Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidra un dziļa ir Jāzepa Vītola mūzika, no kuras bagātīgā pūra ikviens var nosaukt vismaz Gaismas pili, kas ir Dziesmusvētku repertuārā visvairāk izpildītā kora dziesma. Jāzepa Vītola vārdu nes Latvijas Mūzikas akadēmija, kuru komponists un mūzikas pedagogs vadīja 25 gadus. Viņa vārdā nosaukta arī iela Valmierā, kur Ģīmja jeb Ģīmes dzirnavās nāca pasaulē dižais skaņradis.
Jāzepa Vītola dzimšana Valmierā ir nejaušība, kas viņa turpmākajā dzīvē nav raksturīgas. 1863. gada 26. jūlijā Jānis un Anna Vītoli ciemojās pie radiem, un vakarā, divus mēnešus pirms laika, viesu pulkam negaidīti pievienojās jaundzimušais Jāzeps. Māte viņam vēlāk stāstījusi, ka jebkura zīdaiņu gultiņa mazulim bijusi par lielu un jaundzimušais guldīts «stopa mērā» un sildīts ar saulē uzkarsušām smiltīm. Ģīmja koka dzirnavu ēku tajā laikā nomāja komponista vectēvs Mārcis Neimanis, bet tagad tajā vietā Valmierā ir sarkana ķieģeļu māja.
Neimanis bija iecienīts hernhūtiešu sludinātājs, savukārt Jāzepa tēvs, ēvelietis, pēc studijām Tērbatas skolotāju seminārā strādāja skolā, kur mācības notika vācu valodā. Vītolu ģimenē runāja vāciski, un latviešu valodu Jāzeps tā pamatīgi apguva vien trīsdesmit gadu vecumā. Savu uzvārdu Vītols komponists līdz mūža galam rakstīja pa vāciešu modei – Wihtol.
Pirmais honorārs
Jāzeps ģimenē ir piektais bērns. Vecākais dēls Paulis nodzīvoja divus gadus, savukārt 1858. gadā dzimusī māsa Agnese, Jelgavas augstākās meiteņu skolas absolvente, kļuva par ērģelnieci un kora diriģenti Arhangeļskā, kā arī par Jāzepa muzikālo centienu atbalstītāju. Māsiņa Īda vienpadsmit gadu vecumā nomira holeras epidēmijas laikā, bet brālis Harijs aizgāja mūžībā divdesmit gados jau kā daudzsološs Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes students – viņš mira no asins saindēšanās pēc anatomikumā dabūtas skrambas. Pēc Jāzepa pasaulē nāca vēl trīs Vītolu dēli – Ansis (Hanss), Aleksandrs un Eižens, kas apguva attiecīgi ārsta un ķīmiķu profesijas un ko darba gaitas aizveda uz Krieviju.
Jāzeps 1880. gadā iestājās Pēterburgas Konservatorijā. Viņa pirmos muzikālos soļus veicināja māsa Agnese un tēvs. Ar mūziku saistīta pat Jāzepa vārda izvēle, kas gan dzīvē komponistam sagādāja mulsus brīžus, jo daudzi domāja, ka viņš ir ebrejs. Kad Anna gaidīja piekto bērnu, Vītolus šad tad apciemojis ebreju puisēns, kas skaisti spēlējis vijoli. «Lai tad arī izaug par vijolnieku,» mamma nolēma dēlu saukt par Jāzepu. Šis nostāsts iedzīvināts skulptūrā Mazais vijolnieks, kas atrodas Jēkabpils skvērā pretī kādreizējās apriņķa skolas ēkai, kur pirmos četrus dzīves gadus pavadījis komponists. Pēc tam tēvs ar ģimeni darba pienākumu dēļ pārcēlās uz Jelgavu. Viņu mājā mitinājās cittautībnieki – krievu, lietuviešu un poļu pansionāri, kas sarunājās vāciski.
