Caur dzīvi ar deju divās paaudzēs – Aija un Gints Baumaņi

Aija piedzima 1932. gada 31. jūlijā. Vienkāršu ļaužu ģimenē – viņas tēvs Arturs Baumanis bija šoferis. Tiesa gan, ne gluži parasts. Sapņoja par mazu taksometru parku un līdz 1940. gadam jau bija paguvis iegādāties trīs automašīnas. Bet padomju vara automašīnas atņēma. Tēvam tas bija milzu trieciens. Vēlāk viņš, tehniskas dabas cilvēks, bija cienīts mehāniķis Popova radiorūpnīcā.

Dvēseles māksliniecisko pusi Arturs realizēja, muzicējot deju orķestrī. Mamma Elza strādāja par sanitāri slimnīcā un rūpējās par bērniem – Aiju un piecus gadus jaunāko Aivaru. Un jāteic, ka tas viņai izdevās lieliski – bērni izvēlējās atšķirīgus dzīves ceļus, bet abi izauga par spilgtām un izcilām personībām katrs savā nozarē, abi apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Aivars izstudēja tiesību zinātnes, bet strādāja par žurnālistu un redaktoru, vēlāk kļuva par diplomātu, atjaunotās Latvijas valsts pirmo vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā. Aija kļuva par baleta solisti, bet pēc balerīnas karjeras beigām pievērsās tautas dejai – bija tautas deju ansambļa «Rotaļa» vadītāja, horeogrāfe un četras reizes – 1985., 1990., 1993. un 1998. gadā – Deju svētku virsvadītāja, bet 2003. un 2008. gadā – goda virsvadītāja.

Spāniete no Arkādijas

Uz pirmo baleta izrādi – Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudēto «Korsāru» – vecāki meitu esot aizveduši triju vai četru gadu vecumā. Iespaids bijis tik spēcīgs, ka neko citu vairs meitene nevēlējās. Viņa būs balerīna! Tikpat daiļa kā gleznā Austrumu verdzene pirmā cēliena tirgus ainas priekšplānā.

Baletu viņa sāka mācīties vēl kara laikā, vecajā baletskolā Mazajā Smilšu ielā.

Par pirmajām baleta kurpēm, ko izgatavoja meistari Operas kurpju darbnīcā Blaumaņa ielā, mamma norēķinājās ar nezin kur dabūtu karalaika valūtu – olām un speķi.

1945. gadā skolu atdalīja no Operas un 1948. nosauca par Rīgas horeogrāfijas vidusskolu. Vēlāk Aija atminēsies: «Tagad, paraugoties atpakaļ, atceros sevi ar somu plecos un domāju: ārprāts, mēs taču visu kara laiku mācījāmies baleta skolā. Kādas tik lomiņas paspējām izspēlēt – amoriņi, morīši un kas tikai vēl esam bijuši. Piedalījāmies arī tādās nopietnās baleta izrādēs kā «Tanheizers», «Staburadze» – mūs, jaunos, uzlaida uz skatuves.» Rīgas Opera darbojās arī kara laikā, izrādes bija izpārdotas, un tika veidoti jauniestudējumi – tajā skaitā Riharda Vāgnera opera «Tanheizers» 1942. gada 23. maijā, Alfrēda Kalniņa balets «Staburags» 1943. gada 24. novembrī, un varbūt tieši tajās «uzlaida uz skatuves» jauno dejotāju. Vēlāk viņa teiks, ka pati brīnās, kā arī kara laikā, kad trūka ēdiena, pilsēta slīga tumsā un pāri Pontonu tiltam reizēm bija jābrien līdz ceļiem ūdenī, vakarā pēc izrādēm tomēr nokļuva mājās Pārdaugavā.

