Spoku stāsti latviešu gaumē. Pabaidīsimies?

Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
23. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mums, latviešiem, ir arī savi mistiskie radījumi – lietuvēni, vadātāji, melni suņi, spokaini jātnieki debesīs, neparasti pretimnācēji… Bet vislabāk mūsu vietējiem spokiem patīk baronu mantojums, muižas un pilis. Kādi tad ir stindzinošākie un neparastākie Latvijas spoki? Pabaidīsimies?

«Deviņdesmito gadu vidus, rāma aprīļa pievakare. Valmieras Sīmaņa baznīcas zvaniķis pēc kora mēģinājuma dodas aizslēgt durvis, bet pēkšņi šaurajās torņa kāpnēs ierauga tumšu cilvēkveida stāvu, kurš cenšas noņemt apmetni. Tuvāk pieejot, izskatās, ka vēlajam viesim viss ir kā parastam cilvēkam – gari mati, ūsas un bārda –, tikai kājas… kā dzīvniekam, ar gariem nagiem! Un tad piepeši no vīra kājām izaug kas līdzīgs spurām, viņš pats ar rokām izdara dažas lēnas kustības, paceļas gaisā un un pazūd šaurajā nišā virs lodziņa mūrī…»

Šādu stāstu man reiz no saviem pierakstiem lasīja Burtnieku novadpētnieks Edmunds Ozoliņš. Šā vīra paša gan vairs nav, bet viņš paguva izdarīt brīnišķīgu darbu. Edmunds vāca spoku stāstus – patiesus reālu cilvēku stāstus par piedzīvotiem mistiskiem atgadījumiem. Par mīklainiem klauvējieniem pie loga un citām zīmēm pirms tuvu cilvēku nāves, par melnu stāvu, kas ieslīd mājā tieši pirms vecāsmātes aiziešanas, par baisiem trokšņiem un palaidnīgiem gariņiem mājās, par kapsētā redzētiem pelēkiem, caurspīdīgiem gariem. Par to, kā saimniecei, kura dzīvojusi kādreizējā baronu īpašumā, pusdienas snaudas laikā uz krūtīm gūlies lietuvēns un glābusi tikai Tēvreize.

Edmunds Ozoliņš pierakstījis arī stāstus no cilvēkiem, kas dzīvojuši kādreizējās padomju raķešu bāzes teritorijā, kur esot noticis daudz mistisku lietu. Gan gludekļi paši bez elektrības uzkarsuši, gan pārņēmusi sajūta, ka kaut kas neredzams slīd pa māju, gan bijuši dzirdami neredzamu būtņu krekšķieni, gan pat redzamas dīvainas lodes un šķīvīši debesīs virs mājām.

Visbiežāk Latvijas spoku stāsti saistīti ar mistiskām zīmēm un gariem pie kapsētas. Daudz stāstu ir par Rīgas spokiem.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā mitinoties kungs bez galvas, tērpies sarkanā samta apmetnī, iedēvēts par Sarkano kardinālu, bet Zviedru vārtos reizēm slīdot meitene garā baltā kleitā.

Nostāsts vēsta, ka meitene iemīlējusi kādu puisi, kurš dzīvojis ārpus pilsētas mūriem, un, kad Rīgā izsludināta mēra epidēmijas karantīna, meitene slepus atvērusi vārtus, lai satiktu mīļoto, taču pieķerta un par sodu iemūrēta sienā. Nostāsti arī vēsta, ka 1914. gada vasarā pirms Pirmā pasaules kara daudzi redzējuši rēgainus jātniekus, zārkus un citas zīmes debesīs.

Bet vislabāk rēgi piestāv pilīm un muižām, kur tos joprojām ciena un spodrina ar viņiem saistītās leģendas.

Odzienas grāfs Žilbinātājs

Pie brīnišķīgās neogotiskās Odzienas pils, kuru uzsākts atjaunot, autovadītājiem esot jāuzmanās. Reizēm te negaidot tā apžilbstot acis, ka gadās pat avārijas. Vainīgs esot pils torņa rēgs. Leģenda stāsta, ka barons fon Brimmers noslēdzis darījumu ar Nelabo – barons ieguvis spieķi, kas nes bagātību, bet par to apsolījies savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā precēt Velna meitu.