Astoņu gadu vecumā talantīgais zēns apguva klavierspēli pie Jelgavas ērģelnieka un pilsētas muzikālās dzīves vadītāja Rūdolfa Posteļa skolnieces Amālijas Linkas. Paralēli viņš apguva mūzikas teoriju un vijoļspēli pie pedagoga Kārļa Rapa, un, kā vēlāk izrādījās, nebija pietiekami prasmīgi izkopis vijoļspēles tehniku. Pēterburgas Konservatorijā Vītolam aizrādīja, ka viņš netur pareizi lociņu. Jelgavas mūzikas dzīvē tas gan nebija liels trūkums. Vietējā inteliģence aicināja Jāzepu muzicēt mājās rīkotos saietos, viņš spēlēja vijoli un altu pilsētas orķestrī, tapa arī pirmās kompozīcijas.
Pirmo honorāru zēns esot nopelnījis jau četru gadu vecumā, kad Jēkabpilī katru pēcpusdienu nesa avīzi tēva kolēģim uz kaimiņu māju. Jāzeps nostājās pie durvīm, pacēla cepuri un nodziedāja dziesmiņu, par ko balvā saņēma kārumu – žāvētu melno plūmi. Vītolu vilināja arī ērģeles, kuras bija izdevība paspēlēt, ciemojoties pie radiem Valmierā. Taču, lai tās skanētu, bija jāpiedabū kāds no brālēniem pie plēšu mīšanas. Komponistam patīkamas bērnības atmiņas saistās ar Bigauņciemu, kur viņš ar brāļiem un māsām pavadīja vasaras un varēja izbraukt ar laivu jūrā. Mežos netrūka ogu un sēņu, bet Slokas upītē – vēžu un zivju. Jāzeps Vītols visu mūžu bija kaislīgs makšķernieks.
Uz ziemeļu Venēciju!
Spilgti prātā mūziķim iespiedusies arī epizode par 1873. gadā rīkotajiem pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmusvētkiem. Bērnībā Jāzepu bieži mocīja galvassāpes, un pārsvarā visus Dziesmusvētkus nākamais skaņradis nogulējis Rīgas radu dzīvoklī. Taču atmiņā palikušas «dažas vīru kora dziesmas vakara krēslā Ķeizara dārzā».
Skolā teicamas sekmes Jāzepam bija vien dziedāšanā un glītrakstīšanā, komponistam bija izkopts – smalks un skaidrs – rokraksts, bet citos priekšmetos Vītols ar īpašu centību nav izcēlies, kaut gan mācības padevušās viegli. Lielāko daļu brīvā laikā paņēma mūzika, jo puisi aicināja uz pianistu mājas ballēm, kur viņš līdz rīta gaismai spēlēja dančus. Iespējams, tāpēc pats lāgā neiemācījās dejot.
Pēterburgas Konservatorijā Jāzeps Vītols vēlējās studēt klavierspēli, taču mācību maksa bija par lielu. Brīva vieta atradās alta klasē, bet dzīvoja viņš istabiņā pie māsām Meiendorfām. 1881. gada rudenī jauneklis sadraudzējās ar citiem Pēterburgas studentiem – Vensku Edvartu, Stērstu Andreju, Kažoku Dāvi, māksliniekiem Vilhelmu Purvīti un Jani Rozentālu – un sāka pastiprināti apgūt latviešu valodu un kultūru. Lielu iespaidu uz Vītolu atstāja Jurjānu Andrejs, kas kļuva par padomdevēju nacionālās mūzikas jautājumos.
Reiz, apskatījis kādu Vītola skolas darbu, Jurjāns sacīja: «Uzmanieties, šis Jāzepiņš būs kādreiz Latvijas lielākais komponists!»
Pirmajā kursā harmonijas eksāmenā izcilais krievu komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs latviešu jauneklim ielika atzīmi 6 – par teicami uzrakstīto modulācijas uzdevumu.