«Ja logs Lielās Altonavas ielas nama otrajā stāvā prastu runāt, tad tas būtu stāsts par māti, kura tur allaž gaidījusi meitu pārnākam no ikdienas gaitām baletskolā un vēlāk – no izrādēm teātrī. Aijas māmuļa bija klāt ikvienā baleta pirmizrādē vai koncertā, zināja no galvas visas meitas lomas, dalīja ar viņu visus panākumus un neveiksmes,» grāmatā «Trejkrāsainā. Aija Baumane un viņas dejas», ko sērijā «Latviešu dejas meistari» 2007. gadā izdevis Tautas mākslas centrs, rakstījis dejotājs un dejas aprakstnieks Eriks Tivums. Bet brālītis Aivars naksnīgās gaidīšanas dēļ no cīruļa, kam patīk agri doties pie miera un agri celties, pat pāraudzis par pūci.

Lai gan divistabu dzīvoklītī bija tikai aukstais ūdens, ko sasildīt varēja ar malkas boileru vannasistabā, viņiem tā patiesi bija laimes zeme Arkādija. Senajai, skaistajai mājai pie Māras dīķa bija plašs dārzs, kurā katram no kaimiņiem bija savs stūrītis, sava dobīte un ogu krūmi. Malku ziemai gatavoja kopīgi, un vēlāk, kad Aija jau dejoja Operā, lustīgajās malkas talkās piedalījās arī viņas kolēģi. Vienā šā dzīvokļa istabiņā sākās arī ne sevišķi ilgā Aijas un Haralda Ritenberga kopdzīve – pēc tam, kad viņi bija salaulājušies Katlakalna baznīcā (kā gan piecdesmitajos gados tas vispār bija iespējams?). Un gādīgā sievasmāte znotu nereti mājās sagaidīja ar gardām kotletēm – viņam taču smags darbs, partneres jācilā –, kurās speķītim piejaukta puse zirga gaļas. Laiki vēl aizvien bija trūcīgi, un labāku gaļu sagādāt nevarēja.

Senais nams, kurā tagad ir Ojāra Vācieša muzejs, celts 1778. gadā kā traktieris «Jeruzaleme», savulaik te ciemojušies pat Rihards Vāgners un Garlībs Merķelis. Bet vēlāk dzīvojis arī aktieris Arveds Mihelsons, viņš arī rakstnieks Rutku Tēvs, kura romāna «Trīs vella kalpi» darbība notiek par Vella dzirnavām pārdēvētajās Māras dīķa dzirnavās… Mazu loku caur vēsturi izmetuši, mēs nonākam atpakaļ pie Aijas. Pat tie, kas par viņu neko, neko nezina vai neatceras, vismaz čigānietes Ringlas deju filmā «Vella kalpi Vella dzirnavās» jau nu gan būs redzējuši.

Arī baletā viņa nekļuva par princesi, bet, kā novērtējis Eriks Tivums, «divus gadu desmitus valdīja raksturdejas karalienes tronī».

Jau, 1953. gadā horeogrāfijas skolu beidzot, izlaiduma koncertos viņa Čaikovska «Riekstkodī» kopā ar Māri Liepu dejoja spāņu deju. Tai sekoja citas spānietes, meksikānietes, kubietes… Un, protams, kaislīgais Ravēla «Bolero». No kurienes viņai tumši viļņotie mati un karstais temperaments? Vecmāmiņas bijušas īstas latvietes, turpretī vectēvi gan: viens kalējs no Prūsijas, otrs – kurpnieks no Saksijas. It kā attāli radinieki esot arī Izraēlā. Melni, sprogaini mati bijuši tēvam, un tie tikuši arī meitai.

Ar latviešu deju pasaulē

Savā ziņā paradokss, ka tieši visīstākajai spānietei nācies cilvēkus varenplašajā Padomju Savienībā un pasaules malu malās iepazīstināt ar latviešu deju. Piecdesmitajos gados, kad jau mazliet bija sadzijušas kara rētas, Staļina režīmu nomainīja mazliet maigāks. 1955. gadā Maskavā notika Latvijas PSR literatūras un mākslas dekādes, un noslēguma koncertā Lielajā teātrī Aija Baumane kopā ar Valsts deju ansambli «Sakta» dejoja «Meita puišus dancināja». Saglabājusies fotogrāfija no Pasaules jaunatnes un studentu festivāla Maskavā – uz tikko uzceltā Lužņiku stadiona pārpildīto tribīņu fona Aija augstajā Bārtas vainagā gluži kā karaliene…

