Rīga +23°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Leģendārais pūtēju diriģents Vilis Kokamegi kopā ar dēlu Tomasu uz sarunu ierodas cēls un atbildības pilns, bet mazmeita Kate atspurdz pusstundu vēlāk – eksāmenu laiks! Intervijas dienā viņi trīs vēl bija satiekami kopā, bet svētku nedēļā tā būtu neiespējamā misija. «Dziesmusvētku laikā mūsu ģimene satiekas tikai Mežaparkā! Un mājās ir kā veļas mazgātavā – dejotājas mazgā un gludina tērpus, visur pakaramie un viss iet ņigu ņegu. Spēj tikai precizēt grafiku, kuram kurā vietā kurā brīdī jānokļūst!» stāsta Ogres pūtēju orķestra Horizonts diriģents Tomass Kokamegi.
Tomasam šie ir pirmie svētki, kad viņš kāpj virsdiriģenta tribīnē, bet viņa tēvs tajā stāvējis jau kopš 1985. gada svētkiem. Arī Horizonta diriģenta zizli pirms sešiem gadiem viņa rokās nodevis tēvs. «Nav tāda tēva, kas negribētu, ka dēls iet viņa pēdās!» lepni atzīst Vilis. Viņam šogad paliek 77, un Dziesmusvētkos viņš ir piedalījies kopš to simtgades, kopš 1973. gada. Tomasam pirmie bija skolēnu Dziesmusvētki 1984. gadā, kad viņš dziedāja zēnu korī. Savukārt Kate, tolaik vēl Zelta sietiņa dejotāja, lielajos 2008. gada Dziesmusvētkos bija pati jaunākā dalībniece.
«Ā! Mazmeita!»
Kā Kate bērnībā jutās, zinot, ka viņas vectēvs ir Dziesmusvētku virsdiriģents? «Lepnums! Es zināju, ka vectēvs ir virsdiriģents un uzrakstījis aranžējumu Latvijas himnai, un tas man likās stilīgi un forši. 2018. gada svētkos, kad viņš kļuva par goda virsdiriģentu, mēs bijām uz ceremoniju, es beidzot redzēju, kā tas notiek, un bija liels lepnums: mans vectētiņš! Bet tas vienmēr bijis interesanti – aizbraucu uz koncertu, runāju ar Latvijā pazīstamiem mūziķiem, pasaku savu uzvārdu, un man saka: «Ā! Mazmeita?» Šis ir uzvārds, kuru nevar sajaukt ar citiem. Manā jomā mani vecāki un vecvecāki ir labākie. Es to apzinos. Protams, tas uzliek arī pienākumu – man jāmāk uzvesties, jāzina, kam varu teikt jā un kam nē, kā man jāizturas. Protams, ir atbildība, bet tā nāk ar vieglu sirdi, un vienmēr jau arī var paraudāt tētim uz pleca,» pasmejas Kate.
«Un, kad kāpju uz skatuves ar pūtēju orķestri, man patīk apzināties – tur man ir tētis, tur vectētiņš, tur brālēns, tur tēta brālēns!»
Katei ir 20 gadu un absolūtā dzirde. Viņa spēlē flautu – mazai ļāva izvēlēties instrumentu, flauta šķita visskaistākā, un tā tas arī palika. Vectēvs gan gribēja, lai mazmeita spēlē tubu, ar kuru bērnībā sāka arī viņš pats. «Horizontā spēlēju jau desmit gadus, no desmit gadu vecuma. Nebija jau variantu nespēlēt, jo es tāpat braucu tētim līdzi uz mēģinājumiem un braucu arī uz svētkiem, kur biju tik aktīva klausītāja, ka, dejojot uz kāpnēm, pārsitu lūpu,» Kate smejas. Bet nav jau, protams, tikai flauta. «Pagājušajā gadā absolvēju Doma kora skolu kā mūziklu dziedātāja. Tagad studēju Mūzikas akadēmijā par deju skolotāju un piedalos mūziklos – Pūt, vējiņi!, Kaupēn, mans mīļais, Agrā rūsa, būs arī Parīzes Dievmātes katedrāle,» stāsta Kate, mūziķe jau trešajā paaudzē. «Ar šo uzvārdu prasības profesionālajā jomā tomēr ir augstākas,» atzīst Tomass. «Katei ir vieglāk – viņa ir meitene, viņu nekad nesalīdzinās ar tēvu. Bet es vienmēr esmu apzinājies, ka mani salīdzina, un tas savulaik mazliet kaitināja un nepatika. Taču pūtēju orķestrī spēlēt man vienmēr ir paticis.»
