Rīga +27°C 
Kā vēsta statistika, šogad par uzturēšanos pansionātā, ko tagad pieņemts dēvēt par ilgstošas sociālās aprūpes centru (SAC), jāmaksā aptuveni 1100–1600 eiro mēnesī. Cena var svārstīties atkarībā no aprūpes līmeņa, iestādes atrašanās vietas, apdzīvojamās platības komforta, proti, istabiņa vienam vai tā ir jādala ar vēl kādu pansionāta iemītnieku, kā arī papildu pakalpojumiem. Pašvaldību vai pašvaldību līdzfi nansētās sociālās aprūpes centri visbiežāk izmaksās lētāk par privātajiem pansionātiem, īpaši, ja tie sniedz specifi skus pakalpojumus, piemēram, guloša seniora kopšanu vai demences pacienta uzraudzību. Ja šāda privāta iestāde atrodas Rīgā vai Pierīgā, ir jārēķinās, ka maksa par pakalpojumu mēnesī var pamatīgi pārsniegt arī divus tūkstošus.
Uzmanības centrā
Vai kaut kur ir lētāk?
Pašvaldības ilgstošas sociālās aprūpes centru izmaksas, kuras visbiežāk tiek aprēķinātas par dienu, mēdz svārstīties atkarībā no tā, kurā reģionā atrodas un cik liela ir šī iestāde.
Diemžēl cerību, ka tālāk no Rīgas pansionāts izmaksās daudz lētāk, vairs nevajadzētu lolot – jā, atšķirības ir, taču ne būtiskas.
Tas, cik izmaksā diena ilgstošas sociālās aprūpes centrā, ir viegli atrodama ikvienas šādas iestādes mājaslapā, kur tam ir jābūt norādītam. Kurzemes pusē, piemēram, SAC Atpūtas, kas atrodas Remtē, kā arī Piltenes Landzē par dienu jāmaksā 37,20 eiro, SAC Ābeles, kas atrodas Lutriņu pagastā, Saldus novadā deklarētajiem jāmaksā 35 eiro, Tukuma novada Raudā par novada iedzīvotājiem jāmaksā 36 eiro dienā, bet, ja seniors ir deklarēts citā novadā, – 44,75 eiro. Vienā no lielākajiem pansionātiem Zemgalē – Tērvete, kas atrodas Dobeles novadā, diena izmaksā 38 eiro, bet Ozolnieku Zemgalē – 39,33 eiro vai 41,36 eiro, ja dzīvo vienvietīgā istabā. Augšdaugavas novada Kumbuļu Senioru rezidencē jārēķinās ar 32 eiro dienā, bet Salaspils veselības un sociālās aprūpes centrā ar 52,90 eiro dienā. Alūksnes novada Mālupes SAC Pīlādži norāda mazāku summu – 27 eiro par dienu, taču jāņem vērā, ka šī iestāde uzņem ne tikai seniorus, bet arī jaunākus cilvēkus ar fiziskām vai garīgām problēmām, līdz ar to iestādes finansēšanas principi ir citi. Aptuveni rēķinot, mēnesī ir jāmaksā vismaz 1100 eiro. Vismaz tāpēc, ka senioru veselības līmenis ir dažāds un daudziem ir nepieciešama īpaša aprūpe vai medikamenti, un tas maksā dārgi.
«Kaut arī ilgstošas sociālās aprūpes nodrošināšana ir uzlikta uz pašvaldību pleciem, patiesībā tā ir milzīga valsts problēma. Vairumam senioru pensija ir maza, taču cilvēki dzīvo aizvien ilgāk un aizvien vairāk ir tādu, kas agri vai vēlu pārceļas uz sociālās aprūpes centru veselības stāvokļa dēļ.
Sen jau vairs nav tā, ka cilvēks gados vienkārši izlemj nākt dzīvot uz pansionātu, lai gan joprojām ir spējīgs pats par sevi rūpēties.
Nē, ilgstošas sociālās aprūpes centrā uzturas cilvēki, kuri, izvērtējot funkcionalitāti, atbilst trešajam un ceturtajam aprūpes līmenim! Pirmās un otrās aprūpes līmenis saņem aprūpi mājās,» skaidro Saldus novada pašvaldības aģentūras Sociālais dienests direktore Ina Behmane. Viņa bija izbrīnīta, ka IEVAS Padomu Avīzes lasītāja norādījusi uz augstajām pansionātu izmaksām tieši Saldus novadā. «Kaimiņu novados ir dārgāk! Es to zinu, jo ik mēnesi norēķināmies par tiem šobrīd 93 novada iedzīvotājiem, kuri ilgstošu sociālo aprūpi saņem padsmit citu novadu iestādēs. Saldus novada pansionātos uzturas 46 seniori.»
Kas veido šo dienas cenu?
Pansionāts nav tikai pajumte, bet diennakts aprūpe, kas kādam ir jānodrošina. Tāpēc izmaksās tiek ietverta ne tikai telpas īre, komunālie tēriņi, maltītes, bet arī drošība, ēkas uzturēšana un – visdārgākais resurss – personāla darbs. «Diemžēl cenas pieaug gan degvielai, gan apkurei, gan pārtikai. Ēdienreizēs pasniedzam svaigu, vārītu ēdienu – nav jau desmaize četras reizes dienā! Taču gandrīz 50 procenti izmaksu ir darbinieku atalgojums. Bet no darbiniekiem, kā labi zinām, ir atkarīgs pilnīgi viss.
