Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2023. gada žurnālā Ievas Stāsti Nr. 16
Dziesma Teteris pabrīdina: «Mans uzvārds ir Teteris. Es zinu, ka Latvijā valodnieki to gribētu rakstīt sieviešu dzimtē, bet mēs ar meitu dokumentos esam Teteris, un pie tā arī paliekam. Bet par manu vārdu – Dziesma – ir stāsts! Pēc simtgades Dziesmusvētkiem 1973. gadā mans tētis uzzināja, ka mamma gaida bērniņu, un paziņoja: «Ja piedzims meita, viņas vārds būs Dziesma!» Mamma to uztvēra kā joku. Mans tētis bija jokotājs, cilvēks ar plašu un dzīvespriecīgu dvēseli, burvīga personība. Zvejnieks, kuram patika mūzika. Spēlēja Mārupes pūtēju orķestrī, skaisti dziedāja, par visu interesējās un daudz zināja. Kad es piedzimu, tētis gāja uz ciema padomi mani piereģistrēt. Vecāki bija vienojušies par vārdu Diāna, bet tētis pārnāca mājās ar manu dzimšanas apliecību, un tajā bija rakstīts, ka esmu Dziesma. Padomju laikos divus vārdus nevarēja likt, un tā es kļuvu par Dziesmu un uzaugu ar apziņu, ka mans vārds ir ļoti īpašs. Tētis ticēja, ka cilvēka vārds iemieso viņa personību un veido likteni. Viņš teica, ka es esmu pirmā Dziesma un mana sūtība ir radīt un veidot šī vārda tēlu. «Neaizmirsti, ka tevi sauc Dziesma!» viņš man vienmēr atgādināja.
Cits to varbūt nosauktu par bērnības traumu, bet man tas bija ļoti motivējoši.
Es katru dienu sev klusībā atgādināju, ka man jādara vislabākais, ko es varu. Tas vārds bija manī. Kopš mazām dienām esmu dejojusi deju kolektīvos, dziedājusi bērnu ansambļos, skolas korī. Mācījos Rīgas Angļu ģimnāzijā, kas tolaik bija 4. vidusskola, Pārdaugavā. Man patika darboties. Es nevaru nosēdēt mierīgi. Domāju – kļūšu vecāka, mainīšos, dzīvošu mierīgāk. Nekas no tā vēl nav sanācis. (Smejas.)
Es pilnīgi noteikti biju pirmā un vienīgā ar tādu vārdu. Tagad esam divas. Kad piedzima meita, otro vārdu viņai devu Dziesma. Ja kādreiz dzīvē būs tā, ka Annijai būs meita, arī viņai vārds būs Dziesma, un tas būs viņas pirmais vārds. Ceru, ka tas ir vārds, kas mūsu ģimenē turpinās dzīvot.»
Labāko manī ielika ģimene
«Es nāku no parastas ģimenes, bet esmu ļoti lepna par viņiem,» turpina Dziesma. «Vecāki ir spējuši manī ieaudzināt latvietības apziņu un pārliecību, cik tā ir svarīga. Tajos laikos, kad nevarējām skaļi runāt par Latvijas valsti, tētis man rādīja attēlus no seniem izdevumiem un stāstīja, kāda mums kādreiz bijusi Latvija. Pateicoties viņam, es vēsturē zināju vairāk nekā citi mani vienaudži.
Agri zināju vai visas Raimonda Paula dziesmas, tautasdziesmas ar nedzirdētiem vārdiem. Tās es saklausīju no tēta, jo viņš dziedāja visos ģimenes godos, kādās sanākšanās, un šis viņa gēns man nācis mantojumā un caur mani nodots tālāk Annijai. Tētim bija absolūtā dzirde, pašmācības ceļā bija iemācījies spēlēt klavieres, ģitāru, dažādus pūšamos instrumentus. Viņam bija spēcīgs muzikāls potenciāls, ko viņš diemžēl neizkopa. Mūzika palika vaļasprieks, bet mīlestība uz dziesmu, mūziku pavadīja viņu visu mūžu. Tētim piemita milzīga harisma un šarms, dabas dota inteliģence. Viņš bija kā magnēts. Ienāca telpā, un visi kā adatiņas viņam pievilkās. Tētis visiem patika, un tas šarms viņam piemita arī mājās attiecībās ar mums. No bērnības atceros, cik tētis bija uzmanīgs pret mammu. Padeva viņai krēslu, vienmēr uzmanīja, lai mammai ir ērti. Atvēra mašīnas durvis, kad viņi kaut kur brauca.