Tā kā sekmes teorētiskajos priekšmetos bija spožas, Konservatorijas rektors ieteica Vītolam studijas turpināt kompozīcijas nodaļā, ko viņš absolvēja ar izcilību – zelta medaļu –, un saņēma uzaicinājumu Konservatorijā strādāt par pedagogu.
Studiju laikā, lai nopelnītu naudu iztikai, Jāzeps pasniedza privātstundas mūzikā, taču tik un tā dažreiz nācās iztikt vien ar tēju un kliņģeri. Viņš bieži uzstājās arī kā pianists koncertmeistars, pavadīja savu draugu Andreju Jurjānu, kas Konservatorijas beigšanas eksāmenā spēlēja mežragu. Komponēšanai atlika tikai nakts stundas, taču jau 1888. gada Dziesmusvētkos Vītols debitēja kā komponists ar pirmajiem skaņdarbiem – 1. simfoniju un kora dziesmu Bērzs tīrelī. Tajā vasarā viņš Rīgā iepazinās ar kolēģiem Ernestu Vīgneru un Indriķi Zīli, ar kuriem sarunājoties kaunējās par vājajām latviešu valodas zināšanām. Turpmāk Vītols saglabāja ciešas saites ar jaundibināto Rīgas Latviešu biedrības mūzikas komisiju un apņēmās vairāk uzmanības veltīt kora mūzikai.
Komponists Pēterburgā izveidoja savu pirmo vīru kori – vīru dubultkvartetu, ar kuru aizrautīgi iestudēja tautasdziesmu apdares. Paralēli pārējiem pienākumiem viņš strādāja arī laikrakstā St. Petersburger Zeitung par līdzstrādnieku un koncertu recenzentu, ilgus gadus bija Pēterpils Latviešu dziedāšanas biedrības kora diriģents. Vītols mīlēja humoru un vienmēr piedalījās biedrības masku ballēs. Reiz uz karnevālu ieradās bēbīša maskā, stumjot bērnu ratiņus, par ko saņēma pirmās maskas godalgu. Citā reizē tēlojis leijerkastnieku ar «vienu aci, sarkanu parūku, makten savu strumentu griezdams, kapeiciņu ievākdams». Svētdienās Vītols kopā ar koristiem devās uz Somiju slēpot. Viņš gan nebija liels sporta cienītājs un brieduma gados uzaudzēja paprāvu vēderiņu, atlaida bārdu, kas kopā acenēm kļuva par Vītola tēla neatņemamu sastāvdaļu.
Neviena nenovērots
Konservatorijā Jāzeps Vītols studentiem mācīja teorētiskos priekšmetus, vēlāk arī kompozīciju un instrumentāciju. Viņa students bija pasaulslavenais skaņradis Sergejs Prokofjevs. Strādājot Konservatorijā, kas bija viena no labākajām augstskolām Eiropā, Vītols mecenāta Beļajeva rīkotajos mājas koncertos jeb Beļajeva piektdienās iepazinās ar tajā laikā slavenākajiem krievu komponistiem, kas izrādīja lielu interesi par «Josifa Ivanoviča» daiļradi. Komponists Aleksandrs Glazunovs viņu uzskatīja par labāko draugu, pie viņa mājās bieži viesojās Anatolijs Ļadovs, bet pasaulslavenais krievu komponists, jaunu ceļu lauzējs Igors Stravinskis kādā pieņemšanā Rīgā noskūpstījis Vītolam roku.
Visas komponista Pēterburgā sacerētās simfoniskās partitūras atskaņotas Beļajeva aizsāktajos krievu simfoniskajos koncertos, četras reizes viņš saņēmis mecenāta dibināto Gļinkas prēmiju, tajā skaitā par variācijām Ej, saulīte, drīz pie Dieva. 1911. gadā Vītolam piešķīra profesora titulu.
