Rīga +9°C 
– Zinu, ka Veselības centru apvienība un Centrālā laboratorija veica iedzīvotāju aptauju par to, kas kavē veikt profilaktiskas pārbaudes. Ko jūs uzzinājāt no aptaujas, ir kādi pārsteigumi?
Zane Kaktiņa: – Mēs katru dienu izdarām miljonus dažādu izvēļu. Šodien, pieņemsim, ir ļoti labs laiks, bet varbūt kādam bija ieplānotas svarīgas, nopietnas lietas – teiksim, profilaktiski pārbaudīt savu cukura līmeni asinīs vai D vitamīnu. Taču, izmantojot labos laika apstākļus, plāns tika mainīts – cilvēks izdara izvēli par labu kaut kam citam. Un tagad aizdomājamies – kādas mēs izvēles katru dienu izdarām pašas un paši par labu savai veselībai? Varbūt dažiem šīs atklāsmes var būt šokējošas. Varbūt gada laikā nav bijis nevienas! Cik daudz reižu mēs to, kas saistīts ar veselību, atliekam?!
– Lai gan, kā saka, veselīgas Latvijas pats pamats ir profilakse. Bez tās mēs nekur uz priekšu netiksim.
Zane Kaktiņa: – Piekrītu. Un to parāda arī aptaujas atbildes. Pirmais jautājums bija pavisam vienkāršs: vai Latvijas iedzīvotāji vispār piekrīt tam, ka viņi ikdienā dara vai nedara kaut ko, lai saglabātu labu veselību ilgtermiņā? Puse aptaujāto teica: jā, es uzskatu, ka daru pietiekami! Taču, ja paanalizējam šīs atbildes nedaudz dziļāk, tad ir atsevišķas iedzīvotāju grupas, kuras tomēr uzskata, ka viņi nedara tik daudz, cik varētu. Īpaši gribu atzīmēt Latgales reģionā dzīvojošos pensionārus un studentus. Katram no viņiem ir savi iemesli, kāpēc tā notiek.
Ir arī jābūt zināšanām, lai mēs varētu darīt pietiekami savas veselības labā. Zināšanas iedzīvotājiem arī it kā ir – 68 procenti no aptaujātajiem atbild: jā, es zinu, manas zināšanas ir ļoti labas vai absolūti pietiekamas. Vislabāk šajā ziņā sevi vērtē sievietes, kurām ir plašākas ģimenes un visnotaļ lielāka atbildība, kā arī gados jauni cilvēki.
Dažkārt pietiek ar vienu vienkāršu testu, lai pamanītu risku un spertu pirmo soli savas veselības labā.
Nākamais jautājums: kādus labos ārstu un citus veselīgos ieteikumus katrs no mums ievēro? Šeit atkal aktīvākās ieteikumu ievērotājas, izrādās, ir sievietes. Gandrīz 60 procenti aptaujāto atzīmē, ka mēģina nesmēķēt un nesmēķē; apmeklē ārstus tad, kad ir veselības sarežģījumi, vai veic profilaktiskas pārbaudes. Taču iezīmējas arī dažas citas interesantas lietas. Piemēram! Vīrieši, gados jauni un ar augstāko izglītību, vai studenti ļoti lielu uzmanību velta fiziskajām aktivitātēm. Apsveicami! Mums, sievietēm, jāpamācās no viņiem! Biroja darbinieki savukārt daudz rūpīgāk seko līdzi tam, cik stundas viņi guļ, cik labs ir miegs. Vadītājiem svarīgākas ir rūpes par emocionālo veselību. Pensionāri biežāk kontrolē asinsspiedienu.
Kādi ir konkrēti pasākumi, ko katrs no mums dara? Topa trijniekā ir: profilaktiskās vizītes pie ģimenes ārsta, asinsspiediena un pulsa kontrole, kā arī D vitamīna noteikšana asinīs. Starp citu, Centrālajā laboratorijā šomēnes šīm analīzēm ir īpaša, zema, cena… Bet kas mūs šajā ziņā tiešām satrauc? Tikai 17 procenti no aptaujātajiem izmanto valsts apmaksātos vēža skrīnīgus. Tā ir ļoti nopietna lieta. Tātad pret onkoloģisko slimību profilaksi, neraugoties uz to, ka tas mūsu dzīvi var ietekmēt ļoti, ļoti radikāli, mēs attiecamies pavirši. Tā tam nevajadzētu būt.