Sešdesmitajos gados – nereti duetā ar baleta partneri Uldi Žagatu – latviešu dejas rādīja vairāk nekā 20 pasaules valstīs: Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā, Polijā, Somijā, Brazīlijā, Čīlē, Meksikā, Francijā, Anglijā, Zviedrijā, pat Japānā un Nepālā… Balets bija viena no tām jomām, kam tika uzticēts demonstrēt padomijas sasniegumus pasaulei, un Aijas ceļojumu stāsti – ģimenes privātais «Kinoceļotāju klubs». Viņa bijusi brīnišķīga stāstītāja. Gadu pēc revolūcijas Kubā pat sagaidīts jaunais gads: «Fidels Kastro runāja septiņas stundas, visi sēdēja pie gariem galdiem, dzēra kokteili «Cuba Libre» un klausījās.»

Vairākas no latviešu dejām, ko viņi rādīja pasaulei, bija paša Žagatas horeogrāfijas, un pēdējā no tām, «Draiskais pagrieziens», kļuva par pagriezienu arī abu mākslinieku dzīvē. Uldis Žagata sāka vadīt Valsts tautas deju ansambli «Daile», Aija Baumane slimības dēļ klusi un nemanāmi atstāja skatuvi. Pēc divdesmit operā nodejotiem gadiem vienā no «Gulbju ezera» izrādēm spāņu dejā viņa arī atvadījās no skatītājiem, lai gan pati to vēl nezināja. Nebija ne tādām reizēm ierastās godināšanas, ne ziedu. Un arī viņa pati nezināja, ka tās jau ir atvadas. Atkal bija atgriezusies bērnībā iemantotā tuberkuloze, un pusotru gadu nācās nogulēt slimnīcā. «Tik ilgi nebiju strādājusi, ko tad vairs…

Taču tik daudz vīrišķības man nebija, lai promiešanas brīdī no sava garderobes skapīša izņemtu visu, kas tajā atradās…

Ir grūti aiziet no teātra. Tas ir šausmīgi. To arī tagad bez asarām nevaru atcerēties,» viņa teica vēl divdesmit gadu vēlāk, 1993. gadā, intervijā žurnālam «Sieviete».

Nepalikt asarās palīdzēja tautas deja. Cits baleta kolēģis – Alfrēds Spura – jau pirms kāda laika bija pierunājis Aiju nākt viņam palīgā un kļūt par repetitori slavenajā universitātes «Dancī», ko pats vadīja. Par īstām ugunskristībām – ne tikai deju zālē, bet arī organizatoriski, – kļuva kāds ārzemju brauciens, kurā pats vadītājs nepiedalījās. «Danci» Aija pati sauc par savu tautas deju universitāti, bez kuras nemūžam nebūtu tikusi tik tālu, cik tika.

No 101. vietas līdz Grand Prix

1977. gadā Aija ļāvās pierunāties strādāt ar tautas deju ansambli «Rotaļa», kas, pašas vārdiem runājot, starp visiem Latvijas deju kolektīviem «tolaik bija apmēram 101. vietā. (..) Kad es atnācu, bija kādi astoņi pāri, bet jau nākamajā mēģinājumā atklājās, ka tie astoņi pāri bijuši pieaicināti kā dekorācija, lai tikai es neatsakos no šā darba. Tad arī nekas cits neatlika, kā domāt, ko tagad darīt».

