Rīga +23°C 
Jura Ulmaņa publiskotajā bildē no pēdējā zvana redzamas sešas meitenes, kuras tērpušās svētku drānās, bet uz pleciem uzlikušas Ukrainas armijas formastērpus. «Šodien Ukrainas skolās skan pēdējais zvans. Saskaņā ar tradīcijām meitenes, kas beidz skolu, dejo valsi ar vecākiem. Tās, kuru vecākus noslepkavoja krievi, dejo vecāku jakās vienas pašas. Šī ir tikai viena skola, un cik gan daudz tādu ir…» bildi parakstījis Ulmanis.
Žaklīna Cinovska dalījusies ar šo Ulmaņa ierakstu, paziņojot: «Man tikko sirds ielūza, redzot šo bildi!»
Kara pirmajos gados Žaklīna Cinovska dzīvoja un strādāja kara plosītajā Ukrainā. Toreiz došanos uz Ukrainu ilgāku laiku Žaklīna turēja noslēpumā un to neteica pat mammai. Uz Ukrainu viņa bija aizceļojusi ar sava kanāla iTV komandu, lai uzņemtu dokumentālu stāstu Laba diena, mēs no Ukrainas!. Režisore neslēpa – lai gan viņas mūžā bijis daudz dažādu televīzijas projektu, šādos apstākļos strādā pirmo reizi. «Iespējams, ka te nokļuvu sava profesionālā azarta dēļ, bet varbūt tas ir Dieva pirksts. Ukrainā man ir seni draugi un kolēģi, tāpēc izmantoju šo iespēju,» teica režisore.
«To, ka devos uz Ukrainu, zināja tikai daži cilvēki, tostarp kaimiņi, pie kuriem palika mans kaķis.
Mamma par to uzzināja vien pirms dažām dienām, kad nonācu drošākā un mierīgākā zonā. Pirms tam mānījos, ka filmēju Lietuvā un Polijā. Gribēju pasaudzēt mammu,» atzinās Žaklīna.
Visbaisāko mirkli režisore piedzīvojusi kādā naktī, kad viņu pamodināja sirēnu un sprādziena skaņas. Uztraukusies no miega, viņa izgāja uz balkona un redzēja, ka pēc sprādziena tālumā kvēlo liesmas. «Vēl baisāk bija, kad stāvēju uz balkoniņa un dzirdēju, kā pāri lido drons, un es nevarēju saprast – tas ir ukraiņu vai to orku drons, vai tas lidos atpakaļ un jāgaida jauns sprādziens. Pēc tam mani nomierināja, sakot – tas varētu būt ukraiņu drons, kas uzmana pilsētu,» atceras Žaklīna.