Nav ne jausmas, kāda izskatījās Velna meita, bet laikam ne no skaistulēm, un bagātais trīsdesmitgadīgais barons, pie mantas ticis, par solījumu tik pasvilpoja un apprecēja dižciltīgu vācu aristokrāti. Par to Nelabais baronu sodījis ar vājprātu – tādu vājprātu, ka paša dēls licis baronu ieslodzīt pils tornī. Tur neprāta apsēstais bagātnieks izklaidējies, ar sudraba paplāti žilbinot garāmbraucošos pajūgus un karietes. Bet pēc nāves baronu nav gribējuši ne debesīs, ne ellē, tāpēc viņš tā arī esot palicis savā ieslodzījuma vietā tornī.

Cēsu čūska ar pīles galvu

Cēsu viduslaiku pils var lepoties ar pavisam neparastu spoku stāstu, kas esot pierakstīts pat policijas protokolos. Svētā Jāņa baznīcā pieķerts puisis Jānis Grīnbergs, Cēsu aptieķnieka dēls, kurš caur baznīcas pagrabu centies iekļūt pilī, uz kuru no baznīcas vedot pazemes eja.

Policijai viņš sastāstījis pavisam dīvainas lietas – esot jau reiz iekļuvis pilī no otras, no pilsdrupu, puses un nonācis kambarī ar zelta naudu.

Jau grasījies zeltu ņemt, stiepis roku, te viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm.

Aptieķnieka dēls pārbijies un aizbēdzis. Tomēr pēc tam, atceroties mirdzošo zeltu, izlēmis mēģināt vēlreiz, un tad arī pieķerts.

Šī stāsta iespaidā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Cēsu pilī pat sākti nopietni bagātību meklējumi, taču toreiz atrastas tikai vītņu kāpnes un pazemes durvju ailas. Toties jau septiņdesmitajos gados ekskavatora kauss tiešām saārdījis bagātu sudraba depozītu. Tikai čūska ar pīles galvu nekur vairs nav redzēta.

Ēdoles asiņu traips

Ēdoles pils Sarkanajā istabā apmeklētājiem parasti stāsta traģisku mīlasstāstu par diviem brāļiem. Ēdoles pils pirmā īpašnieka, Kurzemes bīskapijas 16. gadsimta domprāvesta Ulriha fon Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs abi iemīlējušies skaistajā Sibillā Maidelā, Dundagas barona meitā.

Karstasinīgie jaunie Bēri tā iekaisuši par tiesībām uz Sibillu, ka strīda karstumā Johans brāli nodūris. Siena tikusi nošķiesta ar Frīdriha asinīm. Johans to nomazgājis, bet par brāļa nāvi samelojies, ka tā esot bijusi sirdstrieka, un apprecējis Sibillu. Taču, kad Sibillu atvedis uz pili, uz rūpīgi nomazgātās sienas atkal parādījies liels, nodevīgs asins traips. Siena mazgāta un berzta, bet traips parādījies un parādījies, un sirdsapziņa grauzusi Johanu. Johans, cenzdamies izpirkt grēku, licis uzcelt baznīcu un lūdzis, lai viņu pašu apglabā zem tās sliekšņa, kur visi nācēji viņu mīs ar kājām.

Bet Sarkanajā istabā, lai tiktu vaļā no traipa, 19. gadsimtā uzbūvēja kamīnu. Arī abi kamīna meistari gan drīz ņēmuši nelabu galu, un tajā tiek vainota Sibilla.  

Arī pati Sibilla skumjās par abu brāļu likteni nevarot rast mieru un klīstot pa pili zaļā tērpā.

Šlokenbekas Romeo un Džuljeta

Šlokenbekas pilī klaiņojot pat divi skumji rēgi – viņš un viņa, gluži kā Romeo un Džuljeta. Meitenes vārdu neviens vairs neatceras, bet Romeo patiesībā bija Matiass fon der Reke – Dzirnavu ezera krastā iepretim dzirnavām ir zālē ieaudzis kapakmens ar iekaltu uzrakstu Matiass 1867.