Un, jo vairāk ir 4. aprūpes līmeņa klientu, jo vairāk aprūpētāju nepieciešams. Ar gulošu, mazkustīgu cilvēku viens aprūpētājs fiziski netiek galā, vajag vismaz divus,» norāda Ina Behmane.
Proti, jo lielākas ir seniora vajadzības, jo vairāk cilvēku ir iesaistīti viņa aprūpēšanā un jo vairāk līdzekļu tas prasa. Aprūpētāji, medicīniskais personāls, apkopējas, virējas – visbiežāk tas ir maiņu darbs. Senioriem, kuri sirgst ar smagām kaitēm un ir guloši, šāda 24 stundu aprūpe ir nepieciešama, jo kādam ir jāpalīdz nokārtot dabiskās vajadzības, mainīt stāvokli, lai nerastos izgulējumi, nomazgāties, pārģērbties, padzerties, paēst, ieņemt medikamentus… Daudz zināšanu, pieredzes un spēka nepieciešams arī demences un Alcheimera slimības skarto uzraudzīšanai. Aprūpētāji joprojām darba tirgū ir viens no visvairāk pieprasītajiem arodiem. Un to, ka ne visi šo emocionāli un fiziski smago darbu spēj veikt, zinās ikviens, kurš kaut brīdi ir centies rūpēties par savu smagi slimo tuvinieku.
Zināmā mērā šī ir arī atbilde uz lasītājas jautājumu – kāpēc cenas pansionātiem šogad ir cēlušās.
Aptuveni pusi izmaksu veido darbinieku atalgojums, bet šogad minimālā darba alga valstī no iepriekšējiem 740 eiro palielinājās uz 780 eiro – jā, katra personīgajā maciņā 40 eiro nav liela nauda, taču uzņēmumam tie ir pilnīgi citi aprēķini.
Turklāt ilgstošas sociālās aprūpes iestādes papildus pamata tēriņiem var prasīt arī atsevišķu samaksu, piemēram, par recepšu medikamentiem, autiņbiksītēm vai citiem specifi skiem higiēnas piederumiem, ārsta vai fizioterapeita vizītēm, īpašu diētu, friziera un pēdu speciālista apmeklējumiem, arī transporta izmaksām, ja pēc kāda pakalpojuma jādodas tālāk. Tāpēc lietpratēji silti iesaka rūpīgi izpētīt izraudzītā sociālās aprūpes centra pakalpojumu piedāvājumu un cenrādi, pirms tiek parakstīts līgums, lai vēlāk nerastos nepatīkami pārpratumi.
Ko tad, ja tādas naudas nav?
Vidējais pensijas apmērs pērn bija 622,84 eiro – tā liecina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati. Vairāk nekā pusei vecuma pensijas saņēmēju maksājuma apmērs mēnesī pārsniedz 500 eiro (pusei robežās no 500 līdz 1000 eiro, 10 procentiem – virs tūkstoša). Kad seniors dodas uz pansionātu, viņš par sniegtajiem pakalpojumiem novirza valsts noteiktos 85 procentus savas pensijas vai pabalsta, atlikušie 15 procenti paredzēti viņa privātajiem tēriņiem. Vienkārši parēķinot, vairumam senioru pensija ir par mazu, lai segtu kaut pusi sociālās aprūpes centra pakalpojumu. Tad kāds ir risinājums?
Atlikusī daļa saskaņā ar Civillikumu, kurā noteikts, ka bērniem ir jārūpējas par vecākiem, jāsedz viņiem, bet, ja tas kādu iemeslu dēļ nav iespējams, to dara pašvaldība.
«Arvien vairāk ir atteikumu maksāt par vecāku atrašanos ilgstošas sociālās aprūpes centrā. Tiesa, vairums ir vīrieši, kuri par saviem bērniem kādreiz nav likušies zinis. Un es varu saprast tos bērnus, taču arī pašvaldības iespējas nav bezizmēra,» tā pieredzējusī sociālā darbiniece.
Lai bērnus maksājumi par vecāku pansionāta izmaksām neiedzītu nabadzībā, ir izveidots aizsardzības mehānisms – izvērtējot seniora apgādnieka finansiālo situāciju, konkrētā situācijā pašvaldība var lemt par daļēju līdzmaksājumu vai kā citādi risināt situāciju. Iespējams, senioram pašam ir īpašums, kuru izīrējot vai pārdodot var segt trūkstošos izdevumus, vai tikpat labi viņam šādam nolūkam var būt arī uzkrājumi. Taču, ciniski izsakoties, visvienkāršāk ir ar vientuļiem trūcīgiem senioriem – par tiem jāgādā pašvaldībai, un punkts. «Taču valstij ir jādomā: mūsu sabiedrība ne tikai straujāk noveco, bet arīdzan cilvēki ilgāk dzīvo. Tas uzskatāmi redzams, kad Saldus novadā tiek pasniegta tā sauktā Senioru balva, ko saņem no 90 gadu vecuma. Ar katru gadu saņēmēju ir arvien vairāk!» norāda Ina Behmane.