Artis Krauklis, Radio Skonto ziņu redaktors un rīta balss, kurā runā arī televīzijas seriālu, piemēram, «Kobras», varoņi, «Rotaļā» sāka dejot septiņdesmito gadu beigās: «Toreiz tautas dejās viss bija sterilizēts, dejotāji vienāda auguma kā nomērīti, slaidi kā priedes. Mēs bijām visvisādi – liels, resns, mazs, tievs. Bija pat dejotāji, par kuriem citi ironizējot teica: «Vai viņš vispār var padejot?» Bet cilvēks izgāja uz skatuves un dejoja tā, ka skatoties mute palika vaļā. Aija vērtēja nevis izskatu, bet iekšējo būtību, spēju ziedoties, upurēties, atdot sevi idejai. Deva iespēju visiem, un tas daudziem no mums palīdzēja un deva pārliecību par sevi arī vēlākajā dzīvē. Bet, ja uz skatuves viss bija kārtībā, sadzīvē Aija nejaucās ne grama, un mēs baudījām jaunību ar visām dullībām. Es un arī visa mana paaudze, tā sauktie Aijas bērni, ļoti cienījām viņu par to, ka Aija saprata – mēs esam jauni.»

Tomēr kolektīva saviesīgajā dzīvē aizrautīgi piedalījās ne tikai pati vadītāja, bet arī viņas draudzenes Vija Artmane un Ilga Vītola – Kinostudijas darbiniece un Artmanes kolorītā partnere filmā «Teātris». Kad bija gana baudīts šampanietis, Aija teica: «Puiši, pavadiet dāmas uz taksometru!»

Dejotājas Dita Baumane un Baiba Lāce kopš četru gadu vecuma kopā dejojušas turpat blakus VEF Kultūras pilī «Zelta sietiņā», kas ir tāda kā «Rotaļas» kadru kalve. «Rotaļā» viņas ienāca deviņdesmito gadu sākumā, kad tai aiz muguras jau bija pirmie lielie panākumi: beidzot bija parādījies kāds, kas Dziesmusvētku skatēs iejaucas lielā trijnieka – «Danča», «Vektora» un «Liesmas» – savstarpējās cīņās par uzvaru. 1985. gadā pirmoreiz uzvarēja «Rotaļa». «Aija» un «Rotaļa» bija ļoti netradicionāla. Šodien, 2023. gadā, ir norma, ka partneri uz skatuves mīl, dejā un horeogrāfijā atklāti pauž jūtas. Vēl astoņdesmito gadu vidū un deviņdesmito sākumā norma bija piepītas liekās bizes, stīvi tērpi un stīvs izpildījums. Aija bija dzīva dejotāja un ārkārtīgi dzīva skolotāja, un mācīja mūs caur emocijām.

Veids, kādā viņa iestudēja dejas, nekad nebija ierastais «polka–polka–palēciens». Kustības un soļi bieži bija neordināri. Šodien, kad daudz redzētas modernās horeogrāfijas, Aijas kustības varbūt vairs nešķiet tik neordināras. Bet tam laikam tās bija ļoti neparastas. Un kā viņa tās sauca! Piemēram, prusaku gājiens vai austrumvācu kordebalets. Arī akrobātiskus vingrinājumus tolaik tautas dejās parasti neizpildīja. Bet, tā kā Aija nāca no baleta vides, viņai nebija nekādas aiztures ne pret to, ka puisis meiteni met ar roku, ne ka puiši lec līdaciņā.

Kad ienācām «Rotaļā», Aija iestudēja horeogrāfijas «Vella kalpu» izrādei Dailes teātrī. Tagad vairs nav nekas nepierasts, ka dejotāji piedalās izrādēs, bet tolaik tas bija unikāls, liels notikums gan teātra, gan kolektīva, gan katra dejotāja dzīvē. Liela daļa no mums, 16–17 jauniem dejotājiem, vēl mācījās vidusskolā. Mēs bijām ļoti svaigi un zaļi, stipri nepieredzējuši gan dzīvē, gan mākslā, gan dejā, gan attiecībās.

Tā mums bija liela skola, un Aija bija mūsu skolotāja.

Aijas laiks ļoti sakrita ar ārkārtīgi būtisko pagrieziena mirkli mūsu valstī, kad mainījās visa cilvēku uztvere par dzīvi, tai skaitā par mākslu un tautas deju.» «Vella kalpos» Dita un Baiba dejoja čigānietes.