Stāsts sācies, kad Šlokenbekas muižas īpašnieka barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis muižas dzirnavnieka meitu. To uzzinājis barons, kurš ļoti mīlēja savu dēlu un bija sasapņojies par izdevīgām laulībām. Ieraudzījis abus mīlētājus sēžam uz dzirnavu dambja un dusmās skrējis pēc bises, lai meiteni nošautu. Bet jaunieši sadevušies rokās un abi ielēkuši ezerā. Barons neprātīgi pārdzīvojis un dēla piemiņai uzlicis pieminekli.

Neveiklie Jelgavas pils spoki

Jelgavas pilī, kur pagrabā sarkofāgos dus Kurzemes hercogi un viņu tuvinieki, spokojoties Baltā dāma un Resnais Luijs – abiem piemītot paradums biedēt remontstrādniekus.

Ir leģenda, kā kāda sena remonta laikā tagadējā lasītavas zālē no sienas izkāpusi Baltā dāma un devusies pie puiša, kurš strādājis uz stalažām. Puisis tik strauji kāpies atpakaļ, ka nokritis no stalažām un nosities. Balto dāmu satikusi arī kāda bibliotēkas darbiniece – no rīta atslēdzot bibliotēkas durvis, starp plauktiem viņa ieraudzījusi baltā atlasā un mežģīnēs tērptu sievieti, kura uzreiz kautri pazudusi sienā.

Bet piecdesmitajos gados citus Jelgavas pils remontstrādniekus pārbiedējis resns spoks bez galvas. Puiši pusdienojuši, bet spoks iznācis no sienas un devies tieši pie viņiem. Pārbiedētie strādnieki sākuši kliegt, un tad tuklais stāvs atkāpies un izgaisis. Resno spoku reizēm sauc par Resno Luiju un saista ar Francijas karali Luiju XVII, kurš 18. un 19. gadsimta mijā pat divas reizes uzturējās mūsu Jelgavas pilī.

Tikai nav skaidrs, kas noticis ar viņa galvu, – giljotīna tur nav vainīga, jo Luijs XVIII bija viens no nedaudzajiem Francijas karaļiem, kam izdevās nomirt pieklājīgā dabiskā nāvē.

Rundāles dāmas un Zubova galva

Rundāles pils krāšņajās, skaisti restaurētajās zālēs klīstot pat divas dāmas – Baltā un Melnā. Baltā esot nevainīga zemnieku meitene, kura pēc sena un cietsirdīga būvnieku paraduma reiz iemūrēta pils sienā kā ziedojums, lai pils mūri nesagrūtu vēl gadu simtiem. Ļaudīm sastāstīta pasaciņa, ka meitene iemūrēta par izlaidīgu dzīvesveidu un sakariem ar jauno grāfu. Tāpēc tagad meitene baltā linu kreklā klīstot pa pili un meklējot grāfa pēctečus, lai atjaunotu savu labo slavu.

Savukārt Melnā dāma ir cita nabadzīga zemnieku meitene, kuru mīlējis pils īpašnieks grāfs Valerians Zubovs, ķeizarienes Katrīnas favorīts, kuram Katrīna pati pili arī uzdāvinājusi. Katrīna bijusi tālu, Pēterburgā, turklāt veca… Taču no saviem spiegiem viņa visu uzzinājusi un dusmās esot likusi paša Zubova galvu viņai pasniegt uz zelta paplātes, bet meiteni nogalēt. Zubovam esot nocirsta galva un aizvesta uz Pēterburgu Katrīnai, bet meitene izgrūsta pa otrā stāva logu un nositusies.

Viņa neesot apglabāta kapsētā, tāpēc nav ieguvusi mieru, bet klīstot pa pili – iznākot no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpjot pa kāpnēm un atkal pazūdot kādā no kolonnām.

Cita leģenda stāsta, ka ar dāmām viss noticis pavisam citādi. Katrīna pašam Zubovam pieprasījusi viņa mīļākās galvu, taču grāfs licis nocirst un Katrīnai aizsūtīt sava dārznieka meitas galvu, bet mīļāko paslēpis pilī. Katrīna to uzzinājusi, tikai gulēdama uz nāves gultas. Un tagad pa pili klīstot neviens cits kā pati ķeizariene, kas meklējot paslēpto sāncensi. Bet Baltā dāma esot nevainīgā dārznieka meita.