Divas darbdienas vienā
Viļa Kokamegi tētis bija kalējs, kas vijoli rokā ņēmis tikai svētkos, un arī Viļa paša pirmā profesija nebija saistīta ar mūziku – viņš studēja Mehānikas fakultātē un kādu laiku strādāja konstruktoru birojā. Kā dzīve sakārtojās viņa dēlam Tomasam – vai tajā ir tikai mūzika? «Gribat zināt, kā es pelnu iztikai?» smejas Tomass. «Mans pamatdarbs ir biroja tehnikas tirdzniecība. Nav noslēpums, ka deviņdesmitajos gados, kad studēju Mūzikas akadēmijā, mūziķiem ar iztiku bija diezgan bēdīgi, tāpēc studiju laikā piepelnījos, tīrot paklājus. Arī pēc tam nauda kaut kā bija jāpelna, tāpēc aizgāju uz uzņēmumu, kurā strādāju līdz šai baltai dienai. Tirgoju biroja tehniku, ja vajag, arī to remontēju, un man ir kolosāla darbavieta, arī daudzi kolēģi darbojas amatieru kolektīvos. Tur izturas saprotoši pat tad, ja reizēm ar to, ko daru brīvajā laikā, man jānozog kaut kas no darba laika.» Bet Vilis lepni iestarpina: «Kad Tomass gāja pieteikties darbā Minoltā, atskanēja viens no labākajiem komplimentiem, ko esmu saņēmis. Tur bija teikuši: ja jau tēvs godavīrs, vai tad nu dēls būs citāds!»
Tomēr diriģenta un tagad arī virsdiriģenta pienākumi nav mazs, jauks hobijs, ar ko paniekoties svētdienu vakaros. «Vispirms ir astoņu stundu darba diena, pēc tam sākas otra darba diena, kas beidzas desmitos vakarā, bet Dziesmusvētku laikā var beigties arī trijos naktī. Taču, kamēr esi tajā ritenī, tad ir tā – jo tev vairāk darba, jo vairāk vai izdarīt!» atzīst Tomass. Un ģimene par to neburkšķ, jo Tomasa sieva Karīna strādā Operā par tērpu pārzini, kur arī darbs reizēm ievelkas vēlu vakaros, turklāt dejo amatieru kolektīvā, kur vakaros mēģinājumi. «Mēs viens otru ļoti labi saprotam. Amatieriem jau brīvā laika nav, viss ir pakārtots hobijam!» pasmejas Tomass, bet Kate piebilst, ka bieži vien viņi visi četri mājās satiekas tikai vēlu vakarā pie vakariņu galda, un reizēm ir tik noguruši, ka gulēt dodas bez vakariņām. «Tā vienkārši ir. Katrs dara savu, bet kaut kad visi satiekas. Un reizēm gadās, ka katram jābūt citā vietā, katram jāpiedalās citā koncertā. Šajā pavasarī tādas regulāri bija sestdienas. Labi, ka mums visiem ir šofera tiesības!» rezumē Kate. Vai no tā nenogurst? «Mūsu atpūta ir mūsu hobijs. Tā es to uztveru, un citādi jau nemaz nevar. Ja to uztver kā darbu, tad tas nav nekāds hobijs,» Tomass parausta plecus.
Nav kā Viļa jaunībā
Kokamegi dzimta ir ļoti muzikāla – Tomasa mammas Sarmas Kokamegi vairs nav, taču viņa gandrīz visu mūžu dziedāja Ogres skolotāju korī, bet Viļa tagadējā sieva Sarmīte Viola, nu jau pensionēta skolotāja, spēlē altu. Tiesa, Tomasa māsa, kas mūzikas skolā lieliski spēlēja klavieres, izvēlējās citu ceļu un pabeidza Murjāņu Sporta internātskolu kā sportiste daudzcīņniece. Toties Tomasa sieva Karīna bērnībā dziedāja Dzeguzītē un visu mūžu dejojusi, viņu otra meita Krista dejo, bet pašmācības ceļā iemācījusies arī spēlēt ģitāru un sitamos instrumentus. «Dejo arī abi mammas brāļi, un mana otra vecmāmiņa ilgi dejoja Vektorā,» piebilst Kate.
Vai tādā dzimtā, sapulcējoties ģimenes svētkos, ceļ laukā instrumentus un kopā uzspēlē? Vilis nopūšas, ka tā vis neesot. Kad viņš bijis puika, tad gan svinībās ņemtas rokās dziesmu klades un visi dziedājuši. «Jāņos un Jaungadā tomēr ir ģitāra, karaoke un biezā Dziesmu svētku dziesmu grāmata!» iebilst Kate. Tomēr ne vienmēr, īpaši tad, ja pūtēju orķestris tikko novembra drēgnumā spēlējis zem klajas debess, pie svētku vakariņu galda vēl gribas muzicēt.
«Mēs visu laiku runājam par mūziku un klausāmies mūziku, bet svētkos sev dažreiz ļaujam nepiesēsties pie klavierēm!» teic Kate.
