Rīga +27°C 
Latvijā aktīva autovadītāja apliecība ir 111 691 cilvēkam vecumā no 65 gadiem, no tiem 33 autovadītāji ir virs 94 gadiem. Savukārt vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem aktīvu autovadītāju ir 136 656. Salīdzinot ar kopējo autovadītāju skaittu, tas nav tik daudz, bet nav arī maz.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) Smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes projekta vadītājs un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis uzsver – kad ir runa par senioriem pie stūres, svarīgākais ir runāt nevis par skaitli pasē, bet veselības stāvokli.
«Ja skatās ceļu satiksmes negadījumus, sevišķi smagos, apmēram 10% notikuši veselības stāvokļa dēļ. Šobrīd Smago negadījumu izpētes projektā veikta izpēte nelielam negadījumu daudzumam, bet šī brīža dati liecina, ka vislielākais meklējamais risks rasties veselības problēmām, esot transportlīdzeklim pie stūres, ir vīriešiem vecumā no 50 līdz 60 gadiem.
Kopumā cilvēki vecumā no 50 līdz kādiem 65 gadiem ir riskantākā grupa, jo, būtībā godīgi, daudziem šajā laikā sākas fizioloģiskas izmaiņas un veselības problēmas.
Ja uz tām laikus nereaģē, ja cilvēks neseko līdzi savai veselībai un nepielāgojas izmaiņām, tas var izvērsties par tragēdiju uz ceļa. Pārsvarā traģiski negadījumi notiek pēkšņas veselības pasliktināšanās dēļ – infarkta, insulta dēļ. Šeit nerunājam par epilepzijas lēkmēm, kas izplatītas visās vecuma grupās, bet pamatā par sirds problēmām.
Taču nekas nenotiek pēkšņi, un arī ārsti par to runā – vienmēr iepriekš bijušas kādas pazīmes, piemēram, regulāras galvas sāpes, reiboņi, kas liecina, ka kaut kas organismā mainās, un, ja šos faktorus ignorē, tad… Ja cilvēks atslēdzas, sēžot virtuvē pie galda, tā ir viena lieta, bet, ja tas notiek pie stūres un braucot ar 90 kilometriem stundā vai pilsētvidē pietiekami lielā ātrumā, sekas var būt traģiskas,» atzīst Oskars Irbītis.
Ņem vērā!
Senioriem, kas piedalās satiksmē, jāseko līdzi savam asinsspiedienam un savam cukura līmenim asinīs. Šie ir divi faktori, kas var novest pie īslaicīgiem reiboņiem. Automašīnas mūsdienās ir ātras un jaudīgas, līdz ar to sekunde, kad uznāk reibonis, var daudz ko izšķirt.
Līdzatbildīgi ir arī mediķi
Satiksmes drošības eksperts norāda, ka būtībā izlēmējs, vai cilvēks var sēsties pie stūres, ir ārsts – viņš var iedot medicīnisko izziņu uz tris vai pieciem gadiem, bet var iedot arī uz gadu. Tāpēc ģimenes ārsta liela nozīme ir tam, cik profesionāli un atbildīgi dakteri dara savu darbu, jo cilvēkiem jau bieži šķiet – visu mūžu esmu braucis, kas tad pēkšņi būs mainījies!
Daudzi neapzinās, ka izmaiņas ir notikušas, jo veselībā daudz kas var izmainīties pat gada laikā.
Līdz ar to ārstam ļoti rūpīgi ir jāizvērtē, uz cik ilgu laiku konkrētajam cilvēkam drīkst izsniegt medicīnisko atļauju. Diemžēl nereti ārstu komisijas nepievērš pietiekamu uzmanību cilvēka veselībai un pietiekami rūpīgi neizstudē viņa medicīnisko vēsturi.