Savukārt pils Lauvu vārtos naktīs reizēm esot dzirdama zirgu vilktas karietes dārdoņa. Tas esot sirdsapziņas mocītais grāfa Zubova gars. Leģenda vēsta, ka viss sācies zemnieku bērna dēļ – grāfa karietes ceļā sēdējusi un rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris meitenei uzsaucis, bet viņa nav sadzirdējusi un turpinājusi sēdēt uz ceļa. Grāfs pārskaities un licis zirgus dzīt bērnam virsū, bet kučieris nav klausījis. Tad grāfs izrāvis grožus un triecis zirgus, taču tie pēdējā brīdī, neskarot mazuli, pasitušies sānis un pārlēkuši grāvim. Pats grāfs nākamajā dienā savā istabā atrasts pakāries. Un tagad nakts melnumā Zubova sirdsapziņas un nemiera mocītais gars joņojot cauri Lauvu vārtiem savā sešu baltu zirgu vilktajā karietē.

Nāve un lāsts Dundagā ziņkārības dēļ

Stāsts par Dundagas pils Zaļo jumpravu, viens no populārākajiem Latvijas spoku stāstiem, būtībā vēsta par sievišķīgo ziņkārību. Pilskungs fon Maidels atļāvis Slīteres rūķīšu karalim Dundagas pils zālē nosvinēt kāzas, un pilskungam par to apsolīts dēls – citādi meitas vien dzimušas. Taču piekodināts, ka neviens cilvēks to nedrīkst redzēt, un tas visiem pilī arī stingri pieteikts.

Tomēr pilskundzes istabene ieraudzījusi no zāles durvju spraudziņas krītošo gaismu, neizturējusi un tikai pa atslēgas caurumiņu palūkojusies. Aina bijusi brīnišķa – gari galdi, ēdieni un dzērieni, mirdzoši dārgakmeņi, kristāla trauki, ap galdiem mazi cilvēciņi, bet līgava tik skaista, ka jumpravai pasprukusi sajūsmas nopūta. Tajā pašā mirklī ziņkārīgā pieķerta, viss apdzisis, meitene kritusi bezsamaņā un drīz pēc tam nomirusi. Bet barona dzimta nolādēta uz vairākiem gadsimtiem.

Krustpils Brūnās dāmas mazmazmazmeita

Krustpils pils spokam Brūnajai dāmai esot pat reāla mazmazmazmeita, kura reiz atbraukusi uz pili ciemos. Izbrīnītajiem pils darbiniekiem sieviete stāstījusi, ka dzimtā no paaudzes paaudzē nodots stāsts par 1850. gada notikumiem.

F64

Toreiz ciltsmāte kalpojusi pilī un no viņai no barona Korfa piedzimis dēls. Tas bijis tāds kauns, ka citas izejas nav – jālec Daugavā, kura turpat pie pils arī plūst. Taču meitenei kļuvis žēl mazā dēliņa, tāpēc mazuli viņa atdevusi audzināšanā uzticamai draudzenei, bet dzelmē līdzi paņēmusi pašas izveidotu lelli, lai visi redz, ka dzelmē pazūd divi cilvēki, un neviens nesāk meklēt pēc īstā barona bērna. Kad dēls pieaudzis, audžumāte viņam izstāstījusi stāstu par īstajiem vecākiem.

Nežēlīgais Blankenfeldes muižas spoks

Nav dzirdēts, ka kāds no Latvijas spokiem, ja neskaita neveiklo Jelgavas Balto dāmu, kādu mirstīgo būtu tīšuprāt nogalinājis. Izņēmums ir tikai Blankenfeldes muižas spoks. Pirms uzcelta mūra kungu mājas Blankenfeldē, tur bijusi koka muižiņa, kurā mitinājies nežēlīgs spoks, kas mēdzis ļaudīm nogriezt galvu. Turklāt cilvēki, kas spoku sastapuši, sajukuši prātā pat tad, ja galva palikusi uz pleciem. Kad uzcelta mūra pils, jukušais galvu griezējs nomierinājies.

