Rīga +20°C 
Dināra Rudāne uz Ķīnu devās kopā ar DaGamba mūziķi Valteru Pūci, šefpavāru Māri Jansonu un dziedātāju Emiliju. Viņa tur bija pirmo reizi, bet pēc redzētā sev nosolījusies noteikti atgriezties. «Tā nav vienkārši valsts, tā ir pavisam cita pasaule,» teic Dināra. Un šī cita pasaule viņu patiesi aizrāva, īpaši brīžos, kad izdevās izvairīties no klasiskajiem tūrisma maršrutiem. «Mani vairāk sajūsmina nomaļas vietas, jauni atklājumi, daba,» teic Dināra.
Spilgtāko iespaidu uz viņu atstāja Taišana svētais kalns – viens no pieciem svētajiem kalniem Ķīnā, kas gadsimtiem ilgi bijis nozīmīgs svētceļojumu galapunkts, līdzīgi kā latviešiem Aglona. «Tā nav tipiska tūrisma vieta, redzēju tur daudz ķīniešu, kuri raudāja, lūdzās un pat bija histērijā,» tā Dināra. Ceļš uz virsotni nav vienkāršs – vairāk nekā 6000 pakāpienu, kuru pievārēšana prasa piecas līdz sešas stundas. Dināra ar kompāniju dzīvojuši viesnīcā kalna galā, bet, tā kā ceļoja ar lielu bagāžu, kājām viņi mēroja vien daļu garā ceļa.
Šanhaja naktī ir tukša
Ceļojuma laikā kompānija pārvietojusies gan ar vilcienu, gan takšiem, kas tur ir ļoti lēti. «Ar mūsu algām tur var justies kā karalis. Piemēram, pieczvaigžņu viesnīca par nakti maksāja aptuveni 50 eiro. Dārgākais ir ceļš uz Ķīnu, bet tur uz vietas par naudu baigi nav jāsatraucas,» stāsta Dināra.
Pirms brauciena viņai bijuši dažādi stereotipi par šo valsti. «Un visi tie sabruka,» smejas dziedātāja. «Man šķita, ka ķīniešu ir tik daudz, ka viss tur burtiski kūsā. Jā, cilvēku ir daudz, taču tūrisma vietās tie lielākoties ir ārzemnieki.» Īpaši pārsteidzoša viņai šķita Šanhaja. «Naktī gāju pastaigāties, un, bez jokiem, Šanhajā uz ielas nebija neviena cilvēka. Pie sevis vēl nodomāju – laikam kaut kāda apokalipse sākusies.»
Dināras ceļojuma iespaidi:
Dināra teic, ka Ķīnā pirmo reizi mūžā tik bieži izmantojusi pasi. «Metro biļeti var nopirkt, tikai ievadot pases numuru. Pase jāuzrāda ik uz soļa – visos tūrisma objektos, pat pie tempļiem. Ja to esi aizmirsis viesnīcā, nekur neielaidīs,» pieredzē dalās Dināra. Moderno tehnoloģiju Ķīnā ir ļoti daudz. «Redzēju ainu, ka pie lifta robotiņš pats sev izsauc liftu un dodas savās gaitās. Tas šķita tik mīlīgi,» viņa atklāj.
Pie kungfu skolotāja atceras bērnību
Mazāk patīkams pārsteigums bija ēdiens. «Ķīniešu ēdiens manā skatījumā ir pliekans. Lielākoties tur viss ir vārīts un gandrīz bez sāls. Tas pats ar saldajiem. It kā kārdinošs virtulis vai kūciņa, bet iekožoties rodas jautājums – kur cukurs?!» atklāj Dināra.
Īpaši emocionāla viņai bijusi sastapšanās ar kungfu – ne tikai kā eksotisku pieredzi, bet arī atgriešanos bērnībā. «Man bija iespēja pamācīties pie īsta šī cīņas veida skolotāja. Tajā brīdī man iekšā burtiski viss sagriezās – mans pirmais sporta veids bija tieši kungfu,» viņa atklāj un teic, ka to ir pametusi. «Tas patiesībā ir kas vairāk par cīņas mākslu, tā ir filozofija, dzīvesveids. Kustības ir tik sarežģītas, ka nepieciešama liela koncentrēšanās un disciplīna, kuras bērniem bieži vien nav. Atcerējos, cik grūti tas bija,» par kungfu skolotāja apmeklējumu stāsta Dināra.
Viņa uzsver, ka šis ceļojums bijis kas daudz vairāk nekā vienkārša ekskursija. «Tas mainīja manas domas par Āzijas kultūru un arī par sevi. Ceļošana ir kā grāmatu lasīšana. Tā paplašina domāšanu, redzesloku. Kaut kur aizlidojot, saproti, ka problēmas, kas bijušas mājās, nav nemaz tik lielas, jo tu ieraugi, kā cilvēki dzīvo citur. Ka smeļas prieku un laimi vienkāršās lietās, piemēram, dabā, viņiem pietiek ar mazumiņu… Tad saproti, ka viss, par ko esi cepies, ir nieki. Nemaz nevajag tos lupatu kalnus, ar kuriem piebāzti visi skapji,» filozofiskās pārdomās dalās Dināra.