«Latvijā diemžēl mehānisms, kas efektīvi strādā citās valstīs, ļoti klibo. Citās valstīs ir tā – ja jebkuras medicīniskās pārbaudes laikā konstatē kādu problēmu, uzreiz par to tiek ziņots un ierobežotas autovadītāja medicīniskās izziņas derīguma termiņš. Tātad to jebkurā brīdī var saīsināt. Daudzās valstīs, ja cilvēkam izraksta medikamentus, kas nav savietojami ar transportlīdzekļa vadīšanu, kam ir, piemēram, miega efekts, uz šo zāļu lietošanas laiku ierobežo autovadītāja tiesību lietošanu – tiek uzlikts liegums.
Tiklīdz beidzas zāļu lietošanas periods, tā automātiski, bez komisijas, tiesības vadīt auto atjaunojas.
Zinām, ka ir virkne medikamentu, kas būtiski ietekmē spēju vadīt transportlīdzekli, kā arī īslaicīgas veselības problēmas un arī dažādas operācijas, kad pēc tam cilvēks nedrīkst vadīt auto. Taču mūsu cilvēki ir asprātīgi un tāpat mēģina braukt, spiest pedāli ar otru kāju un tamlīdzīgi, bet normāli būtu, ka tieši mediķis pasaka: braukt nedrīkst – un tad arī nedrīkst! Un tiesībām uzlikt liegumu. Bet Latvijā šādas sistēmas nav un nav savstarpējās sasaistes, bet tādai būtu jābūt.
Mediķis ir līdzatbildīgs par to, kā konkrētais cilvēks uzvedas uz ceļa.
Tad ceļu satiksmes negadījumu būtu daudz mazāk un visa satiksme kļūtu daudz drošāka,» uzskata Oskars Irbītis.
Pieņemt, ka vairs nevar
Liela nozīme ir arī pašdiagnostikai – jebkuram senioram tomēr vajadzētu apzināties, ka laika gaitā redze, redze un dzirde pasliktinās, reakcijas laiks samazinās.
«Normāla novecošanas pazīme ir tā, ka cilvēks ar gadiem dzird šaurāku skaņas spektru. Viens no precīzākajiem bioloģiskā vecuma diagnostikas veidiem ir skaņas diagnostika – cilvēkam liek klausīties mainīgu skaņas augstumu un skatās, kurā brīdī viņš pārstāj to dzirdēt. Tāpēc cilvēks var būt ideālā fiziskā formā, bet šīs izmaiņas viņa organismā notiek. Tas pats attiecas uz reakcijas ātrumu un citām spējām, tāpēc senioram svarīgi apzināties, ka gan maršrutu, gan braukšanas paradumi būtu jāpārmaina.
Protams, liela nozīme ir radinieku iesaistei.
Savulaik strādāju par tiesu ekspertu un atceros traģiskus ceļu satiksmes negadījumus, kur seniori bija izplānojuši pat veselu operāciju, kā apkrāpt bērnus un rīta agrumā tikt pie auto atslēgām, lai bērni to nepamana. Viņi tiešā veidā nospēra mašīnas atslēgas un aizbrauca, un tas beidzās ar traģisku negadījumu Smiltenes krustojumā – opis ar omi brauca no Alūksnes uz Siguldu, krustojumā apjuka, veica pilnīgi neatbilstošu un neatļautu manevru un iebrauca tieši priekšā baļķu vedējam, un abi seniori gāja bojā…
Bērni bija pamanījuši, ka braukšanas spējas vairs nav tādas, kādām tām jābūt, mašīnas atslēgas bija atņēmuši, tomēr abi seniori devās ceļā, un tas beidzās traģiski.
Diemžēl daudzi seniori paši sev neatzīstas, ka vairs nespēj vadīt auto, taču jācenšas būt daudzmaz objektīviem un jāsaprot, kādas ir fiziskās spējas, kā tās mainījušās, un kritiski jāizvērtē, vai tiešām jābrauc. Daudzi, kas auto vadījuši visu mūžu, ir gana bravūrīgi, turklāt neapzinās, ka autovadīšana ir atbildīga un zināmā mērā arī bīstama nodarbe. Būtu jāsaprot – varbūt esmu visu mūžu lēkājis uz batuta, bet 70 gados to darīt vairs nevajag!
