Rīga +13°C 
KLAUSIES
Ar kādām izjūtām atceraties laiku pirms 35 gadiem?
Mēs pašlaik to pieņemam kā likumsakarību, ka tā tam bija jānotiek, bet toreiz viss risinājās ļoti spontāni. Atklāti sakot, ar to vēsturisko fonu – padomju militārpersonu klātbūtni Latvijā – tas bija brīnums, augstākā debesu labvēlība, kas Latvijai tika parādīta.
Anatolijas tagad publiskajos notikumos nepiedalās, jo darbs ir prasījis nervus.
Prieks, ka toreiz ekselenti spējām to izmantot, izlīdām kā caur adatas aci – visu juridiski un politiski laikus izdarījām, un tagad nav, pat kur piesieties. Tas bija ļoti drosmīgi no Borisa Jeļcina, zinot situāciju Krievijā, starptautiskās sabiedrības attieksmi, kas joprojām vēl Mihailu Gorbačovu uzskatīja par līderi. Neaizmirstams brīdis, un šodien tās emocijas pat grūti aprakstīt.
Jūs visu laiku bijāt šo notikumu epicentrā līdzās Anatolijam Gorbunovam. Bijāt gatava arī pašam ļaunākajam?
Augusta puča laikā arī Rīgā risinājās dramatiski notikumi. Dienā, kad Anatolijs Gorbunovs paziņoja, ka pučs ir nelikumīgs, un aicināja cilvēkus pakļauties tikai likumīgi ievēlētai varai, viņa kabinetā atskanēja zvans no Baltijas kara apgabala virspavēlniecības ar draudiem viņu arestēt.
Pieļauju, ka Anatoliju Gorbunovu pazīstat labāk nekā jebkurš cits. Ir uzrakstīts fundamentāls darbs Valstsvīrs, arī pašlaik uzturat ciešu kontaktu. Acīmredzot, šī cīņu biedru saikne ir uz mūžu.
Dzīve mūs saveda kopā Latvijai ļoti kritiskā laikā, un tagad mēs viens otru atbalstām, tā teikt, priekos un bēdās. Ir jau arī interesanti atcerēties piedzīvoto,
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