– Un kādi ir galvenie šķēršļi, kāpēc cilvēki atliek profilaktiskās pārbaudes?
Zane Kaktiņa: – Divas pirmās lietas, ko viņi atzīmē: grūtības nokļūt pie speciālistiem un finanšu trūkums. Nākamais ir laika trūkums. Mūsdienās mums ir tik ierasti vienmēr atrunāties: «Man pietrūkst laika visam…» Bet atkal – ir jāsaprot, kādas ir manas prioritātes.
Ko iedzīvotāji sagaida, kā viņiem varētu palīdzēt? Viņu atbildes: jābūt labākai piekļuvei speciālistiem, jābūt pietiekamam finansējumam. Bet ir arī citas lietas, ko viņi sagaida. Vienota, ērta pierakstu sistēma; atgādinājumi par to, kas jādara; izglītošana par veselības tēmām skolās un vispār sabiedrībā.
Ja paskatāmies, kā tad mēs izskatāmies kopumā Eiropas Savienības valstu kontekstā, tad rezultāti ir visai dramatiski. Eiropas Savienības valstīs veselīgi nodzīvotie gadi vidēji ir 63, Latvijā – knapi 53. Tātad bez nopietniem veselības traucējumiem, funkcionāliem ierobežojumiem vai invaliditātes mēs dzīvojam tikai vidēji 53 gadus. Ja runājam par paredzamo vidējo mūža ilgumu kopumā, tad Latvijā tie ir nepilni 77 gadi. Bet Itālijā un Zviedrijā, piemēram, – 84! Protams, atkal atgriežamies pie veselības aprūpes finansējuma. Latvijā 35 procenti no kopējiem veselības nozarē iztērētajiem līdzekļiem nāk tieši no katra cilvēka kabatas. Tas ir uz pusi vairāk nekā vidēji Eiropā. Tātad, domājot par uzdevumiem nākotnē, veselības aprūpei ir jābūt valsts budžeta prioritātei. Jābūt pieejamai savlaicīgai diagnostikai un skaidram valsts apmaksātās profilakses minimumam, kas būtu saprotams ikkatram.
Ainis Dzalbs: – Ģimenes ārsti savā ikdienā ar profilakses jautājumiem nodarbojas visbiežāk. Valsts mums uzliek noteiktus pienākumus un cerības, un pacienti pie mums vēršas ar dažādiem jautājumiem, kas skar arī preventīvos pasākumus. Kas izriet no šīs iedzīvotāju aptaujas? Vizīšu iemesls, kas ir tikai tīra profilakse, ir salīdzinoši mazā apjomā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati par pagājušo gadu, kopumā ģimenes ārsta apmeklējums nemaz nav tik slikts – tādā ziņā, ka vizītes pie ģimenes ārsta ir ļoti pieprasītas. Pēc pagājušā gada datiem, apmēram 75 procenti vīriešu un pat 85 procenti sieviešu ir vismaz vienu reizi apmeklējuši ģimenes ārstu.
– Tas taču labs cipars!
Ainis Dzalbs: – Jā, es arī biju patīkami pārsteigts par šo informāciju. Un, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir uzlabojumi, bet – par ko tas liecina? Vai vienmēr tā ir tāda veida atsaucība, ka cilvēki ir gatavi ieguldīties savā veselībā? Iespējams, viņu apmeklējumam ir vēl citi aspekti. Proti, ārsti speciālisti ir mazāk pieejami un cilvēki arvien biežāk atgriežas tajā veselības aprūpes posmā, ko viņi var atļauties, – tātad aiziet pie ģimenes ārsta. Savukārt mums tā ir iespēja izdarīt labi savu darbu. Proti, ja reiz pacients atrodas ģimenes ārsta kabinetā ar savu akūto problēmu, vienlaicīgi mēs varam integrēt arī profilaktiskos pakalpojumus, ko paredzējusi valsts. Jā, visticamāk, ka galvenais vizīšu iemesls ir bijusi kāda veselības problēma. Sāpes, citi simptomi. Bet atsaucība uz profilaktiskajiem pasākumiem ir neliela. Mēs aptaujā redzam tiešām uztraucošus faktus par to, ka mūsu iedzīvotāji neveic skrīninga izmeklējumus. Savās praksēs mēs arī to redzam. Tas ir pietiekami ilgstošs darbs, lai mainītu cilvēku uzvedību, paradumus. Reizēm mums pašiem un arī politikas veidotājiem liekas: profilakse – ai, tas taču ir kaut kas tik pašsaprotams, vienkārši parunā, piedāvā, un viss notiek. Tomēr es gribētu teikt, ka ārstēt pēc vadlīnijām pacientus, kuriem ir kādi traucējoši simptomi, reizēm ir krietni vieglāk nekā motivēt viņus, kad vēl nekas nekaiš, laikus pievērsties savai veselībai un izmeklēties.
