Rīga +10°C 
Pirmā epizode: parka taciņa
Man ir četri gadi, ir rudenīga diena, un es eju pa parka taciņu mammai pie rokas. Neatceros, kur tieši ejam, droši vien uz kafejnīcu. Kafejnīcas bija mūsu lieta, tāpat kā kino. Nu, tātad mēs ejam, kaut ko runādamas, vai varbūt es skaitīju koku lapas, kas atbilstoši sezonai biezā slānī klājas pie mūsu kājām, bet tad kaut kas sametās, un jūtu, kā mamma parauj mani līdzi – viņai bija aizķērusies kāja, un abas esam garšļaukus uz asfalta.
Izbīlis ir tik liels, ka pat neraudu. Nekas traģisks nav noticis, bet mamma ir šausmīgi uztraukusies, vai man nav lauzts deguns, un, neticot manam «nē», pārbauda to reizes simts. Viņai pašai ir caura zeķe un asiņo ceļgals, tāpēc mums būs jāiet mājās un kafejnīca šodien nespīd. Mamma satraucas par manu degunu, es bēdājos par viņas ceļgalu un vēl drusku arī par to, ka jāiet mājās.
Otrā epizode: dokumentālais kino
Biju vēl diezgan maza, kad mamma mani aizveda uz Selecka filmu Šķērsiela. Nē, nebija jau tā, ka viņa regulāri vestu mani uz kinoteātri skatīties dokumentālās filmas, todien tā vienkārši sanāca – nekas no repertuāra afišā mūs tā īsti nesaistīja, līdz viņa izvēlējās Šķērsielu, nemaz nepamanot, ka tā ir dokumentālā filma.
Jo atceros, ka izbrīnītas bijām mēs abas: es tāpēc, ka pirmoreiz kinoteātrī skatījos dokumentālo filmu, bet viņa – par to, ka neprotestēju. Pēc tam mums vēl ilgi bija, par ko runāt, – par dzīvi un vērtībām, bet daži filmas varoņi uz visu atlikušo dzīvi kļuva par mūsu atsauču objektiem kādās sadzīviskās situācijās.
Trešā epizode: pagarinātā grupa
Atceros, kā reiz pirmajā klasē pa skolas logu ieraudzīju mammu ejam pa ielu un vienkārši aizlaidos no tā saucamās pagarinātās grupas. Bez atļaujas. Un tā bija diezgan liela atļaušanās. Man šausmīgi nepatika pēc stundām sēdēt vēl pagarinātās dienas grupā, kas primāri bija paredzēta tam, lai bērni izmācītos skolā un tas nebūtu jādara mājās. Man mājās bija labi, man nebija iebildumu tur mācīties, bet te nu es sēdēju skolā starp citiem bērniem bez nekāda entuziasma šeit atrasties.
Todien mana mamma pieļāva kļūdu – iedama garām skolai, kamēr es vēl esmu tur un kuru katru brīdi varu paskatīties pa logu un viņu ieraudzīt. Un, protams, tiklīdz pamanīju viņu, paķēru somu un skrēju ārā. Mana foršā, mīļā mamma un kaut kāda pagarinātā grupa – tā nebija grūta izvēle. Mēs kopā gājām mājup, nezinu, cik sankcionēts bija šis gājiens, bet drīz pēc tam vecāki man atļāva uz pagarināto grupu vairs neiet. Atceros, ka tieši todien mamma man iedeva mazu maisiņu ar donaldeņu košļenēm. Īstām. Spilgti krāsainos papīriņos ar mazu komiksa zīmējumu iekšā. Vēl atceros, ka bija ļoti saulaina diena.
Ceturtā epizode: pedantisms un suns
Nezinu, kā ar jūsu mammām, bet manējā bija kaitinoši pedantiska. Piemēram, reiz viņa trīs dienu laikā perfekti sakārtoja trīsdesmit gadu nekārtotos lauku mājas bēniņus, bet meža ieloku pie mājas šķūņa izkopa tik ļoti, ka man gribot negribot bija jāpajautā, vai viņa plāno arī izsūkt mežu ar putekļsūcēju.
Kad man uzradās suns, viņa bija kategoriski pret. Kategoriski! Bet toreiz bija zināma apstākļu sakritība, un rezultātā suns vienkārši mūsu mājās bija. Mazs, melns kucēns. Atceros, kā viņa zvanīja man un dusmīgi aicināja: «Brauc un vāc aiz tā suņa, man ir apnicis visai dienu staigāt ar lupatu pa māju!» Galu galā notika nenovēršamais – suns no visiem planētas iedzīvotājiem visvairāk iemīlēja tieši manu mammu, un arī viņa iemīlēja četrkāji tik ļoti, ka pirms naktsmiera gāja suni viņa guļvietā apsegt ar sedziņu.
Piektā epizode: zīmītes un rūpes
Man ir kastīte ar zīmītēm, kas rakstītas ar mammas roku. Tur ir, piemēram, rīkojums, ka man obligāti jāpaēd, kad ap pusnakti pārradīšos mājās no studijām Rīgā, un, ja nu es galīgi nevēloties zupu, viņa cer, ka biezpienmaizīti vismaz taču es apēdīšu. Un tas, protams, bija milzīgs biezpiena rausis, ne maza maizīte…
Reiz mēs ar mammu tā smējāmies, ka abas izkritām no šūpuļtīkla.
Un tad es domāju – kas būs tās epizodes, ko stāstīs par mums? Gribētos, lai beigu beigās tajās ir daudz smieklu un prieka un mazliet labsirdīgas ironijas. To es novēlu mammām Mātes dienā: smieties ar saviem bērniem tā, ka izkrītat no šūpuļtīkla!
