«Tuberkuloze klauvēja pie loga, bet es turpināju ignorēt…» Elīna par diagnozi, ko sākumā slēpa pat no tuviniekiem

Īsu brīdi pirms savas 30 gadu dzimšanas dienas pēc astoņu gadu studijām un darba Nīderlandē Elīna atgriezās mājās – ar pārliecību, ka Latvija ir sapņu zeme un te viss ir iespējams. Nīderlandē Elīna studēja starptautiskās komunikācijas vadību, viņai ir maģistra grāds valsts pārvaldē.

Laiks pēc atgriešanās Latvijā bija intensīvs – no priecīgas pacilātības līdz bailēm par nākotni, jo Elīna drīz saprata, ka Latvijas sociālā sistēma nav ne tuvu tik gādīga kā Nīderlandē, arī labklājības līmeņu atšķirības ir acīmredzamas. «Daudz strādāju, vairākas reizes nedēļā no rītiem gāju uz sporta treniņiem, dziedāju korī,» stāsta Elīna. «Slodze bija tik liela, ka dažu gadu laikā biju sevi pamatīgi nodzinusi, bet turpināju dzīt, nespēju apturēt šo lielo skrējienu, joprojām strādājot daudz par daudz. Negribu sevi vainot, tomēr reizēm domāju – varbūt kaut kādā mērā pati uzmanifestēju sev slimību. Ezoteriski plaušu saslimšanas saista ar sevis ielikšanu būrī un ierobežošanu. Varbūt tiešām pēc Nīderlandes brīvības izjutu, ka Latvijā cilvēkus vairāk mēģina ielikt kādā rāmī un robežās?»

Drīz būs labāk!

«Tā bija sestdiena – liela projekta noslēguma pasākums darbā. Jutos tik nenormāli nogurusi kā nekad dzīvē. Domāju: viss loģiski – esmu daudz strādājusi, projekts bija ilgs… Jutos tik piekususi, ka nevarēju pabraukt ar riteni – stūmu to pie rokas. Nolēmu pa ceļam ieiet kafejnīcā izdzert glāzi vīna… Tobrīd nenojautu, ka tā ļoti ilgi būs mana pēdējā vīna glāze.

Vakarā bija norunāts tikties ar draugiem, bet nu tik ļoti negribējās… Izmērīju temperatūru – 39 grādi! 

Jocīgi atcerēties, kas tobrīd notika manā prātā. Domāju: tā, jāpiezvana Arturam, manam dzīvesbiedram. Bet ja nu viņš, uzzinājis diagnozi, mani pametīs?