Tāpat finansiālais atbalsts profilaksei valsts līmenī ir ārkārtīgi būtisks. Tagad tas Latvijā ir viens no zemākajiem – apmēram 2,6 procenti, turpretim profilaktiski novēršamo saslimšanu biežums mums ir viens no augstākajiem, ja salīdzina ar citām Eiropas Savienības valstīm.
– Jūs, dakter, runājat par sekundāro profilaksi – izmeklējumi, analīzes, laikus atklātas slimības… Bet ir arī primārā profilakse: veselīgs uzturs, labs miegs, sakārtota galva, fiziskās aktivitātes. Vakcinācija. Kas cilvēkam traucē izpildīt šo programmu un veidot ilgtermiņā noturīgus veselīgus paradumus? Ko teiksiet, Kaspar?
Kaspars Cipruss: – Nav tā, ka sportisti ir tie eņģeļi, kas rūpējas par savu ķermeni. Īstenībā mēs visi esam cilvēki – jaunībā nokaujam savu veselību un pēc tam, jau lielākā vecumā, atkal sākam par to rūpēties. Bet, ja salīdzinām šīs abas lietas – profilakse un sports –, vienā ziņā tās ir ļoti līdzīgas: proti, uzlabot veselību un uzlabot savu sportisko formu tu nevari vienas dienas laikā, tam vajadzīgs mēnešiem ilgs darbs, cītīgi jāstrādā ar sevi. Jo to, ko mēs varam sačakarēt ļoti, ļoti ātri, pēc tam atgūt ir ļoti, ļoti grūti. Tas jāsaprot pašā saknē. Jo, kā es vienmēr sportistiem saku: «Kamēr jūs esat veseli, kamēr jūs esat labi, par jums visi fano, visi priecājas. Tiklīdz būsiet slimi, ļoti ātri visi mēģinās no jums tikt vaļā.» Un tas pats notiek darba tirgū.
Runājot par sportu, fiziskajām aktivitātēm un veselību, mums ir vairāk jāstāsta pozitīvie piemēri. Tūkstošiem cilvēku piedalās maratonā! Fantastiski! Kad ir labs laiks, daudzi cilvēki no rītiem vienkārši savas veselības labā skrien vieglus krosiņus. Varbūt viņi jāintervē! Jārāda labie piemēri. Lai pateiktu, ka, kamēr tu sēdi dīvānā, ļoti daudzi cilvēki cenšas kustēties un ir labāki par tevi, un rīt darba tirgū tu ar viņiem nebūsi konkurētspējīgs. Tavu vietu ieņems kāds cits.
Mums vairāk jāstāsta par pozitīvajiem piemēriem!
Bērni šādā ziņā ir pozitīvais moments – viņi motivē ģimeni iet un skriet. Piemēram, es redzu, ka pēc daudziem sporta pasākumiem tieši bērni izvelk savus vecākus ārā, lai pamētātu bumbu vai noskrietu krosiņu, vai ietu uz peldbaseinu. Bet problēmas ir mūsos pašos, vecākos, ka esam kļuvuši tik slinki un ka mums ir ļoti daudz visādu citu lietu, ko darīt brīvajā laikā, un aizmirstam par to, kas būtībā ir vissvarīgākais. Svarīgākais ir mūsu veselība, jo – ja mēs būsim slimi, tad mēs arī savai ģimenei palīdzēt nevarēsim.