Mana mamma ir klusa, brīnišķīga sieviete. Ļoti mīloša un ģimeniska. Mamma audzināja bērnus, esam viņai trīs. Man ir vecāka māsa un jaunāks brālis. Brālis tad vēl bija pavisam maziņš. Mums arī ikdienā bija skaisti uzklāts galds, pie kura ģimene sēdējām un pārrunājām, kas katram svarīgs. Ieklausīšanās un uzmanība citam pret citu ir tas, ko es gaidu no cilvēkiem, jo tā esmu uzaugusi. Man patīk tās mazās, smalkās lietas, patīkamie sīkumi, kas izdaiļo ikdienu.
Dzīve sastāv no sīkumiem, un patiesībā sīkumu dzīvē nav.
Vidusskolā iestājos matemātikas un fizikas klasē, un bija diezgan jāpiespiežas, lai visu apgūtu, bet es to izdarīju. Normāli pabeidzu skolu, un vēlāk vienā brīdī uz mācīšanos kā procesu man radās mīlestība. Esmu ieguvusi sešus dažādus grādus un domāju, ko vēl varētu apgūt, lai dabūtu kādu grādu. (Smejas.) Mācīšanās process man ārkārtīgi patīk. Uzskatu, ka tikai mēs paši esam atbildīgi par to, kādu dzīvi izveidojam. Tas ir mūsu ziņā, kur tālāk ejam, un nekad nevajag aizmirst savas saknes. Katrs solis, ko esmu dzīvē spērusi, ir mans solis un mana izvēle. Ja kaut kas neizdodas, nevajag vainot pagātni, jo izvēle vienmēr paliek mana, un tikai es pati esmu atbildīga par to, kādu dzīvi sev veidoju.»
Dzīve mainījās pēkšņi
«Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Bija deviņdesmito gadu sākums, dibinājās nevalstiskās organizācijas. Aktīvi darbojos Latvijas Jaunatnes padomē, iesaistījos sadarbības veidošanā ar Eiropas Komisiju, apmaiņas programmā aizbraucu mācīties uz Zviedriju. Biju projām tikai dažus mēnešus, bet, atgriežoties mājās, man bija šoks, kādus ieraudzīju vecākus. Viņi ostā mani sagaidīja, un es viņus gandrīz neatpazinu. Mamma nosirmojusi, to stipro cilvēku, kāds bija tētis, saēdis ļauns audzējs. Vēstulēs viņi man nerakstīja, kas notiek. Uzzināju, atgriežoties mājās.
Atbraucu 1993. gada jūnijā, 1. novembrī tētis aizgāja. Viņam bija tikai 49 gadi. Brālis bija pusaudzis. Viņam palikt bez tēva bija neiedomājami grūti, bet arī es savos deviņpadsmit gados nebiju vēl gatava lielajai dzīvei.
Stabilitāte un drošība, ar kādu biju dzīvojusi, pēkšņi pazuda.
Domāju, ka dzīve ir netaisnīga, tā nedrīkstēja notikt. Atceros, cik dusmīga biju uz visu pasauli un arī uz Dievu. Es to ļoti, ļoti ilgi nevarēju pieņemt, vēl tagad raudu, kad runāju par tēti… Viņa zaudējumam īsti neesmu tikusi pāri. Viņš man bija cilvēka ideāls. Biju izsista no garīgā līdzsvara. Nespēju nokārtot līdz galam sesiju, studijas nepabeidzu, bet, apstākļu spiesta, es kļuvu patstāvīgāka. Kad nāk tāds zaudējums, kad vairs nav iespēju būt aizsargātam, sāc domāt, kā dzīvot tālāk. Vēlāk daudzkārt esmu domājusi, ka varbūt tas bija tēta plāns un viņš mani vēl arvien pieskatīja.
