajiem čekistiem. No viņiem uzzināju, ka mani rūpīgi pieskatīja un čekas papīros esmu dēvēts par Če Gevaru. Kad prasīju, kāpēc tā, man atbildēja – jo tu mūžīgi palaid muti. (Smejas.). Paldies Dievam, viņi nez kādu iemeslu dēļ mani saudzēja…

    – Sacījāt, ka uzaugāt trūcīgos apstākļos. Tie jums radījuši kādas īpašas prasības pret dzīvi vai – tieši pretēji – pietiek ar mazumiņu?

    – Kopā ar mammu dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kurā pavisam mita divdesmit pieci cilvēki, desmit ģimenes, uz kurām bija viena virtuve un viena tualete. Mammas lūgums pēc lielāka vai atsevišķa dzīvokļa tika noraidīts – viņai nekas nespīdot. Neko sliktu jau tas trūkums nav nodarījis, zinu, ka spēju izdzīvot jebkuros apstākļos. Lai gan šādi tādi grūtie brīži jau bija – mācījos klasē, kurā bija vairāki bagātnieku bērni, kas dzīvoja smalkos dzīvokļos, tika apģērbti labās drēbēs. Bet es staigāju mammas adītajā jaciņā, kas man dziļi riebās, un biksēs ar izstaipītiem ceļgaliem, un meitenes uz mani neskatījās. (Smejas.) Taču pieticīgie apstākļi man iemācīja, ka nevajag visu laiku čīkstēt, no tā taču tik un tā nekas nemainīsies! Nevajag sūdzēties, vajag maukt uz priekšu! Jau skolas laikā pa vasarām sāku strādāt un par pirmo nopelnīto naudu nopirku nevis velosipēdu, bet poļu uzvalciņu un uz Leļļu teātri kopā ar klasi varēju iet pieklājīgi apģērbies. Starp citu, līdz pat šai dienai man ir svarīgi, kas man ir mugurā.

    Godīgi sakot, dzīvojot bez naudas, grūti noticēt, ka tu kaut kas esi, ka kaut ko spēj. Tikai tad, kad ap divdesmit divu gadu vecumu saņēmu dzīvokli Kūdras ielā, noticēju, ka dzīvē kaut kas tomēr ir iespējams. Tad sāku sapņot par žiguli. (Smejas.)

    Pateicoties pieticīgajiem apstākļiem toreiz, arī tagad manas prasības pret dzīvi ir pieticīgas. Man nekā nav – ne dzīvoklis Maskavā, ne dāča Monako vai Jūrmalā.

    Vienīgais, kas ir, – vienistabas dzīvoklītis Čiekurkalnā, veca automašīna un garāža, ko īrēju. Man pietiek.

    – Esmu pamanījusi, ka intervijās bieži runājat par paļaušanos, – par to, cik jums svarīgi, lai kāds paļaujas uz jums, un cik svarīgi, lai jūs varētu paļauties uz savu vistuvāko cilvēku. Kāpēc jums tā paļaušanās tik svarīga?

    – Tāpēc, ka nekā svarīgāka dzīvē nav. Redziet, apstākļi mēdz mainīties. Šodien tu kino vai teātrī esi pieprasīts, rīt vairs ne. Šodien tu saņem lielu naudu, rīt vairs ne. Dzīvē tā ir visu laiku – te tu esi viļņa galotnē, te pakājē. Kad biju jauns, to drausmīgi pārdzīvoju, bet tagad saprotu, ka tāds vienkārši ir dzīves ritms. Vienmēr ir tā, ka no viļņa apakšas tev ir iespēja atkal tikt augšā, jautājums – vai tu izmanto iespēju? Bet iespēju dzīve vienmēr dod. Ja neizmanto, paliec tur apakšā un sēdi. Zinu ļoti daudz tādu aktieru, kas sēž bez lomām, bet, kad atnāk piedāvājums, to nepieņem. Un paliek tur, lejā. Jā, un, lejā esot, ļoti svarīgi, lai ir cilvēks, uz kuru vari paļauties, kas tevi atbalstīs, lai tur vai kas.