– Un tad kādu dienu mēs attopamies aptiekā…
Zane Melberga: – Farmaceits ir vispieejamākais veselības aprūpes speciālists. Un aptiekām ir ilgi darba laiki! Turklāt ļoti cenšamies savu profesiju padarīt plašāku un iekļaut dažādus pakalpojumus, kurus pacienti varētu saņemt aptiekā. Man liekas, aptieka ir ļoti laba vieta sarunai par veselības lietām, kas cilvēku satrauc, un arī par profilaksi. Farmaceiti bieži vien palīdz cilvēkiem pārvarēt šaubas. Aptieka ir vieta, kur veikt arī profilaktiskās pārbaudes, izmērīt asinsspiedienu, kad, piemēram, ģimenes ārsts ir ieteicis to darīt desmit dienas pēc kārtas. Kā es smejos, farmaceitam zināšanas ir ne tikai par cenām, kā daži domā… Farmaceits ir eksperts par zāļu sastāvu, par zāļu lieto-šanu – shēmas medikamentiem šobrīd ir ļoti sarežģītas, un ir arī dažādas blakus parādības… Mēs, farmaceiti, vēlētos iesaistīties arī vakcinācijas procesā. Proti, vakcinēt aptiekās, un vakcinācija ir viena no visiedarbīgākajām profilakses veicinātājām, kas novērsīs daudzas nopietnas saslimšanas nākotnē. Attīstoties medicīnai un farmācijai, vakcīnu kļūs arvien vairāk. Tagad mums notiek stīvēšanās ar Latvijas Ārstu biedrību, vai farmaceits ir pietiekami kompetents, lai varētu veikt vakcināciju. Bet Eiropas un pasaules pieredze parāda, ka valstīs, kurās farmaceitus iesaista vakcinācijā, palielinās vakcinācijas aptvere, palielinās sabiedrības informētība par to, kas ir vakcīna un kā tā var profilaktiski palīdzēt izvairīties no saslimšanas.
Ainis Dzalbs: – Teiksim tā: par šiem jautājumiem epizodiski notiek diskusijas. Mēs, ģimenes ārsti un vispār ārsti, uztveram farmaceitus kā ļoti labus sadarbības partnerus, viennozīmīgi. Mēs jau šobrīd ļoti novērtējam, ko farmaceiti dara veselības aprūpē. Kad cilvēks aiziet uz aptieku ar augšējo elpceļu vai viegliem vēdera simptomiem, farmaceits spēj situāciju atrisināt. Mēs to izjūtam kā lielu atspaidu mūsu ikdienas darbā, tas samazina pacientu plūsmu pie ārsta. Bet, kas mums kopīgi vēl jāatrisina? Jāvienojas, kas ir šie ieteikumi, ko farmaceits pacientam sniedz, lai tie būtu maksimāli efektīvi, zinātnē un pētījumos balstīti.
Zane Melberga: – Process ir sācies! Jau šobrīd ir ļoti labi piemēri, kad ārsta prakse sadarbojas ar konkrētiem farmaceitiem, konkrētām aptiekām. Jau šobrīd slimnīcās aizvien nozīmīgāk iesaistās mūsu klīniskie farmaceiti.
Āris Kasparāns: – Mēs, Nacionālais veselības dienests, esam tikai par sadarbību, bet noteikti jāizrunā un jāvienojas par kompetencēm, ko katrs speciālists var un drīkst darīt.
– Un ko valsts dara profilakses jomā?
Āris Kasparāns: – No valsts puses ir apmaksātas profilaktiskās vizītes pie ģimenes ārsta. Gadu no gada to skaits salīdzinoši pieaug. Arī tos atlikušos 25 procentus vīriešu un 15 procentus sieviešu, kas nav apmeklējuši ģimenes ārstu vismaz vienreiz gadā, aicinu to noteikti izdarīt un izmantot iespējas – ja līdz šim neesi ne reizi bijis pie ģimenes ārsta, ikgadējā profilaktiskā apskate ir bez maksas, pat bez pacienta līdzmaksājuma. Un tā būtu jāizmanto arī iedzīvotājiem, kuriem nav citu iemeslu vērsties pie ģimenes ārsta.
– Sirds asinsvadu saslimšanas ir galvenais mirstības cēlonis valstī…
Āris Kasparāns: – Sirds veselība ļoti lielā mērā ir atkarīga no dzīvesveida. Tajā pašā laikā mums ir arī riska kalkulatori. Šobrīd ļoti labas atsauksmes no ģimenes ārstiem ir par kalkulatora uzlaboto versiju SCORE2 sirds un asinsvadu slimību risku testēšanai. Ir diabēta profilaktiskās pārbaudes – cukura līmeņa noteikšana konkrētos vecumos. Ir vēža skrīnings – pie tā mums kopā jāstrādā, lai veicinātu izpratni un aptveri. Darbojas grūtnieču profilakse, kas jau tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Bet noteikti jāuzlabo profilakse, kas attiecas uz citām situācijām un citām potenciālajām kaitēm. Tagad ir dažādas kampaņveida aktivitātes, ar tām varbūt vienā brīdī profilakses mērķi sasniedzam, bet, lai tas ieietos ikdienā, noteikti jābūt sistēmiskākai pieejai.