Par vienu no augstākajiem punktiem «Rotaļas» un Aijas Baumanes kopīgajos 25 gados izvērtās 1998. gada Dziesmu un deju svētku laureātu skate, kas – neierasti – notika uz atjaunotā opernama skatuves. «Rotaļa» dejoja Aijas Baumanes «Kur tu augi, daiļa meita», kas ir ļoti jautra, ar bučošanos, apkampšanos un atkal bučošanos, un Ritas Spalvas «Putnu sasaukšanos» – ārkārtīgi lirisku, emocionālu un romantisku. «Mums galvā bija dzīvu rožu vainagi. Arī tas toreiz bija kas jauns. Dejas beigās puiši nes meitenes nost no skatuves uz pleca. Viņi griežas, un rožu ziedlapas birst… Nezinu, vai Aija to jau redzēja savā ārkārtīgi dzīvajā iztēlē, bet rezultāts bija tieši tāds. Toreiz skati vērtēja starptautiska, neatkarīga žūrija, kas Grand Prix piešķīra «Rotaļai». Liekas, Aijai īpaši bija triumfu piedzīvot uz Operas skatuves. Varbūt tikai tad viņa pa īstam ar to izlīga. Visus gadus pēc aiziešanas no Operas viņa bija no tās vairījusies, pat negāja uz izrādēm.»

Dejotāju tērpiem un frizūrām viņa pievērsa īpašu uzmanību, un vienmēr viņai bija idejas, kādiem tiem jābūt: «Te vajag Aspazijas frizūru, nevis copīti ar puķīti!» Un dejotājām bija jāizdomā, kā ar vienkāršiem līdzekļiem panākt efektu, ja dejas seko viena otrai. Turklāt tā, lai frizūra turētos vietā visu dejas laiku. Dejots arī ar frizūrā noslēptiem ruļļiem, lai tā izskatītos kā Aspazijai.

Teicieni, ar kuriem viņa vērsusies pie dejotājiem, var sacensties ar Leonīda Vīgnera leģendārajām asmēlībām koristu virzienā. Daļu no tiem pierakstījis dejas aprakstnieks Eriks Tivums, kurš pats dejojis «Dancī», citus labi atceras «Rotaļas» dažādu paaudžu dejotāji. Un lai Dievs stāv klāt tiem, kas pa malām neko nedara! Tur taču kavalērija, huzāri aulekšo, nevis nodzīti kleperi! Nu ko jūs klibojat! Tu jau kā tāds diskočalis tirinies! Visi tādi profesori, zin! Ar to vien nodarbojaties, ka taisāt haosu! Rolandiņ, puisīt! Tu esi tik piekusis?! Nu necel tak to kājiņu augstāk, nepiepūlē sevi! Meitenēm attiecībā uz diētu: Tikai burkāni un šampanietis! Bet tev tikai šampanietis, pat burkāni nepienākas!

Atvadu koncerts

Pēc triumfa Operā vēl sekoja daži darbīgi gadi un skaisti koncerti, un tad 70 gadu vecumā Aija Baumane ar koncertu atvadījās no «Rotaļas» un skatuves. Koncertu viņa pati arī vadīja, starp dejām pārskatot fotogrāfijas, kinokadrus (arī tos, kur abi ar Haraldu Ritenbergu mākslinieciski rosās pa Lielās Altonavas ielas dārzu) un stāstot par savu dzīvi, un reizēm arī uzdziedot jedritvaikociņ, tevi mīlu...

Turpmākos gadus dzīvoja visai noslēgti Tirzas ielas dzīvoklītī. Savu bērnu Aijai nebija. Kas to zina, vai tas bija liktenis vai apzināta izvēle. Baumaņu dzimta turpinās četros viņas brāļa Aivara bērnos un viņu bērnos. Vistuvākās attiecības viņai izveidojušās ar brāļa dēlu Ivo. Sākumā viņš, mazs puika, nāca tantei līdzi uz darbu, tupēja zem klavierēm VEF Kultūras pilī kopā ar Aijas sunīti Rokko vai kaut kur stūrī pildīja mājasdarbus, kamēr viņa vadīja mēģinājumu. Pēc tam abi kopā kājām gāja uz Aijas mājām Juglā. Un nereti idejas jaunai dejai uzšķīlās tieši šajos garajos naksnīgajos gājienos.