Vasarās skaņradis reizēm ciemojās pie radiem. Slavenā Gaismas pils, komponista vārdiem runājot, «sacerēta it kā starp citu 1899. gada 21. jūnijā Pleskavas guberņas Zarečjē, viesojoties pie brāļa ārsta Hansa. Dziesmu pirmo reizi atskaņoja 1900. gada vasarā Rīgas Riteņbraucēju dārzā Latviešu dziedāšanas biedrības kora koncertā Jēkaba Ozola vadībā. Par pirmatskaņojumu Jāzeps Vītols memuāros Manas dzīves atmiņas raksta: «Atceros, ka sensacionālu jautrību publikā sacēlu, savā tolaik jau bumbas apaļumiņā rāpšus uzrāpdamies uz stāvo estrādi, lai pateiktos par dziesmai dāvāto piekrišanu.»
Komponists apciemoja arī brāli Hansu, kad viņš strādāja par ārstu Lisičanskas ogļu raktuvēs, viesojās pie otra brāļa Aleksandra Ļubimovkā un māsas Agneses Arhangeļskā. 1907. gadā komponists apceļoja Eiropu. Viņš ne tikai baudīja Ungārijas, Itālijas un Vācijas dabas ainavas, Minhenē apmeklēja Mocarta un Vāgnera mūzikas festivālus. Iespējams, daudz jaukākus iespaidus par Eiropas apceļošanu komponists guva Pabažu jūrmalā, kur aizvadīja vasaras no 1909. līdz 1911. gadam. Viņš ļāvās gan makšķerēšanas kaislībai, gan komponēja. Kādā skaistā mēness naktī, klausoties viļņu šalkās, uzrakstīja slaveno Viļņu dziesmu. Sadzīvē Vītols nebija īpaši izvēlīgs. Studiju gadus pavadījis šaurā istabiņā, viņš, vasarā atpūšoties, varēja pārlaist nakti uz salmu maišeļa. Taču, atšķirībā no Mocarta un Šūberta, kas varēja radīt ļaužu burzmā, Gaismas pils autors komponēja vientulībā. «Radīt varu tikai klusumā, neviena nenovērots,» Jāzeps Vītols ir teicis.
Pirmā pasaules kara laikā komponists dzīvoja un strādāja Pēterpilī, bet vasarās devās uz Somiju. Šajos gados viņš daļēji zaudēja saikni ar Latviju. Nostalģisku ilgu un patriotisku jūtu vadīts, arī bēgot bada un sala, kas valdīja Pēterburgā, 1918. gadā komponists nolēma kopā ar operas vilcienu – Pirmā pasaules kara laikā izklīdušajiem latviešu māksliniekiem – doties uz Rīgu. Pēterburgas Konservatorijā profesoram izsniedza atvaļinājuma apliecību uz pusgadu. Vītols nedomāja, ka Pēterburgas dzīvokli ar tajā esošajām vērtībām – Purvīša, Rozentāla un citu mākslinieku darbu kolekciju, mēbelēm – pamet uz mūžu. Komponista dzīvoklis un vērtīgie mākslas priekšmeti tika izlaupīti, vien viņa cigāru kolekciju bija izkūpinājis Latvju operas mecenāts Petrogradā Andrejs Frīdenbergs.
Studentu iemīļots
Rīgā komponistam bija jāiztiek ar naudu, ko viņš nopelnīja, pasniedzot privātstundas. Par to viņš varēja nopirkt «tasi garšīgas kafijas ar pareizu sviestmaizi». Veikalu plaukti bija tukši, komponists rakstīja notis uz reiz jau lietota nošu papīra vai arī pats vilka nošu līnijas.
1919. gada rudenī Rīgā nodibināja pirmo Latvijas mūzikas augstskolu. Par Konservatorijas direktoru iecēla Jāzepu Vītolu. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1944. gadam. Intrigu dēļ viņš bija spiests uzrakstīt atlūgumu arī 1935. gadā, bet jau divus gadus vēlāk tika atjaunots amatā. Vītols vadīja kompozīcijas klasi. Viņa audzēkņi bija vēlāk pazīstami komponisti un mūzikas pedagogi Jēkabs Graubiņš, Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Arvīds Žilinskis, Leonīds Vīgners, Jānis Ivanovs, Emīla Dārziņa dēls Volfgangs, Alfrēda Kalniņa dēls Jānis un citi.