Ja mēs skatāmies uz tieši profilakses sadaļai atvēlēto finansējumu, uz tiem 2,6 procentiem gadā, – vismaz sekundārajā aprūpē tas netiek pilnībā apgūts, netiek izlietots, un beigās mēs šo naudu pārdalām citiem pasākumiem. Tā ka iedzīvotāji joprojām par maz izmanto šīs profilaktisko pārbaužu, izmeklējumu iespējas. Jautājums – kāpēc? Un – kā šo profilakses sadaļu veicināt?
– Kas ir galvenie valsts izaicinājumi, konkrēti par profilaksi runājot?
Āris Kasparāns: – Iedzīvotāju iesaiste un informēšana par profilaktisko pasākumu pieejamību. Pārliecināt sabiedrību, ka tā viņiem ir vajadzīga.
Otrs – atvieglot, padarīt pieejamākas šīs profilakses iespējas, noņemt birokrātiskos šķēršļus. Pie tā mēs tagad strādājam. Piemēram, šobrīd uzlabojam elektroniskos nosūtījumus. Kolēģi no Latvijas Digitālās veselības centra strādā, lai automātiski ģenerētu nosūtījumu uz krūts un dzemdes kakla vēža skrīningu papildus uzaicinājumu vēstulēm, kas dažādu apstākļu dēļ bieži vien mēdz noklīst jau pasta piegādes laikā.
Ainis Dzalbs: – Mazs komentārs no ģimenes ārsta ikdienas… Es nevarētu piekrist, ka mums finanšu iespējas un pieejamība profilaksei ir laba, bet ne vienmēr tas tiek izmantots… Viens no svarīgākajiem uzdevumiem būtu tīri organizatoriski sakārtot pēcskrīninga izmeklējumus. Viena lieta, ka mēs pacientus uzrunājam, viņi aiziet uz šiem skrīninga izmeklējumiem, bet pēc tam iestrēgst gaidītāju rindās uz kolonoskopiju vai mēnešiem ilgi gaidot uz specializētajiem ginekoloģiskajiem pakalpojumiem. Parasti tā rinda ievelkas 3–5–6 mēnešus, un tas ir ļoti liels stress, lielas bažas, un rezultātā bieži vien pacientes izmisumā izmanto maksas pakalpojumus. Vēl aicinājums Nacionālajam veselības dienestam un mums visiem, kas strādā ikdienā profilakses jomā, – šī gada nogale, nākamais gads, būs ļoti interesants un darbīgs. Mainās gan politikas lēmēji, gan lēmumu pieņēmēji. Mums visiem jābūt gana modriem, lai noturētu interesi par profilakses jautājumiem. Jo, ticiet man, šobrīd solījumi ir, bet, kad nonāksim pie darbiem, iespējams, būs prioritārākas lietas, kas ir neatliekamākas, skaļākas, kur ir lielākas rindas un drūzmēšanās, vēl lielāka neapmierinātība, un profilakse tad parasti kaut kur pazūd. Noturam modrību par profilaksi ne tikai šodien un šī mēneša laikā, bet noteikti, noteikti arī turpmāk, lai ir pozitīvs rezultāts!
Pēdējos gados veselības aprūpes nozarē ir attīstījušies metodiskās vadības centri un institūcijas. Tās ir organizācijas, kas darbojas Veselības ministrijas uzdevumā un mēģina ieviest zinātnē un pierādījumos balstītus risinājumus. Tieši tas pats notiek arī profilaksē un ģimenes medicīnā. Noteiktās vecuma grupās, pieņemsim, profilaktiskie pakalpojumi, vizītes pie ģimenes ārsta vai profilakses apskate netiek realizēta katru gadu.
Zināt, nekur pasaulē tā nav, ka katru gadu jaunieši staigātu pie ģimenes ārsta!
Arī tas mums ir jāņem vērā. Tagad tiek veidota mūsdienīga, zinātnē, pierādījumos balstīta profilaktiskās apskates programma, kur ir arī digitalizācijas iespējas. Ceru, ka, to ieviešot, profilakse kļūs arī mūsdienīgāka, jaunākai paaudzei saprotama. Varbūt ne vienmēr jāiet pie ģimenes ārsta, bet, iespējams aizpildīt dažādas anketas, testus, un tad, ja mēs tur atrodam sarkanā karoga simptomus, tad, pieņemsim, 25 gados jāiet pie ģimenes ārsta katru gadu vai divreiz gadā. Bet, ja pēc testa viss ir kārtībā, iespējams, retāk. Šie arī ir ļoti būtiski risinājumi.