Tēta vairs nebija, bet manā dzīvē ienāca Ēriks. Strādāju Jaunatnes kristīgajā savienībā. Ēriks Teteris bija ieradies no Kalifornijas, strādāja te pie viena projekta, ciemojās pie draugiem, bija iesaistīts korporācijas Patria dzīvē. Kad pirmajā reizē satikāmies, es nezināju, ka viņš ir no Amerikas, un viņš bija puisis galīgi ne manā stilā. Man patika tādi, ko sauc par zīmuļiem, – vienmēr uzvalkos, klasiskos kreklos, bet šis bija sporta jakā un šortos (aprīlī!). Viņš sākumā arī man nepievērsa uzmanību, un es nevarēju saprast, kā tā var būt, ka mani kāds nepamana, jo mani vienmēr visi pamana. (Smejas.) Sākām runāt, un es sapratu, ka mums abiem ir ļoti līdzīga dvēsele. Atradām kopīgu valodu.
Izlēmu braukt uz Ameriku mācīties. Gribēju iegūt labāku angļu valodu. Domāju – pamācīšos un braukšu atpakaļ uz Latviju. Es nebraucu uz Ameriku ar aprēķinu precēties, bet mūsu attiecības ar Ēriku turpināja augt un pieņemties spēkā. Iepazinām viens otru vēl tuvāk, bijām uz viena viļņa un sapratām, ka esam ļoti līdzīgas dvēseles.
Viņam nebija bijusi dzīve pirms manis, un man nebija bijusi dzīve pirms viņa.
Mēs precējāmies Latvijā. 1999. gada 7. augustā salaulājāmies Svētā Pētera baznīcā, kāzas svinējām Igates pilī. Kad esi jauns, mīlestība bieži vien ir iekārošana. Kad kļūsti vecāks un sāc pieaugt gudrībā, mīlestībai ir cita kvalitāte. Katra diena nekad nav rožu lauks, tas arī jāsaprot. Mana mamma mūsu kāzās teica tostu, ko viņa savā kautrībā nekad nedara, bet tad saņēmās. «Tā nav māka iemīlēties un apprecēties, bet māka ir nodzīvot dzīvi ar to cilvēku, kuru esi izvēlējies,» viņa teica.
Mammai ir absolūta taisnība. Zāle vienmēr šķiet zaļāka otrā pusē savai sētai. Tajā brīdī, kad pieej pie sētas un gribi kāpt tai pāri, apstājies un padomā, vai tas ir to vērts. Mums ar Ēriku ir bijuši brīnišķīgi brīži un bijis ārkārtīgi grūti un smagi. Bijusi milzīga laimes sajūta, un esam piedzīvojuši neapmierinātības dienas, bet tā ir dzīve.
Savas apzinātās dzīves lielāko daļu jau vairāk esmu pavadījusi Amerikā nekā Latvijā, un sevi atceros vairāk kopā ar savu vīru, nekā atceros sevi bez viņa. Man bija ļoti grūti aizbraukt no Latvijas, jo te man bija brīnišķīga ģimene, labi draugi, interesanta dzīve. Pieņēmu lēmumu braukt, bet ar domu, ka drīz atgriezīšos. Nekas nav iepriekš paredzams. Notika tā, kā notika, bet doma atgriezties Latvijā man joprojām nav zudusi. Pirms laika neko nevar teikt, bet esmu diezgan pārliecināta, ka pēc gadiem, vecumdienās, kopā ar Ēriku pārnāksim Latvijā.