Droši vien no malas izskatījās dīvaini – dāma pēkšņi paceļ rokas, sāk virpuļot, pēc tam nosaka: «Nē, tas neder, vajag citādi» – un, it kā būtu uz skatuves, iet atpakaļ uz vietu, no kuras sākusi, un izmēģina citus soļus.

Tā mājupceļš nereti ievilkās.

Savas dejas viņa izstaigāja, arī vedot suņus pastaigā uz Biķernieku mežu. Aija ļoti mīlēja suņus, un kopš brīža, kad par pirmo algu nopirka Bembiju, viņai vienmēr bijis kāds suns. Mūža nogalē kļuva grūti ne tikai iziet no mājām, bet vispār staigāt – kā daudzus dejotājus mocīja locītavu problēmas. Taču veikt operāciju viņa nevēlējās, varbūt baidījās. Ivo pierunāšanai padevās tikai tad, kad viņš kā pēdējo un spēcīgāko argumentu izvirzīja – pēc operācijas atkal būs sunītis, ko mīlēt un vest pastaigās. Pēdējais suns Švarcenēgers jau gulēja Citos medību laukos, un Ivo veda Aiju viņu apciemot. Neaizmirsa arī tēti Arturu Meža un mammīti Elzu Katlakalna kapos. Šajās kapu tūrēs Aija daudz stāstījusi par pagātnes notikumiem – viņa bija brīnišķīga stāstītāja –, un tagad varam tikai nožēlot, ka šie stāsti tur mašīnā uz ceļa arī palikuši.

Sadzīvē Aija bijusi visai pieticīga. Nav noslēpums, ka mākslinieku vecumdienas nereti ir visai sūras, tāpēc brālis Aivars uzskatīja, ka viņam kā turīgākam māsa jāatbalsta ar diplomātiskajā dienestā nopelnītajiem dolāriem. Taču pēc Aijas nāves atklājās, ka dolāri neskarti salikti kaudzītē – viņa iztikusi ar to, kas bijis pašas.

Ar lielu sirdi

Dejas mīlestība iedzimusi arī Baumaņu dzimtas nākamajās paaudzēs. Aivara vecākā meita Laila (kopš triju gadu vecuma dejojusi «Dzirkstelītē», vēlāk Liesmā» un tagad Saimē») atceras, ka bērnībā mamma, ja gribēja sodīt, teica: «Tu nevarēsi iet dejot.» Un viņa gudrojusi, kā tomēr varētu izrāpties pa piecstāvu mājas kāpņutelpas logu. Bet ap Jāņiem abi ar gadu jaunāko brāli Gintu saposušies – viena vainagā, otrs huzāru cepurē, kādas varēja nopirkt tirgū, – un savā Rīgas pagalmā snieguši koncertu.

Gints no Imanta Magones bērnu kolektīva «Dzirkstelīte» pārnāca uz «Rotaļu» un ilgus gadus bija «Rotaļas» dejotājs un solists. «Mans brālis teica, ka gribot, lai puika vakaros nevazājas apkārt un lai būtu iespējams viņu kontrolēt. Kā atnāca, tā palika. Tepat apprecējās,» komentējusi Aija. «Abi mani brāļadēli ir uzauguši šeit, un arī otrs tepat apprecējās.» Otrs brāļadēls ir Ivo un viņa sieva – iepriekš minētā Dita Baumane. Trešais – Filips –, kad sākās tēva diplomāta karjera, devās viņam līdzi pasaulē, arī pašlaik dzīvo Amerikā.

