Žurnāliste Alla Petropavlovska: Padomju laikos es sen būtu pensijā, jo tolaik cilvēkus jau 55 gados norakstīja

Privātā Dzīve
Zane Piļka-Karaļeviča
13. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: DMITRIJS SUĻŽICS (F64)
Ar žurnālisti PDz tikās viņas dzimšanas dienā 28. maijā. Nezinātājs nekad nepateiktu, ka Alla nupat nosvinējusi 60. jubileju.

– Ar kādu domu jūs šodien pamodāties?

– Man šausmīgi patīk dzimšanas dienas. Man katra diena patīk, bet dzimšanas dienas īpaši. Neesmu no depresīvajiem tipiem. Tik ļoti izjūtu dzīvi šajā dienā! Manuprāt, simboli un atskaites punkti, pie kuriem pieturēties, katram cilvēkam ir svarīgi. Dzimšanas dienās izjūtu laimi, ka esmu piedzimusi. No otras puses, kad padomāju, ka man ir 60 gadi, ir tāda dīvaina sajūta. Padomju laikos es sen būtu pensijā, jo tolaik cilvēkus jau 55 gados norakstīja, un viņi tika sūtīti pelnītā atpūtā. Johaidī, bet es vēl nejūtos pieaugusi! Katru gadu domāju – kad tas beidzot notiks? Man apkārt ir daudz pieaugušu onkuļu un tantu, bet tas nav par mani.

– Cik gados sieviete kļūst par tanti?

– Ir sievietes, kas saka – man jau ir 40. Viss, tā ir tante! Bet ir tādas, kas saka – man ir tikai 60 gadi.

– Un cik gados iestājas vecuma marasms?

– Tas iestājas brīdi, kad tev liekas, ka tev ir atbildes uz visiem jautājumiem. Kad tu sāc mācīt citus dzīvot. Tas ir beigu sākums.

– Kādu dziesmu jūs gribētu, lai draugi jums velta Apsveikumu koncertā?

– Man nepatīk dziesmas ar vārdiem. Man patīk mikslis starp roku un etno, kaut kas akustisks. Ja man jāizvēlas viena kompozīcija, ar prieku noklausītos kaut ko no Līsas Džerārdas repertuāra. Viņas dziesmas ir mazliet melanholiskas, depresīvas, nav jautras, bet man ļoti tuvas. Es vispār neklausos jautru mūziku, lielākoties skumju, kura izgriež dvēseli uz āru. Laikam esmu pārāk priecīgs cilvēks, kuram harmonijai vajag devu skumju.

– Kurā gadsimtā jums bija interesantāk dzīvot – 20. vai 21.?

– Katram laikmetam ir savs šarms. Pagājušajā gadsimtā bija lielas pārmaiņas, ekspresija, laikmeta maiņa, dažādas revolūcijas. Mēs pārdzīvojām tik daudz notikumu tik īsā laika sprīdī, visu laiku bijām uz viļņa. Un tas bija fantastiski interesanti. Šajā gadsimtā man patīk tā brīvības ilūzija. Ja gribi, tu vari tai noticēt un iejusties tajā.

– Izskatāties gluži tāpat kā pirms 20 gadiem. Kā jums tas izdodas?

– Man šķiet, ka esmu ļoti mainījusies. Mēs paši jau redzam sevi labāk, nekā cilvēki no malas. Un es redzu lielas pārmaiņas, kuras mani it nemaz nepriecē.

DMITRIJS SUĻŽICS (F64)

– Esat veikusi kādu plastisko operāciju?

– Šo to esmu uzlabojusi. Nav jāizskatās vecākam, ja esi jauns iekšēji.

– Daudzi domā, ka esat uzpumpējusi lūpas. Kā jūs to komentētu?

– Pateikšu vienu – meitenes, tās lielās lūpas, kuras man ir jau no bērnības, nav mani nedz laimīgāku, nedz nelaimīgāku padarījušas.

– Smieklīgākais veids, kā vīrietis mēģinājis jums piecirst kanti?

– Viens kavalieris man 90. gados piedāvāja miljonu, bet otrs pēc 10 minūšu pazīšanās piedāvāja doties uz zagsu un iepazīties ar mammu. 

– Esat piedalījusies dažādos TV šovos – Džungļu zvaigzne, Gandrīz ideālas vakariņas un citos. Nupat sākusies pieteikšanās šovam Lauku sēta. Tajā negribētu startēt?

– Kas tur notiek?

– Jācīnās par traktoru, piemēram.

– (Smejas.) Jācīnās ar traktoru?

– Nē, par traktoru!

– Ai, ko es ar to traktoru darīšu… Ja balvā būtu Ferrari vai Tesla, es vēl padomātu.

– Govi kādreiz esat slaukusi?

– Bērnībā vasaras pavadīju laukos Latgalē, un tur man vajadzēja palīdzēt visos lauku darbos, arī govju slaukšanā. Man tur ļoti patika. Joprojām atceros lauku īpašo smaržu. Mums bērniem tur vienmēr bija ko darīt, skraidījām pa pļavu pusbadā no rīta līdz vakaram.

– Un nesakoda neviena ērce.

– Tolaik ērču, man šķiet, Latvijā vispār vēl nebija. Lasīju, ka tās ievestas no Sibīrijas. Līdzīgi kā ar koronavīrusu – sākās Ķīnā un drīz vien atceļoja līdz mums.