Ēriks ir volejbola tiesnesis, Kalifornijā strādāja skolā par sporta skolotāju. Kad pārcēlāmies uz Austrumu krastu, darbu skolā vairs neturpināja, bet volejbolu tiesā joprojām. Viņš ir studējis dabas zinātnes, strādājis profesijā vides aizsardzībā, pārbaudījis, vai fabrikas nepiesārņo vidi. Klimata pārmaiņas un dabas aizsardzība ir joma, kas Ēriku ļoti interesē.»
Pa mazam ķieģelītim
«Man nav bijis viegli iedzīvoties citā valstī, mācīties un sarunāties citā valodā, bet esmu to izdarījusi. Sekmīgi mācījusies, apguvusi profesiju, esmu veiksmīga savā darbā, kas man patīk. Sākumā man nebija konkrēta mērķa, ko mācīties. Gribēju papildināt angļu valodas zināšanas un ar milzīgu apņēmības sajūtu iestājos koledžā Kalifornijā. Paņēmu pētījumu klasi, kas bija kurss sešiem mēnešiem, bet biju nošāvusi garām, jo pētījumu klase izrādījās domāta tiem, kas runā ļoti labā angļu valodā. Nolēmu nepadoties un pierādīt, ka varu tikt citiem līdzi. Nepārspīlējot – dienā mācījos astoņpadsmit stundas. Klasi pabeidzu pārsteidzoši labi. Tas man iedeva pašapziņu, ka es varu.
Tālāk pārgāju uz universitāti Santabarbarā, kas ir viena no labākajām skolām Kalifornijā. Tur arī dabūju akadēmisko stipendiju, studēju starptautiskās attiecības un ieguvu grādu vispasaules miera un drošības studijās.
Mācoties noķēru to sajūtu, kāda ir iemīloties, kad izbaudi, cik tas process ir patīkams.
Man uz visu dzīvi radās mīlestība uz mācībām, un mana mantra ir – katru dienu mācīties. Aizgāju maģistrantūrā studēt biznesa administrāciju un mārketingu. Pa vidu vēl dabūju dažus sertifikātus, ieguvu doktora grādu jurisprudencē. Tad pārgāju uz datu aizsardzību, un jau diezgan daudzus gadus tas ir mans lauciņš. Strādāju vienā farmācijas kompānijā viņu juridiskajā departamentā. Lai kaut ko sasniegtu, esmu smagi strādājusi un savu karjeru būvējusi pamazām pa ķieģelītim. Savā būtībā esmu rukātājs, riktīgs zemnieks.»
Esam latvietes
«Labākais veids, kā pašai mācīties, ir mācīt arī citus. Kad dzīvoju Losandželosā, strādāju latviešu skoliņā, gadiem ilgi Latviešu biedrības valdē biju viceprezidente, esmu dejojusi vairākās tautas deju kopās. Mūsu Losandželosas latviešu deju kopa atbrauca uz 2013. gada Dziesmusvētkiem Latvijā. Piedalījos arī 2018. gada Dziesmusvētkos. Lai šovasar tiktu uz Dziesmusvētkiem, darbā paņēmu divas nedēļas atvaļinājumu. Man te bija jābūt! Mani kolēģi zina, kas Latvijā ir Dziesmu un deju svētki, esmu viņiem izmazgājusi smadzenes. (Smejas.) Mēs abas ar meitu dziedam Ņujorkas latviešu korī, Annija dejo Ņujorkas latviešu tautas deju kopā «Jumalīte», kurai esmu krustmātes lomā. Tā ir jauna deju kopa, kas šovasar dejoja Rīgā.
Visus šos gadus Amerikā esmu uzturējusi latviskumu. Visa mūsu ģimene to dara. Kad aizbraucu uz Ameriku, Ēriks kādu laiku bija pagājis prom no latviskās dzīves. Viņš bija dejojis latviešu tautas dejas, bet tad pārsvaru bija ņēmusi viņa amerikāņu dzīve. Kad ierados Amerikā un meklēju latviešu sabiedrību, Ēriks sāka dziedāt Losandželosas latviešu vīru korī. Piedzima Annija. Protams, ka mūsu meitai bija jāaug par latvieti. No mazotnes ņēmām viņu visur līdzi, vedām uz latviešu skoliņu, jo nebija jautājumu, vai to vajag.»