    – Jums bieži bijuši tie lejā brīži?

    – Jā, samērā nesen bija viens tukšs gads, kad man nebija neviena darba ne teātrī, ne Krievijā. Dzīvoju no savas pensijas un nepsihoju. Teorētiski zināju – kādu dienu tas vilnis nesīs atkal augšā, bet tas gads nebija viegls. Man blakus bija mans ļoti jauks cilvēks, uz kuru varēju paļauties, un kaut kā izdzīvoju.

    Es nenosirmoju, jo jau biju sirms, un nenošāvos arī.

    Pēc gada vilnis mani atkal nesa augšā. Ne bez manas līdzdalības, protams…

    Un atkal man jāsaka – tādos brīžos atbalsts, paļaušanās uz tuvu cilvēku ir ļoti svarīgi.

    – Viens no tuvākajiem cilvēkiem jums ir dzīvesbiedre. Vai ir vēl kāds, uz kuru varat paļauties tikpat ļoti kā uz viņu?

    – Tādu cilvēku ir ļoti maz, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, daudzi jau diemžēl aizgājuši, un tas ir ļoti sāpīgi. Jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma man bijis labs un uzticams draugs Ziedonis. Viens no aizgājušajiem ir Aldis Vaivars, sporta žurnālists, tāpat arī trīs draugi no padomju laikiem – Žora Kuzminovs, Semjons Kolotkejevs un Aleksandrs Korotkovs, Mosfiļm otrais operators. Ar gadiem paliec viens, pilnīgi viens. Labi vismaz, ka esmu ieguvis labu paziņu – cilvēku, kas ir daudz jaunāks par mani, taču ar kuru man ir interesanti papļāpāt un par kuru zinu: vajadzības brīdī varu uz viņu paļauties.

    Visiem saku, ka mans draugs bija arī mans pēdējais suns erdelterjers Gustavs. Viņš mani saprata no A līdz Z, es viņu tāpat. Gājām pa ielu vai parku, un abi sarunājāmies. Es viņam visu ko stāstīju, bet viņš ik pa laikam paskatījās uz mani un pamāja ar galvu – jā, jā, es klausos, es saprotu tevi. Ģeniāli. Viņš tiešām mani saprata, tikai nerunāja latviski. Ja ilgāku laiku biju filmēšanā, Gustavs, mani sagaidot, uzlika man ķepas uz pleciem un savā suņa valodā man ilgi un dikti kaut ko stāstīja.

    Man šķiet, mēs, cilvēki, daudz ko varētu no suņiem mācīties – uzticību, prieku, humora izjūtu. Iedomājieties, kāda vērtība ir draugs, kas naktī mīnus trīsdesmit grādos gatavs ar tevi jebkurā brīdī kaut kur doties!

    – Jūs runājāt par paļāvību uz cilvēku, kas jums blakus. Tad jau jūs noteikti arī daudz ko zināt par mīlestību.

    – Kaut ko jau zinu. To, ka tā ir skaista, mīļa. Bet sūra. Un arī tas ir labi, jo nevar dzīvē viss būt tikai skaisti. Bieži mīlestības dēļ ciešam… Arī es esmu cietis, cietis tā, kā man ir atvēlēts. Esmu pārliecināts, ka liktenī jau katram ierakstīts, kā un kas būs, tomēr pašam arī vajag censties, lai tā sūruma ir pēc iespējas mazāk.

    Esmu pārliecinājies, ka ar mīlestību ir tāpat kā ar Kosmosu, – reizēm divas planētas ir turpat blakus, bet nekad nesatiekas, lido viena ap otru, bet ceļi nekrustojas. Un ir atkal tādi, kuru ceļi sakrustojas paši no sevis. Reizēm ceļi krustojas, bet tas nav tavs īstais meteors… Tad jāmeklē cits. Es it kā esmu atradis. Ieraudzīju un lēnām, pakāpeniski sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Vīrietis gaida, lai sieviete ir interesanta, skaista, šarmanta, laba ģimenes māte, saimniece, labs draugs, kas saprot tavas izjūtas, emocijas… Bet kā zināt, vai tas ir tavs īstais cilvēks? Pajautā sev, vai tev ir labi ar viņu. Man ir. Visās jomās.