Vītols uzaudzināja komponistu paaudzi, kas radošās gaitas sāka pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.
Par savu asistentu 30. gadu beigās profesors izraudzījās Ādolfu Skulti. Kad Skulte devās trimdā, profesors viņam par piemiņu uzdāvināja savu sudraba kabatas pulksteni. Skulte, vēlāk pats būdams mūsu Konservatorijas profesors, to rūpīgi glabāja līdz mūža beigām.
Vītols rūpīgi sekoja ne vien kompozīcijas klases audzēkņu gaitām, bet piedalījās arī citu specialitāšu studentu eksāmenos, mācību un publiskajos koncertos, apmeklēja slēgtos un atklātos audzēkņu vakarus. Viņš sēdēja zālē pirmajā rindā un cītīgi vēroja katru izpildītāju.
Studenti Vītolu mīlēja. 1921. gadā, atzīmējot profesora muzikālās darbības 35. jubileju, kompozīcijas klases studenti iestudēja Paulas Līcītes sacerētu apsveikuma ludziņu Gratulanti klāt! Nelielais operas žanrā veidotais uzvedums izraisīja smieklu vētru, jo jubilāram tajā bija paredzēta mīmiķa loma, ko profesors labprāt atveidoja. Viena no Vītola raksturīgākajām īpašībām bija prasme pasmaidīt pašam par sevi, piemēram, par slikto atmiņu uz gadskaitļiem un faktiem.
Annija un Anniņas
1919. gada vasaru Jāzeps Vītols pavadīja draugu Eikertu villā Zasulaukā, kur viņš ciešāk ieskatījās Eikerta sievasmāsā Annijā, ar ko komponists jau bija iepazinies Pēterburgā. Annijai viņš veltīja trīs jaunas dziesmas, un pēc gada bijusī Pēterburgas Konservatorijas studente, Vītola harmonijas klases audzēkne kļuva par viņa sievu. Par spīti 27 gadu starpībai un nelabvēļu runām, viņu kopdzīve turpmākos 28 gadus ritēja mierā un harmonijā.
1921. gada pavasarī Annija jutās nevesela un atpūtās laukos. Kāzas ārēju apstākļu, iespējams, jaunu likumu dēļ, tika nozīmētas agrāk – 1. maijā. Vītols lūdzis nākamajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem aizdot automobili, lai līgavu no Spudiņiem varētu atvest uz Rīgu. Jānis Čakste jaunajam pārim pasniedza dāsnu kāzu dāvanu – 5000 rubļus no Kultūras fonda. Komponists dzīvoja Konservatorijā, stāvu augstāk virs rektora kabineta, un pie viņa bieži viesojās dažādas slavenības, arī Vītola draugs no Pēterburgas laika izcilais krievu komponists Aleksandrs Glazunovs.
Uz Jāzepa Vītola rakstāmgalda valdīja ideāla kārtība. Tā bija nepieciešama viņa garīgajam līdzsvaram. Kopš 19. gadsimta 80. gadiem viņš rūpīgi reģistrēja savus manuskriptus, atzīmēja katra darba pabeigšanas datumu. Komponistam ļoti patika rakstīt vēstules, lai gan jau bija pieejams telefons un telegrāfs. Pateicoties Annijas Vītolas uzstājībai, skaņradis sāka apkopot savas atmiņas.
Autobiogrāfijas ievadā viņš rakstīja: «Esmu savā mūžā saticis ļoti daudz tādu cilvēku, no kuriem katrs nozīmēja pasauli pats par sevi, katrs – nodaļu vēsturē.»