– Kas cilvēkiem visvairāk traucē savlaicīgi, profilaktiski rūpēties par savu veselību? Kādi ir jūsu pašu novērojumi?
Zane Kaktiņa: – Skaidrs, ka te gandrīz nekad nav tikai viens iemesls, kāpēc tiek atlikta veselības profilakse. Parasti tas ir komplekss. Pieejamība noteikti ir viens no aspektiem. Pieejamība tādā ziņā, ka iedzīvotājiem reģionos ir īpaši jāplāno laiks, viņiem nekas nav deguna priekšā kā rīdziniekiem. Viņiem jāsaprot, kā tikt uz pārbaudi, kā tikt pie ārstiem, ko tālāk… Runājot par jauniešiem, pusaudžiem, man gan gribētos domāt, ka ieradumam ir ļoti liels svars, kā es rīkošos pēc tam, kad pieaugšu. Ja viņam no mazotnes vecāki ar savu piemēru nerāda un nestāsta par to, ka profilaksei ir liels spēks, jaunietim šis ieradums nevar pēkšņi parādīties. Ja nav šī ieraduma, tad vienmēr liekas: es taču vēl joprojām esmu jauna, man vēl nekas tāds nav vajadzīgs. Protams, arī digitalizācija ietekmē. Jaunākā paaudze visu met mākslīgajā intelektā, lai tas pastāsta, kas viņiem kaiš vai nekaiš. Īstenībā ar to ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo dažreiz mākslīgais intelekts var iedot atbildes, kas absolūti nav saistītas ar realitāti. Tāpēc es iesaku vērsties pie speciālistiem. Bet digitalizācija var nodrošināt ērtumu, un ērtums atkal ir saistīts ar pieejamību. Ja ir skaidrs mehānisms, tad man ir vieglāk pieteikt sevi pie ārsta un varu arī vairākus ārstus apmeklēt vienas dienas laikā.
– Sakiet, kā tas iespējams: cilvēku Latvijā kļūst mazāk, finansējums veselībai it kā aug, bet tikt pie valsts apmaksātiem speciālistiem, izmeklējumiem ir arvien grūtāk.
Āris Kasparāns: – Pirmais: finansējums aug, bet nepietiekami. Otrs: kāpēc tās šķēres veidojas? Mēs kā sabiedrība novecojam un kļūstam slimāki. Tā ir realitāte. Arī profilakses trūkums kādos dzīves posmos rezultējas ar vairākām saslimšanām, kuru ārstēšana kļūst dārga. Un tas uzliek lielāku slogu veselības aprūpes sistēmai. Pat ja iedzīvotāju skaits samazinās, tas nebūt nenozīmē, ka pakalpojumu vajadzība kaut kādā mērā arī samazinās. Nē, tā tikai pieaug.
Ainis Dzalbs: – Piekrītu. Mēs ģimenes ārstu praksēs arī redzam, kā mainās iedzīvotāju vecuma struktūra. Reģionos senioru īpatsvars būtiski palielinās. Un veselīgi nodzīvoto gadu skaits mums ir pietiekami zems, 53 gadi apmēram. Tad jārēķinās, ka atlikušajā dzīves daļā būs vajadzīga medicīniskā palīdzība, medikamenti, tehnoloģijas. Vēl runa ir arī par dzīves kvalitāti, un, lai to uzturētu, atkal ir jāinvestē līdzekļi. Tāpēc profilakse mums ir ļoti, ļoti būtiska. Mēs kā ārsti vairāk akcentējam sekundāro profilaksi – izmeklējumi, skrīningi. Taču vispirms ir primārā profilakse – fiziskās aktivitātes, veselīgs dzīvesveids, izglītība, tas ir pamatu pamats un noteikti palīdzēs sasniegt vairāk veselīgi nodzīvotu gadu, un nākotnē varētu mazināt pieprasījumu pēc dažādām medicīniskajām intervencēm un uzlabot dzīves kvalitāti.
Zane Kaktiņa: – Ir veikti ekonomiskie pētījumi vairākās valstīs par tēmu – cik daudz investējot profilaksei, mēs varam nākotnē ieekonomēt veselības aprūpes budžeta līdzekļus. Proti, katrs investētais eiro nākotnē ieekonomēs sešus eiro.