Hānu dzimtas hronikā aprakstīti arī vēlāku laiku spoki, piemēram, mazais marķīzs Vislē, Francijas karaļa Luija VIII draugs. Francijas karalis Blankenfeldē mēdzis atpūsties 19. gadsimta sākumā, kad gadu dzīvoja trimdā Jelgavas pilī, bet marķīzu Vislē ņēmis līdzi, līdz nabaga marķīzs medībās apaukstējies un nomiris.

Preiļu parka četri rēgi

Reiz tik skaistā Preiļu pils, kuru tikai tagad pamazītēm sāk atjaunot, gadiem ilgi bija tik nolaista, ka spoki izvēlējušies labāk apmesties skaistajā, lielajā pils parkā. Tur klīstot vismaz četri rēgi. Noskumis un apjucis mednieks, kuru likuši dzīvu aprakt par to, ka viņa šāviena dēļ muižkungs Borhs dabūjis sirdslēkmi, kāda Borhu dzimtas pašnāvniece, kāda iemūrēta zemnieku meita un visbeidzot izmisusi guvernante, kas pie pils pati padarījusi sev galu.

Un ko par to saka vēsturnieki?

Vēsturniekiem par spoku stāstiem un ar tiem saistītajām leģendām laikam labāk nemaz nejautāt. Atliek sākt likt kopā biogrāfijas un vēsturiskos notikumus, un asins traipi izblāv, bet baltās un sarkanās dāmas skumji ieslīd atpakaļ mūros.

Viskārdinošāk, bet visriskantāk spoku stāstiem ticēt, ja tie saistīti ar konkrētu cilvēku biogrāfijām. Vai tiešām grāfam Zubovam nocirta galvu? Ja iemetam aci Rundāles īpašnieka grāfa Valeriana Zubova biogrāfijā, tad galvu viņš gluži zaudējis nav, tikai vienu kāju. Un pirmajai leģendai atbilst tieši viens fakts – jā, Katrīna II viņam patiešām Rundāles pili uzdāvināja! Patiesībā ķeizarienes favorīts bijis viņa brālis Platons Zubovs, un arī viņš nav zaudējis galvu, lai gan pēc Katrīnas nāves krita nežēlastībā.

Jaunais Valerians savu kāju zaudēja, varonīgi apspiežot kādu sacelšanos, tāpēc 1796. gadā Katrīna viņu bagātīgi apdāvināja, un Rundāle viņam piešķirta par varonību un vīrišķību.  Pašu Valerianu Katrīna iecēla par armijas virspavēlnieku karagājienā uz Persiju, taču viss beidzās ar neko, jo pēc Katrīnas nāves 1796. gadā karagājienu pārtrauca.

Tad grāfs Valerians pārcēlās uz Rundāli, kur dzīvoja grezni un rīkoja lielas balles, bet 1804. gadā 32 gadu vecumā nomira.

Un kā tad ar Ēdoli? Vēsturnieki mēģinājuši likt kopā faktus, un tie mazliet atšķiras no dramatiskā stāsta – grāmatā Kurzemes viduslaiku pilis Ēdoles pilskungu biogrāfija salīdzināta ar asins traipa stāstu un secināts, ka leģenda, visticamāk, saistīta ar laiku ap 1620. gadu. Taču tolaik pilī nemaz nedzīvoja Ulriha Bēra mazdēli, bet viņa brāļadēli Verners un Johans.

Verners patiešām tika nogalināts, tomēr viņš krita nevis no sava brāļa, bet gan no paša dēla Filipa rokas. Bet Johans – Johans tiešām apprecēja daiļo Sibillu Maidelu. Tikai viņa bija nevis Dundagas, bet Cīravas pilskunga meita – jukas ap pilīm, visticamāk, radījis fakts, ka Dundagas Oto Maidelam sieva arī bija Sibilla no Osten Zakeniem. Savukārt zem baznīcas sliekšņa tiešām apglabāts Johans, taču cits – Johana brāļa Ulriha mazdēls Johans, kurš mira 1722. gadā. Arī plānojums pilij 17. gadsimtā bijis cits, un Sarkanā istaba atradusies citā vietā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+