Tomass gan piebilst, ka konstatējis – jaunieši vairs tikpat kā nezina ne latviešu tautasdziesmas, ne agrāk tik zināmās galda dziesmas, nedz arī Raimonda Paula dziesmas. Un viņš kā diriģentam arī to uzskata par savu misiju – stāstīt jaunajiem par šīm dziesmām.
100 bundzinieces
Bet nu tas uzvārds! Uzvārdu Kokamegi nesajauksi ne ar vienu citu. Izrādās, tam ir igauņu saknes, un igauniski tas varētu nozīmēt Dzegužkalnu vai Pavārkalnu – atkarībā no tā, ar cik k burtiem tas sākotnēji domāts – kokka vai koka. «Mans tēvs ir tīrs igaunis no Valgas. Un, tā kā meitenes ārzemēs jau vienmēr liekas smukākas, par sievu viņš sev izvēlējās latvieti no Valkas!» atklāj Vilis. Kad orķestris dodas uz festivāliem Igaunijā, Vilim patīkot kaimiņus pažilbināt, pašam igauniski piesakot programmu. Kate ar savu mūziķes ausi uzķērusi, ka intonatīvi vectēvs arī latviski runājot kā igauņu valodā.
Mūzika kalējdēla Viļa dzīvē ienākusi pamazām. 6. klasē viņam piedāvāts skolas pūtēju orķestrī spēlēt tubu jeb helikonu, Vilis to ātri iemācījies, pēc tam apguvis saksofonu un klarneti. Pēc filmas Saules ielejas serenādes Valkas puika bijis sajūsmā par Glena Millera džeza orķestri un paslepus sācis klausīties saksofona spēles ierakstus. Spēlējis gan Valkas ugunsdzēsēju pūtēju orķestrī, gan saksofonu vietējā restorānā, tomēr iestājies Mehānikas fakultātē. Bet pēc tās absolvēšanas tik un tā izvēlējies mūziku: «Mans tētis, uzzinot, ka esmu iestājies Mediņa mūzika skolā, mājās lēja asaras!» atceras Vilis. Un turpina: «Kad uzzināju, ka Latvijas Valsts konservatorijā sāk uzņemt studentus pūtēju un estrādes orķestru nodaļā, iestājos tur. Mums bija kolosāli pedagogi!»
1985. gada Dziesmusvētkos, kad Ogres pūtēju orķestra diriģentu Vili Kokamegi iecēla par pūtēju virsdiriģentu, viņš izdomāja neaizmirstamu gājienu – koncertā Mežaparka estrādi pierībināja 100 bundzinieces!
Atrada Lietuvas komponista Mindauga Tomašūna sarakstītu maršu Prieks, no profesionāli tehnisko skolu audzēknēm saorganizēja 100 meitenes ar bungām un uzticēja priekšnesumu horeogrāfiem Jurim Kaprālim un Vladimiram Ponomarjovam. Vilis gan pašironiski piebilst – Imants Ziedonis pēc tam laikrakstā Literatūrā un Mākslā esot to apvīpsnājis par Pestīšanas armijas parādi Dziesmusvētku estrādē.
Starp citu, tieši Vilis Kokamegi pēc mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas radīja arī pirmo oficiālo himnas aranžējumu. «Nāca 1990. gads, ceļš uz brīvību bija sācies, bet himnas nav. Precīzāk, tā ir – Baumaņu Kārļa komponētā –, bet nošu nav,» viņš atceras. Izdomājis, ka aranžēs pats, par pamatu ņemot Konservatorijas bibliotēkā atrasto Jurjānu Andreja Dziesmusvētku maršu. Domājot par tonalitāti, lai visi varētu nodziedāt, izvēlējies la bemol mažoru. Ilgu laiku tieši Viļa Kokamegi versija bija tā, ar kuru Latvijas Radio katru rītu pulksten 6 sāka dienu. Taču laika gaitā radies uzskats, ka la bemol mažors tomēr ir par augstu – ne visi varot to nodziedāt, un priekšplānā izvirzījies cits himnas aranžējums – fa mažorā.
Daudz tiešām labu orķestru
Runājot par Dziesmusvētkiem, vairāk tiek pieminēti koristi un dejotāji, reizēm pat piemirstot orķestrus, taču svētkos piedalīsies 1900 mūziķi no amatieru pūtēju orķestriem! Un to īpašo pacilātības un svētku sajūtu spēj radīt tikai pūtēju orķestris.