Ainis Dzalbs: – Ir vēl viena intervence, ko īpaši uzsver ģimenes medicīna, – vakcinācija. Ja mēs investējam vienu eiro vakcinācijā, tad nākotnē ietaupām 20 eiro. Vakcinācija senioriem: viens ieguldītais eiro par pneimokoku infekcijas profilaksi nākotnē ietaupa 30 eiro.
– Kāda ir ģimenes ārsta kapacitāte? Piemēram, cilvēks domā, ka viņa ģimenes ārstam ir daudz darba, ka viņš noteikti ir aizņemts ar nopietnākiem gadījumiem – nu ko es viņu traucēšu ar savu sīko profilaktisko jautājumu?!
Ainis Dzalbs: – Pirmais, ko gribu pacientiem teikt, – nekautrējieties! Ja ir jautājumi, droši zvaniet, piesakieties uz profilaktiskajām pārbaudēm. Rakstiet, jo mēs, ģimenes ārsti, šobrīd izmantojam visas modernās tehnoloģijas. Manuprāt, šī virtuālā saziņa telefonos un ekrānos ir tikai pieaugusi, kas ir uzlabojusi pieejamību. Bet vienlaicīgi, jā, tā mums, ģimenes ārstiem, ir radījusi būtisku noslodzi. Tagad par kādu jautājumu reizēm mēs vienas dienas laikā ar pacientu komunicējam divas un trīs reizes. Kur jāiet? Kur ir analīžu atbilde? Ko tas nozīmē? Paskatieties, dakter, tagad man ir gatavs rentgens… Ko mēs darām tālāk? Šī komunikācijas intensivitāte pieaug. Man savā praksē, strādājot reģionā, ir reģistrēti 2200 pacienti, un mums dienā ir apmēram 75–100 konsultāciju gan klātienē, gan attālināti. Bet tagad ģimenes ārstu prakses, kas ir pietiekami lielas, var piesaistīt vai nu prakses koordinatoru, administratoru vai vēl vienu medicīnas darbinieku, ko mēs arī pietiekami aktīvi izmantojam. Vēl svarīgi – jāmēģina pacienta konsultācijas laikā integrēt profilaktiskos pakalpojumus. Īstenībā pietiek ar tā dēvētajām īsajām intervencēm. Ģimenes ārsts vienkārši atgādina un pasaka savu viedokli konkrētā jautājumā. Pieņemsim, «Es jūs aicinu šoruden vakcinēties pret gripu. Jums tas ir ļoti nozīmīgi, un jūs būsiet no tā ieguvējs.» Un, ja mēs ar pacientu sadarbojamies jau gadiem ilgi, mums pietiek ar šo vienu vai diviem teikumiem vai īsu rekomendāciju, un vairumā gadījumu seko darbība.
Zane Kaktiņa: – Saprotot, cik ļoti noslogoti ir ārsti, protams, mēs nevaram visu atbildību uzvelt tikai uz viņu pleciem. Bet ir platformas, ar kuru palīdzību mēs varam pateikt priekšā – īsziņas, e-pasti, uzlecošās zīmes, sociālie tīkli. Tie visi ir rīki, ar kuriem iespējams sasniegt pacientu, cilvēku. Galu galā telefons 99 procentiem mūsu iedzīvotāju katru dienu ir rokās un ne vienu vien stundu.
Kaspars Cipruss: – Būsim reāli, profesionālais sports nav veselīgi, tas ir ļoti traumatisks, diemžēl lielākoties arī mūsu treneru galvenais moto ir uzvaras, čempionāti, tiekšanās tikai un vienīgi pēc augstā sasnieguma. Bet veselības sakarā mums vairāk ir jādomā par fizkultūru. Par sportošanas, kustēšanās prieku.
Ainis Dzalbs: – Te es redzu arī fizioterapeitu iesaisti. Daļai sabiedrības novecojot un daļai jauniešu esot mazkustīgiem, ir vajadzība pēc organizētas un vadītas fiziskās aktivitātes. Ar to, kas notiek, piemēram, skolā ir, par maz. Jauniešus, bērnus pagalmos tagad redz maz, viņi vairāk ir pie datoriem un telefoniem, un tas, kā viņiem pietrūkst, lai izietu ārā un izkustētos, – viņiem pietrūkst pieskatīšanas un iedvesmas. Vēl mēs, ģimenes ārsti, labprāt redzētu, ka skolās būtu koriģējošas ārstnieciskās vingrošanas grupas, kas labo stāju. Jo mugurkaula izmaiņas mūsu jauniešiem ir. Savukārt senioriem vajadzētu gan nūjošanas, gan citu nodarbību piedāvājumu fizioterapeitu vadība.