«Astoņu dienu vecumā es jau biju latviešu skoliņā,» Annija smejas. «Es piedzimu 2002. gada 10. aprīlī, mamma 18. aprīlī gāja uz sarīkojumu latviešu skoliņā un ņēma mani līdzi. Augu un katru svētdienu gāju uz latviešu skoliņu, mācījos tautas dejas. Mamma saka, ka es dejoju polku, pirms zināju, kā staigāt. Arī dziedāju agrāk, nekā sāku runāt. Mamma vakaros man dziedāja latviešu tautasdziesmas. Citi vecāki dzied «Aijā žūžū», bet man mamma dziedāja Valta Pūces dziesmu «Mazā vilku meitiņa». Mana bērnība bija latviešu vidē ar latviešu lietām, ar darbošanos latviešu sabiedrībā.
Mana pirmā dziedāšanas skolotāja un pirmā kora skolotāja ir Lolita Ritmanis.
Atceros, kā es, maziņš bērniņš, dziedāju viņas dziesmu: «Man ir maziņš lakatiņš, lakatiņš, lakatiņš…»»
Skaties uz operu!
«Kad Annija piedzima, es cerēju, ka nākotnē man būs ļoti kolosāls neiroķirurgs, bet dabūju mākslinieci,» Dziesma smejas. «Esmu pārliecināta, ka manam bērnam mūzikā ir liela nākotne, un tajā ceļa sākumā viņai ir palīdzējusi arī Lolita. Viens talantīgs, burvīgs cilvēks ir nodevis kādu daļu no sevis tālāk talantīgam bērnam, lai viņam būtu iespēja to pilnveidot un izaugt par lielu talantu.
Lolita vienmēr ar milzīgu jaudu ir darbojusies latviešu vidē un latviešu labā. Viņa saņem augstus apbalvojumus mūzikā, bet svētdienās nāk uz latviešu skolu un māca bērniem dziedāt. Iegulda savu laiku latviešu lietās, un tas viņu dara laimīgu, jo Latviešu namā ir viņas otra dzīve. Man ir tāpat. To laiku, ko varētu izmantot savam profesionālajam darbam, mēs ieliekam latviskā gara uzturēšanā.
Esmu pilnīgi traka jauniešu atbalstītāja, jo uzskatu, ka jauniešos ir mūsu nākotne un tā ir atkarīga no tā, kādas iespējas mēs viņiem dodam, kādu pasauli viņiem radām un aiz sevis atstājam. Es redzu, kādu atbalstu Latviešu namā saņem mazie latviešu bērniņi, kas tur kāpj uz skatuves. Viņi Amerikā jau ir trešā vai ceturtā paaudze, bet vēl spēj runāt latviešu valodā, un tas ir līdz asarām aizkustinoši. Bērni no publikas saņem milzīgu iedrošinājumu, viņi sajūtas talantīgi.
Un tas ir tāds pašapziņas pabalsts, kas ļauj latviešu bērniem amerikāņu skolās būt starp vislabākajiem.
Viņiem nav baiļu uzstāties, jo no mazotnes to ir darījuši latviešu vidē, kas viņiem iedevusi lielu pašapziņu.»
Annija: «Mēs atšķiramies, mums ir kaut kas savs, kas nav citiem, un mūsu latvietība amerikāņu vidē ir īpaša vērtība. No agras bērnības es gribēju dziedāt. Kad pirmo reizi biju «Daugavas vanagu» sarīkojumā, pēc nopietnām pieaugušo runām bikli pajautāju: «Vai es drīkstu nodziedāt «Kur tu teci, gailīti mans»? Aizgāju augšā uz podesta, nevarēju aizsniegties līdz mikrofonam, un dziedāju. Pēc tam bija milzīgi aplausi. Latviešu nama skatuve ir vislabākā latviešiem ārzemēs, lai atrastu savu talantu un to virzienu, kurā katrs vēlas iet.
