Rīga +9°C 
KLAUSIES
Viestura Kairiša filma uzjundīja arī manu privāto atmiņu zibšņus, bez kuriem man būs grūti izstāstīt šo stāstu. Ir kāds slāvisks vietvārds, kurš šodien no kartes zudis, bet bijis manis pieredzēts un palicis sirdī, – Zabludovka. Šī sensenā vecticībnieku sādža bija mana bērnības un pusaudzes gadu pasaule – Krāslavas rajona Kastuļinas pusē, dziļi pasakainā senu priežu un egļu mežā, pašā Ilzas ezera krastā.
Tur 70. gadu nogalē un 80. gados bija iekārtota tēva medību kolektīva Latgales bāze.
Turpat netālu – Foļvarkas sādža ar tās zilo koka dievnamu. Līkumaini, pauguraini, kilometriem gari smilšu ceļi cauri mežiem un krūmājiem… Tad – mazu mājiņu puduri, lodziņi ar koka mežģīņu daiļotiem slēģiem. Staroveri jeb staroobrjadci. Šis vārds šķita gan saprotams, gan noslēpumains.