Zane Kaktiņa: – Skolas ir perfekta infrastruktūra, kurā var nodrošināt ārpusskolas sporta nodarbības, kur moto ir prieks kustēties.
Zane Melberga: – Aptiekās tagad ļoti pieprasīti ir nervus nomierinošie līdzekļi… Tātad cilvēkam ir jādomā arī par savu mentālo veselību, par profilaksi šajā jomā. Viņam pašam jādomā – kas ir viņa hobiji, kā viņš pavada savu brīvo laiku, cik daudz viņš nodarbojas ar sportu, kā viņš sevi mentāli atpūtina no darba, ikdienas. Mēs nevaram uzvelt visu tikai valstij, lai tā atsūta atgādinājumu, ka mums būtu jāatpūšas.
– Tātad nonācām pie secinājuma, ka centrālais tēls šajā izvēlē ir pats cilvēks. Viņa griba, motivācija. Kas būtu jādara, lai profilakse patiesi kļūtu par prioritāti ne tikai vārdos, bet konkrētā rīcībā?
Āris Kasparāns:
– Pirmais solis – domāšanas maiņa. Pašam maksimāli agrīni, arī ierādot saviem bērniem, ieviest labus, veselīgus paradumus.
Piemēram, zobārstniecības pakalpojumu nepieejamības pamatā bērniem ir ļoti ielaistas problēmas, bet tajā pašā laikā šie bērni zobu birsti nav pat redzējuši. Savukārt NVD no savas puses ir uzsācis darbu pie tā, lai aktīvāk uzaicinātu uz profilaktisku zobu apskati. Arī uz nieru slimību agrīnāku profilaksi.
Zane Kaktiņa: – Mans aicinājums ikkatram no mums – neesam vienaldzīgi un ievērojam, kas notiek ar mūsu līdzcilvēkiem. Un, ja redzam, ka cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, parūpējamies viņa vietā.
Ainis Dzalbs: – Mans novēlējums ir līdzīgs. Profilaktiskā sistēma būs tik stipra un efektīva, cik katrs no mums tajā ieguldīs gan ikdienā, gan mājās, gan darbā. Būtiski ir nezaudēt modrību un iedvesmu. Un iedvesmu mums dod līdzcilvēki, kas domā līdzīgi, kas mūs atbalsta, kas sniedz idejas.
Zane Melberga: – Galvenais ir darīt, veikt profilaksi. Ļoti svarīgi ir atgādinājumi. Katram ir sava atgādinājumu sistēma, vai tie ir digitālie risinājumi, vai tas ir plānotājs. Katram ir arī cilvēku loks, par ko viņš rūpējas, vai tas ir tikai viņš viens, vai tie ir bērni, vīrs, vai vecvecāki, seniori. Līdz ar to atgādinājumu daudzums un loks katram ir atšķirīgs. Bet tas ir jādara, profilakse jāieplāno. Ja kaut ko esi ieplānojis, tad to vieglāk arī izdarīt – vieglāk sagaidīt izmeklējumu rindu, vieglāk savus darbus samenidžēt tā, ka ir laiks nodot analīzes, panūjot, pavingrot.
Un vēl es ļoti gribētu, lai skolās atgriežas kvalitatīva veselības mācība!
Bērni, atnākot no skolas, izglīto arī savus vecākus. Stāsta dažādas lietas, par kurām viņi ikdienā varbūt nebija pat aizdomājušies.
Kaspars Cipruss: – Man liekas, ka šobrīd dzīvojam vislabākajā laikā, kāds ir bijis, jo mums ir tik daudz iespēju, tik daudz zināšanu, un tās ir vienkārši jāizmanto. Mēs visu laiku noveļam vainu uz valsti, gaidām laimes lāci, bet aizmirstam par vienu – mums visiem ir tiesības, bet ir arī pienākumi. Un galvenais pienākums ir rūpēties pašam par sevi.
Lai pievērstu uzmanību profilakses problēmām Latvijā, veicinātu sabiedrības izpratni par savlaicīgas veselības aprūpes nozīmi un mazinātu šķēršļus pārbaudēm, Veselības centru apvienība, Centrālā laboratorija un Mēness aptieka kopā ar nozares partneriem iedibina Nacionālo profilakses
dienu – septembrī.