Pēc kāzām vasaras atvaļinājumu Vītoli pavadīja Spudiņos, kur komponists sacerēja divpadsmit brīnišķīgās bērnu dziesmas. 1922. gadā komponistam par īpašiem nopelniem piešķīra daļu no Gaujienas muižas centra. Vasaras atpūtas mītni viņš sievai par godu nodēvēja par Anniņām.
Anniņas ir dārza gravā celta šveiciešu stila divstāvu koka ēka ar stikla verandu visapkārt. Tagad šajā ēkā ierīkots Jāzepa Vītola muzejs, bet pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Anniņās bieži vien skanēja bērnu smiekli un čalas, jo vasaras tur pavadīja Annijas radu bērni. Viņi vingrinājās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus un piepalīdzēja ikdienas darbos.
Sadzīves rūpes uzņēmās un izpriecās piedalījās arī omulīgais, bārdainais profesors, kas pat karstajās vasaras dienās nešķīrās no baltās zīda kaklasaites, ko allaž sasēja kuplā pušķī. To viņš apsēja, arī laivā makšķerējot.
Pirms vasaras atvaļinājuma komponists parasti sagādāja jaunus makšķerkātus un makšķerēšanas piederumus. Annija Vītola savās atmiņās raksta: «Nokļuvis Gaujienā, Jāzeps kā izsalcis skrēja uz Gaujmalu un stundām pavadīja tur dabas klusumā, klausīdamies tikai putnu koncertu, kurā teicās esam dzirdējis veselu simfoniju.» Komponista aizraušanās bija arī franču valodas studijas. Vasarās Vītols franču mēlē vingrinājās pats un skoloja mazos ciemiņus. Rīgā skaņradis atpūtas brīžos palaikam kopā ar draugiem un radiem sēdās pie kāršu galda, bet laukos miesu un garu remdēja jaunuzceltajā pirtiņā. Pirts pēc slavenā komponista vārdiem, «ir labākā veselības kopšanas iestāde.» Vītolu agri sāka mocīt reimatisma lēkmes. Mūža otrajā pusē tās atkārtojās regulāri, un saasinājuma laikā pat nedēļām komponistu piekala pie gultas. Vītols ārstējās kūrortos, hronisko slimību dziedināja Ķemeru dūņu un sāls vannās.
Katru gadu 26. jūlijā, profesora dzimšanas dienā un Annijas vārda dienā, Anniņās tika svinētas Dziesmu dienas. Jau no paša rīta pie jubilāra loga dziedāja pirmie apsveicēji – bērni un Gaujienas jauktais koris. Jubilārus sveikt ieradās radi, draugi, mūziķi no galvaspilsētas, profesora audzēkņi. Muzicēšana, apdziedāšanās turpinājās arī pie mielasta galda.
Profesora 70. jubilejā no Rīgas ieradās filmēšanas brigāde, kas kinolentē iemūžināja Vītolu viņa darba istabā, zemeņu dobē, kopā ar Anniju rožu dārzā, pļavā, pie dīķa, ar ķipi rokā ceļā uz pirtiņu, ar makšķeri Gaujmalā. Kad operators ierosināja nostāties ar arklu tīrumā, skaņradis atteicās, jo aršana neesot viņa arods – būšot samelots! Uzfilmēja arī epizodi, kurā komponists diriģē Gaismas pili. Epizode izrādījās par īsu, un režisors lūdza Vītolu filmēties vēlreiz. Taču izrādījās, ka komponists ir apcirpis bārdu un tā ir daudz īsāku nekā kadros, kas uzņemti vasarā. Filmēšanu nācās atlikt…
Augšāmcelšanās
Komponistu Jāzepu Vītolu var dēvēt par latviešu mūzikas pamatlicēju. Izņemot operu un kinomūziku, viņš ir sacerējis visa žanra mūziku, bet visčaklāk kopis solo un kora dziesmu druvu. Viņš ir sarakstījis simfonijas, simfoniskās svītas, klavieru miniatūras. Komponista mūzikas pūralādē ir apmēram 300 tautasdziesmu apdares, viņš komponējis mūziku Annas Brigaderes lugām Sprīdītis, Princese Gundega un karalis Brusubārda, Maija un Paija un citām. Tēlaino svītu Dārgakmeņi komponists 1924. gadā vispirms uzrakstīja kā klavieru metu Beatrises Vīgneres deju uzvedumam, bet vēlāk to instrumentēja simfoniskajam orķestrim.