Ginta laikabiedrs «Rotaļā» Artis Krauklis smejas, ka vienā viesnīcas istabiņā ar Gintu noteikti pavadījis vairāk laika nekā ar sievu, jo koncertbraucieni nereti ilga pat mēnesi. Reiz Maskavā, kas padomju laikā bija daudz labāk apgādāta ar pārtiku un citām precēm nekā Rīga, abi nopirka kasti banānu un novembrī divas nedēļas gulēja pie pavērta loga, lai banānus aukstumā saglabātu svaigus un varētu aizvest tuviniekiem. Kopā jāja uz ziloņa Indijā. Kopā izgudroja, ka stabulīti, ar kuru rokā Gintam kā solistam vajadzēja iznākt dejas «Tūdaliņ, tagadiņ» sākumā un kuru viņš regulāri aizmirsa, varētu aizstāt ar šķērskociņu no koka pakaramā…

Deju ar visiem tās priekiem un grūtībām Gints izvēlējās par savu profesiju. Pēc armijas iestājās Konservatorijā un kļuva par profesionālu horeogrāfu. Par savu tanti rakstīja diplomdarbu LPSR Tautas skatuves mākslinieces Aijas Baumanes devums latviešu dejas attīstībā. Četras pozīcijas dejotājas mūžā. «Rotaļas» vadību Aija nodeva Ginta rokās.

Baiba Lāce atceras: «Gints sāka kā Aijas repetitors. Aija iestudēja dejas, un Gintas viņas vīzijas strukturēti sakārtoja pa plauktiņiem. Kad vajadzēja gatavoties skatēm un koncertiem, Gints bija perfekts tīrītājs, kurš vienmēr rūpīgi izskaitīja soļus. Gints no Aijas bija pārmantojis ļoti daudz. Viņam gan nebija baleta pieredzes, taču viņš bija izcils dejotājs un arī izcils aktieris. Dailes teātra «Vella kalpu» izrādē Gintam bija izcilas mizanscēnas. Arī Ginta dejas un horeogrāfijas nebija tradicionālas.» Viņš veidojis kopumā ap 40 deju horeogrāfiju, spilgtākās no tām – «Tu kā, es kā», «Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas», «Lecam pa vecam, lecam pa jaunam» un citas. Vēlāk viņš nodibināja arī vidējās paaudzes deju kolektīvu «Rotaļa XO», kurā apvienojušies bijušie «Rotaļas» dejotāji.

Otra nozīmīga Ginta darba daļa saistīta ar Dobeli, kur bijis gan vairāku kolektīvu vadītājs, gan virsvadītājs. Kā saka viena no «Rotaļas» dejotājām: «Tas pierāda viņa sirds plašumu. Viņš ļoti reti teica nē. Nezinu, kam bija jānotiek vai kas tas bija par cilvēku, kam viņš pateiktu nē.»

2010. gadā Gints pirmoreiz bija skolēnu, bet 2013. gadā lielo Deju svētku virsvadītājs. «Gints kā virsvadītājs izcēlās tieši ar to, ka viņš ļoti labi mācēja strukturēt mēģinājumu uz laukuma,» apliecina tagadējā «Rotaļas» vadītāja Diāna Gavare. «Manuprāt, tas ir arī viens no virsvadītāja profesionalitātes kritērijiem. Ka ne tikai spēj uzburt to skaisto ainu, ko pēc tam bauda skatītāji, bet lai dejotāji arī nākamajos svētkos joprojām gribētu dejot šī virsvadītāja vadībā. Ir daži tādi virsvadītāji, pie kuriem mēģinājumi ir haotiski, netiek ievēroti laiki, nav struktūras.

Gintam bija tāda racionāla vīrieša pieeja, ļoti strukturēti, vienmēr ļoti laikā, visiem viss pateikts.

Viņš arī svētku mākslinieciskajiem vadītājiem nebaidījās izteikt savu atšķirīgo viedokli par repertuāru. Man liekas, viņa laiks bija ļoti piepildīts.»

Gints cieta no sirds slimības, jau bija pārcietis divus infarktus, un ārsti, protams, ieteica būt piesardzīgam, darīt to vai nedarīt šito. Bet pēdējā laikā Gints dzīvoja viens un darīja, kā gribēja. Dzīvoja pilnasinīgu dzīvi. 2019. gada Jāņus pavadīja pie drauga Jēkabpils pusē. Pēc svētkiem nejutās labi un bija jau sazinājies ar savu sirds dakteri. Bet līdz vizītei nenodzīvoja.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.