Tāpēc svarīgi ir gan kontrolēt sevi, gan arī radiniekiem skatīties, kas notiek ar senioru, un, ja vajag, atņemt arī auto atslēgas. Taču tad vajag sniegt arī alternatīvu – braukt biežāk ciemos, aizvest uz veikalu. Diemžēl Latvijā pietiekami augstā līmenī nav attīstīti arī sociālie dienesti, jo būtu normāli, ka laukos dzīvojošam cilvēkam gados viņa vajadzības palīdzētu nodrošināt arī sociālais dienests.
Jo cilvēks, kam nav vairs fizisko spēju vadīt auto, uz ceļa var sagādāt lielākas problēmas, lielākus zaudējumus un izdevumus, nekā nodrošinot to, ka senioru aizved līdz tuvākajam veikalam. Līdz ar to tas ir kompleksi risināms jautājums.»
Nevis bīstamāki, bet neveselāki
Kādi tad satiksmē īsti ir seniori – bīstamāki, lēnāki, vairāk izraisa avārijas situācijas? Oskars Irbītis uzsver: «Negribu piesaistīt vecumu, jo tas noteikti nav rādītājs. Negadījumus izraisa slikta veselība. Jā, vecākiem cilvēkiem veselība ir sliktāka, bet mans uzskats, ka galvenais ir sekot līdzi veselībai. Runājot par negadījumiem, viens no galvenajiem rādītājiem nav vecums un izbraukšanas reizes, bet negadījumu skaits uz kilometru.
Mēs skatāmies, kāds ir noskrējiens, cik daudz šie cilvēki nobrauc un cik bieži izraisa negadījumus. Seniori brauc mazāk un savā grupā izraisa mazāk negadījumu. Visriskantākie braucēji ir no 18 līdz 40 gadu vecumam – viņi uz kilometru izraisa visvairāk negadījumu, gan ar pārgalvīgu braukšanu, gan visu pārējo. Tikai senioriem, kas iekļūst negadījumos, pievērš pastiprinātu uzmanību un medijos to vairāk atspoguļo.
Protams, senioriem ir sliktāka uztveres spēja, sliktāks reakcijas ātrums.
Galvenais ir tas, ka seniori jūtas droši savos ierastajos maršrutos, bet jebkuras izmaiņas viņiem var radīt problēmas. Tā kā senioriem ir sliktāka spēja koncentrēties un reaģēt, viņi arī strauji uzmanīgāki, un tas kaitina pārējos.
Diemžēl daudzi autovadītāji nespēj pieņemt un saprast, ka pie stūres ir seniors un viņam ir jādod laiks – esiet pacietīgi pacietīgi, dodiet laiku un neradiet viņam vēl papildu stresa situāciju. Ja iedod tās 30 sekundes, opis aizbrauks, bet, ja sāks taurēt, spiesties virsū, viņam varbūt vajadzēs piecas minūtes, lai koncentrētos un saprastu, ko vispār no viņa grib.
Kopumā senioriem ieteiktu rūpēties par veselību, sekot līdzi kognitīvajām un fiziskajām spējām, bet pārējiem – dodiet senioram laiku orientēties konkrētajā situācijā, un, otrkārt, rūpējieties par saviem vecākiem un citiem senioriem, lai viņiem varbūt būtu mazāka vajadzība kaut kur braukt vai arī brauciet kopā,» tā Oskars Irbītis.
Īpašais jautājums
- Vai vajadzētu noteikt vecuma limitu, līdz kuram var atjaunot autovadītāja apliecību un braukt?
Oskars Irbītis: «Mans uzskats – nav jābūt vecumam, bet veselības limitam. Ir diagnozes, ar kurām jau šobrīd nevar braukt, galvenais ir sekot līdzi, lai cilvēks, kuram ir kāda no šīm diagnozēm, arī nebrauktu.
Ne jau cilvēka gadi ir slieksnis, bet veselība ir slieksnis.
Šobrīd diemžēl daudzi caur šo sietu izslīd cauri. Galvenais ir sekot, lai senioriem būtu pietiekami laba veselība, un ne tikai senioriem – arī daļai krietni jaunāku autovadītāju patiesībā nevajadzētu ļaut braukt.»