    Redziet, svarīgi, lai blakus ir cilvēks, kam esi gatavs atklāt savu sirdi, runāt par emocijām. Es neesmu no runātājiem, bet bija situācija – pailgs periods –, kad darīju arī to.

    Ar mani ir līdzīgi kā ar suni: kad tas ir jauns, vēl tikai kucēns, tas uzticas visiem.

    Bet tad dabū pa degunu un kļūst uzmanīgāks – vispirms pārbauda un tikai tad uzticas. Arī tad tikai nedaudziem.

    – Dabūšana pa degunu padara cilvēciskāku vai tieši pretēji?  

    – Katrs pārbaudījums dzīvē, arī pāridarījumi un ciešanas, padara cilvēciskāku, pats to esmu pārbaudījis uz savas ādas. Piemēram, ir lietas, ko savā dzīvē nožēloju, un sāp tas, ka tuvie cilvēki manai nožēlai netic.

    Negribu stāstīt detaļās, bet zinu, ko nozīmē, ja kāds jāzaudē, ja nevari būt kopā ar kādu, ar ko gribētu būt. Negribu runāt par salauztu sirdi, bet kaut kas uz to pusi bija. Taču laiks patiešām dziedē daudz ko. Kad aiz muguras tik daudz gadu, vienkārši zini, ka par visu dzīvē jāatbild un par visu jāmaksā. Es arī esmu maksājis. Varbūt ne pašu augstāko cenu, bet ar nemieru gan – naktīs nevari gulēt, domas moka un maļas pa galvu. Taču no malas arī neviens nevar palīdzēt, es vienmēr centos sevi nodarbināt, pats sev un otram cilvēkam iestāstīt, ka viss būs labi, ka vajag ticēt. Diemžēl ne vienmēr viss beidzas labi…

    Bet, ja arī reizēm esmu mirstošais gulbis, tāds esmu tikai mājās. Nevienam mani pārdzīvojumi nav jāredz, varbūt tikai paši tuvākie to drīkst. Tāpat nesaprotu tos aktierus, kas plosa sevi, savas emocijas vēl ilgi pēc tam, kad nogājuši no skatuves. Nekad neesmu sapratis un vienmēr esmu ironizējis par to, ka aktieri saka: vai, man bija tāda loma, vēl tagad nevaru no tās atiet… Bet, ja tu nevari no tās atiet, kā tad tu šovakar atkal vari spēlēt citu lugu vai kā rīt vari spēlēt atkal citā filmā? Man šķiet, tā vairāk ir tāda koķetēšana… Vismaz es, tiklīdz beidzu darbu pie kādas filmas, to aizmirstu – tās vairs nav. Vienīgais, ko atceros, – gaisotni filmēšanas laukumā un cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju. Viss. Tieši tāpat teātrī – nospēlēju lomu, izrāde beidzas, es aizveru durvis un to aizmirstu, mierīgi lasu savu Sport ekspress, skatos televizoru un esmu kopā ar savu draugu.

    – Jūs pēc dabas esat izdzīvotājs?

    – Man šķiet, ka ne. Jaunībā biju ļoti liels pesimists, tagad mazāk – jāatrod kāds līdzeklis, cilvēks kas palīdz stiprināt optimismu, pozitīvo.  Daudziem ir kāda maza, tumša kaislība, kas ļauj saņemties. Arī man ir sava mazā, tumšā kaislība, par kuru zina tikai tie, kam vajag. (Smejas.)

    Bet visvairāk neieslīgt pesimismā palīdz cilvēks, kas blakus. Cilvēks, kas iedrošina, uzmundrina, atbalsta.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+