«Pamēģini tikai neatgriezties!»
Eleonora Circene, 61 gadu vecā fizioterapeite, osteopāte un kinezioloģe, nebaidījās no izaicinājumiem un ar apbrīnojamu aizrautību devās pretī jauniem piedzīvojumiem. Viens no viņas lielākajiem sapņiem bija nokļūt līdz svētajam Kailaša kalnam, un šim pārbaudījumam viņa gatavojās mēnešiem ilgi. Taču meitas Kristīnes sirdī jau pirms mammas aizbraukšanas bija iezagusies neizskaidrojama trauksme.
«Pēdējā gada laikā man arvien biežāk bija iekšēja izjūta, ka jābrauc pie mammas biežāk.
Darbdienās mēs abas strādājām un reti tikāmies, mūsu laiks bija brīvdienās, ja vien, protams, viņa nebija kārtējā ceļojumā. Uz Nepālu viņa aizlidoja agrā sestdienas rītā. Klātienē bijām tikušās nedēļu pirms lidojuma,» atceras Kristīne. Toreiz nekas neliecināja, ka ierastā viesošanās kādreiz iegūs tik sāpīgu nozīmi, tomēr kāda neizprotama izjūta meitu nepameta. «Runājām par ikdienas lietām, un es tiešām dīvaini jutos – negribēju viņu nekur laist. Es pavaicāju, kāpēc viņai tur vispār jābrauc, taču pateicu to viegli. Man bija šaubas, bija slikta priekšnojauta, taču tajā sestdienā es to skaļi un skaidri nepateicu,» stāsta viņa.
Tagad atmiņā uzpeld arī citas epizodes, kurām Kristīne, iespējams, nepiešķīra tik lielu nozīmi.














































































































































