Man bija doma studēt tieslietas, kļūt par tiesnesi, iet uz politikas zinātnēm. Biju prātīga, gribēju iet pa mammas ceļu, bet mani arvien vairāk saistīja mūzika. Dziedāju latviešu korī, patika muzikālais teātris. Domāju, ka būtu labi dziedāt tādā žanrā. Lai izkoptu balsi, ar mani strādāja Pauls Berkolds. Viņš bija mans pirmais privātais vokāla skolotājs, un esmu viņam ļoti pateicīga. Pauls Berkolds mūzikā ir liela autoritāte – mūzikas doktors, Vokālās katedras vadītājs Kalifornijas Mākslas institūtā, dziedājis arī Latvijas Nacionālajā operā. Viņš bija pirmais, kas man teica: «Skaties uz operu!»
Baltimoras Dziesmu svētkos dziedāju Garezera vidusskolas korī, un tur es pirmo reizi pamēģināju nodziedāt kantātes «Tēvija» lūgšanu. Pauls iepazīstināja mani ar diriģentu un Ņujorkas latviešu kora māksliniecisko vadītāju Andreju Jansonu, un viņš man piedāvāja piedalīties mūziklā «Brīnumputns», ko pēc Annas Brigaderes lugas «Lolitas brīnumputns» iestudēja kopā ar režisori Andru Berkoldu, sapulcinot uzvedumā latviešu jauniešus no Amerikas un Latvijas. «Brīnumputnu», veltītu Latvijas simtgadei, izrādījām Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Cēsīs, Rēzeknē. Tās bija desmit brīnišķīgas izrādes, kurās pavadījumu mums spēlēja Rīgas 6. vidusskolas orķestris. Pēc tam arī Jansons teica, ka man vajag domāt par operu. Viņš mani pa īstam pabīdīja tajā virzienā.»
Dziesma: «Annija pārbrauca mājās piepacelta un paziņoja: «Mammu, es studēšu operu!» Tas bija dīvaini, ka piecpadsmitgadīgs bērns ir pārņemts ar domu mācīties dziedāt operu. Man, uzaugušai padomju sistēmā, bija ieskats, ka opera ir tāds antīks žanrs, uz kuru jaunieši neiet.»
Annija: «Tagad es studēju «Manhattan School of Music» Ņujorkā, kas ir viena no labākajām konservatorijām (latviski to tulko kā skolu, kas ir nepareizi) pasaulē tieši klasiskās operas studijām. Esmu dramatiskais soprāns. Šobrīd studēju koloratūru, strādāju, lai iegūtu Vāgnera dramatismu. Mana balss tam der, un tas man padodas. Manai balsij ir dziļums.
Ārzemēs joko, ka latviešiem lielākais eksports ir operdziedātājas.
Pasaulē zina Elīnu Garanču, Kristīni Opalais, Marinu Rebeku, Maiju Kovaļevsku, Inesi Galanti, Ingu Kalnu… Mērogu ziņā uz mazo Latvijas valsti tik daudz augstākā pasaules līmeņa operdziedātāju nav nevienai citai valstij. Esmu ļoti lepna, ka nāku no tautas, kura devusi tik izcilas dziedātājas. Esmu lepna būt latviete. Nevaru izteikt, cik manai dvēselei tas ir iedvesmojoši. Es gribētu dziedāt kā Garanča vai Rebeka. Marina dziedāja Dziesmusvētkos, un tas bija fantastiski – dzirdēt viņu kopā ar manu tautu tās lielajā korī. Man Latvija ir ļoti svarīga.»
Dziesma: «Vārds Dziesma mums ir iekodējis mūsu ceļu. Es neprotu to izskaidrot, bet tas ir kods, tāpat kā kods ir ielikts latviešu rakstu zīmēs. Kods ir Deju svētkos tajos lielajos zīmējumos, ko dejotāji izveido uz laukuma. Kods ir latvietībā, kas latviešus padara pasaulē tik īpašus, ka neviens cits mūs nevar atkārtot.»