Vilis uzskata, ka orķestri diriģēt ir nesalīdzināmi grūtāk nekā vadīt kori vai dejotājus. Protams, jo orķestris taču sastāv no daudziem dažādiem instrumentiem, partitūrā ir 25–30 nošu līnijas, un katrs spēlē savu balsi. Diriģentam vienlaikus jādzird un jāzina pat 30 partijas! «Tas ir treniņš no bērnu dienām – kad sāc spēlēt orķestrī, tev vispirms jāiemācās saklausīt citus. Jo tu neesi galvenais, bet tikai viena maza skrūvīte mehānismā. Bet diriģenta uzdevums ir skatīties partitūrā un uzķert, ja kāds nokavē savu uznācienu vai nospēlē nepareizu noti,» skaidro Tomass. Jautāts, kādas kļūdas var pieļaut pūtēju orķestra diriģents, viņš prāto – var paņemt nepareizu tempu vai nepareizu partitūru. Vēl var gadīties, ka orķestris nav paspējis noreaģēt, bet diriģents viens pats taktē pilnīgā klusumā. Par laimi, klausītāji parasti nemaz nezina, kā bija jābūt. Un kā ar seno stereotipu, ka pūtēju orķestros spēlē gandrīz tikai puiši? «Tas mainās!
Deviņdesmitajos gados mūsu orķestrī bija divas meitenes flautistes un viena mežradzniece. Tagad puse orķestra ir meitenes!
Un ar viņām ir brīnišķīgi strādāt – meitenes ir disciplinētas, kārtīgi nāk uz mēģinājumiem,» saka Tomass.
Ar ko ir citādi šie Dziesmusvētki? Vilis domā, ka daudz kas mainījies, bet tradīcija saglabājusies: «Klausījos orķestru fināla skati un domāju – žēlīgā debess, vēl pirms gadiem divdesmit tik augstu līmeni nevarējām ne iedomāties! Arī tolaik bija labi mūziķi, bet spēlēt tādus autorus kā Filipu Spārku – tā ir augstākā grūtību pakāpe. Un uzlabojusies disciplīna, nav vairs tādu piedzīvojumu ar alkoholu – kā tikai kādreiz gājis!» Tomass tēvam līdz galam nepiekrīt – sarežģīti skaņdarbi spēlēti arī agrāk, taču tagad esot daudz vairāk patiešām labu orķestru – šogad fināla skatē piedalījušies 15 orķestri, kas var nospēlēt visgrūtāko repertuāru. Un Kate piebilst, ka, piemēram, Meža gulbju svītu, kas rakstīta tieši Horizontam, neviens nevar nospēlēt tā, kā to spēj Horizonts.
Dzīve kā mūzikls
Kāda ir sajūta, pirmoreiz nonākot virsdiriģenta godā? «Nav bijis daudz laika par to domāt,» saka Tomass. «Pagaidām, kamēr neesmu nonācis pārējo virsdiriģentu pulkā, vēl nejūtos kā virsdiriģents. Protams, tas ir pagodinājums, bet vairāk tomēr tagad jādomā par darbu. Taču ceru, ka to kaifu noķeršu, kad būs svētki.» Vilis piebilst: «Nav skolas, kur māca par virsdiriģentiem! Tas ir tavas dzīves iemaņu, kļūdu un panākumu kopums. Jāspēj to žestu parādīt tik skaidri, lai visi tevi uzreiz saprot. Vēl – diriģentam vajag zināmu despotismu. Un jāņem vērā – jo augstāk esi uzkāpis, jo vairāk tevi pieminēs arī negatīvi. Visu mūžu atcerēšos, kā reiz pēc koncerta pie manis pienāca profesors Gunārs Ordelovskis un, bārdiņu braucīdams, teica: «Draudziņ, atceries, ka diriģēt ar pulksteni uz rokas ir tas pats, kā strēbt zupu tik skaļi, ka uz ielas fūrmanim zirgs apstājas!» Kopš tās reizes man koncertā nekad uz rokas nav bijis pulksteņa!»
Kas tā īsti ir par maģiju, kas Kokamegi dzimtu tā piesaista mūzikai? «Kā vispār var bez mūzikas dzīvot?!» iesaucas Vilis. Tomass skaidro racionālāk: «Kad muzicē, tu nevari domāt neko citu – tikai par to, ko spēlē. Ja komponists uzrakstījis mūziku, kura aizkustina, vari papriecāties, pasmieties un pēc tām 15 skaņdarba minūtēm sāc dienu no jauna punkta. Man nekad nav bijis grūti iet uz mēģinājumiem, jo zinu, ka tur varēšu no visa atslēgties. Pēc tām divām stundām tu skaties uz dzīvi pilnīgi citādi.»
«Es citādi nemaz nemāku! Esmu paspējusi gan dejot tautas dejas, gan dziedāt Doma kora skolas korī Tiāra, tagad spēlēju orķestrī. Arī mamma un māsa vienmēr dziedājušas vai dejojušas, tētim – pūtēju orķestris!» teic Kate. Patiesībā visa Kokamegi ģimenes dzīve mazliet līdzinās mūziklam. «Un visi tēli satiekas tikai finālā uz vakariņām!» Kate smejas.