Klavieru variācijas par latviešu tautasdziesmu Ej, saulīte, drīz pie Dieva Vītols sacerējis 28 gadu vecumā, kopā ar māti aizvadīdams vienu no savām laimīgākajām vasarām Latgales pusē, Krustpils apriņķa Trepē. Savukārt kantāti Ziemeļblāzma autors sacerējis 1913. gadā par godu Augusta Dombrovska uzbūvētās, tautai dāvinātās Mīlgrāvja atturības biedrības Ziemeļblāzma jaunā nama iesvētīšanai. Jāzepa Vītola palīdzību Latvijas brīvvalsts pirmajos gados lūdza arī Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde, kas gatavoja korāļgrāmatas jauno izdevumu. Šai Meldiju grāmatai profesors sacerēja 21 jaunu četrbalsīgu korāli.
Vītola autoritāti latviešu mūziķu vidū apliecina arī tas, ka laikā no 1923. līdz 1938. gadam viņš bija Latvju skaņražu kopas priekšsēdētājs. Jāzepam Vītolam vienam no pirmajiem 1937. gadā piešķīra tikko nodibināto Tēvzemes balvu. Patriotisko stāju Vītols apliecināja vācu un krievu abu okupāciju laikā. Kad 1944. gada vasarā vācu valdība pavēlēja slēgt Konservatoriju, dzimteni pameta arī sirmais komponists. Mūža nogali viņš aizvadīja Vācijas pilsētā Lībekā. Jāzepam un Annijai emigrācijā līdzi devās zaļais papagailis Pēterītis, kurš runāja vairāk nekā simts vārdus. Diemžēl putniņš bēgļu gaitās aukstajās telpās gāja bojā. Pasliktinājās arī Jāzepa Vītola veselība, un dzīves beidzamās dienas komponists pavadīja Lībekas slimnīcā. Lai profesors varētu pasēdēt dārzā, draugi viņu uz rokām iznesa no slimnīcas palātas un ienesa atpakaļ. Vēsts par Jāzepa Vītola nāvi 1948. gada 24. aprīlī strauji aplidoja latviešu sabiedrību Vācijā, par talantīgā komponista aiziešanu sēroja arī mūzikas draugi dzimtenē.
Taču par Jāzepa Vītola augšāmcelšanos var uzskatīt 1980. gada Dziesmusvētkus, kad Mežaparka estrādē sēdēja komponista atraitne Annija Vītola un programmā neiekļautā, bet koristu un klausītāju izsauktā Jāzepa Vītola Gaismas pils diriģenta Haralda Medņa vadībā izskanēja trīs reizes. 1993. gadā ar tā laika kultūras ministra Raimonda Paula gādību Jāzepa Vītola pīšļus pārapbedīja Latvijā 1. Meža kapos Mākslinieku kalniņā, kur viņš atdusas kopā ar sievu Anniju. Atjaunotas arī Mūzikas dienas Gaujienā.
Vītola komponēšanas skola saglabājusies līdz mūsdienām. Tautā mīlētais komponists Juris Kulakovs savā daiļradē vadās pēc vecmeistara mācības – komponistam ir ātri jāuzskicē, bet rūpīgi jāizstrādā. Jāzepa Vītola klaviermūziku savos koncertos regulāri atskaņo talantīgais pianists Reinis Zariņš. Pēc viņa uzstāšanās parasti kāds klausītājs apvaicājas: «Kas tas ir par brīnišķīgu, pasaules līmeņa komponistu?»