– Cik govs tesmenim pupu?

– Agrāk bija četri. Varbūt tagad ar gēnu modifikāciju kaut kas ir mainījies, nezinu. Starp citu, govis man sanāca slaukt arī laikā, kad daudzus gadus avīzē strādāju lauku nodaļā. Man bija draudzenes slaucējas, kopā kandžu dzērām – oi, kas tikai nebija piedzīvots!

– Kuras govs piens ir labāks – brūnās, baltās vai melnās?

– Zinu, ka brūnās govs piens ir visveselīgākais un žēl, ka to laukos paliek arvien mazāk. Bet jebkuras govs piens ir daudz labāks, nekā veikala piens. Reiz veicu eksperimentu, nopirku veikalā pienu un centos no tā uztaisīt rūgušpienu. Sanāca murgs, ne rūgušpiens.

– Kāpēc vecāki jūs nosauca par Allu? Par godu Pugačovai?

– Vispār mans vārds ir Aļona. Piedzimu Liepājā, un, kad vecāki gāja uz dzimtsarakstu nodaļu mani reģistrēt, darbinieki nez kāpēc pateica, ka tāda vārda nav. Tāpēc papīros ierakstīja līdzīgāko – Alla. Nekāda Pugačova tur klāt nestāvēja. Tāpēc man visu mūžu ir kognitīvā disonanse – visi radi un tuvie cilvēki mani joprojām sauc par Aļonu. Alla parādījās tikai oficiālās instancēs – bērnudārzā, skolā, universitātē. Tagad man ir 60, bet joprojām, ja uz ielas kāds uzsauc: «Alla!», ne uzreiz attopos, ka sauc mani. Aļona un Alla ir divi dažādi cilvēki.

– Ilgus gadus bijāt koša rudmate, kāpēc pārgājāt uz blondo toni?

– Man ļoti patīk rudā krāsa, un sevi izjūtu kā simtprocentīgu rudmati, lai gan mana dabīgā matu krāsa ir Latvijas pelēkā. Taču mūsdienu krāsas ir tādas, ka pēc trīs matu mazgāšanas reizēm rudais tonis kļūst riebīgi rozā. Ar blondiem matiem ir vienkāršāka dzīve.

– Lielu jūsu dzīves daļu aizņēma ceļošana. Tagad, kad pandēmijas dēļ robežas bija ciet, kā aizpildījāt šo caurumu?

– Neaizbraucu divos ceļojumos – uz Maroku un Uzbekistānu. Nebraukšu arī uz Franciju jūnijā. Ir smagi, jo kopš novembra nekur ārpus Latvijas neesmu bijusi. Tomēr nevienu dienu neesmu sēdējusi mājās.

Staigāju pa Rīgu, un tā bija sirreāla pieredze. Pirmās divas nedēļas pēc ārkārtējās situācijas ieviešanas līdzinājās epizodēm no fantastikas filmām.

Izej uz ielas darbadienas vidū un ārā nav neviena cilvēka, mašīnu arī tikpat kā nav.

Sajūta kā agrā Jāņu rītā, kad Rīga ir kā izslaucīta. Staigāju kā tūrists un pēkšņi apjautu – cik mums ir skaista pilsēta! Parasti mēs paskrienam visam garām, jo mums ir mērķis iespējami ātrāk no punkta A tikt uz punktu B. Kad tu vienkārši blandies apkārt, ieraugi, cik skaista ir Rīgas arhitektūra, kādas skulptūras, kādas durvis un grafiti. Bauda acīm! To es iemūžināju arī fotogrāfijās.

– Jātaisa izstāde!

– Jā, domāju to uztaisīt feisbukā.

– Fotogrāfs Jānis Deinats visu pandēmijas laiku fotografē attālināti un bildes liek feisbukā.

– Malacis! Bet es tikai fotografēju. (Smejas.)

– Ko jūs darāt ideāli?

– Ceļoju. Un ideāli taisu biezpiena sacepumu ar rīsiem, bez miltiem.

– Jūs vēl gatavojat savu slaveno ogu liķieri?

– Pagājušajā gadā uztaisīju. Vasarnīcā stāv trīslitru burka ar ķiršu uzlējumu. Labi, ka atgādināji, biju pavisam aizmirsusi.

– Jūs esat veikusi pančakarmas rituālu. Kas bija pats trakākais šajā procesā?

– Oi, ko tik es neesmu darījusi! Es tik forši eksperimentēju ar savu bioloģisko ķermeni! Pančakarma – tas ir afigenna kruta! Ar tevi ņemas visu dienu. Ja tas ir Indijā, tad tu esi labā vietā, kur ir silts, skaisti, blakus okeāns un palmas, no rīta līdz vakaram tevi masē, tu pareizi ēd, katru dienu tevi pieņem ārsts un tu nodarbojies ar jogu un meditē. Sajūti, ka tev sāk veidoties dialogs ar ķermeni, ka tas tev ir pateicīgs par visu, ko dari.

Pančakarmā trakākais, atvainojiet, bija posms, kad no rīta, kad jau kādu laiku esi ievērojis stingru diētu un tev ir veikta ķermeņa detoksikācija, sākas galvenā organisma tīrīšana.

Tev iedod augu preparātu, kuru piemeklē katram cilvēkam individuāli. Pēc tam sēdi pusi dienas uz poda. Kādā 30 vai 35 reizē jau sāc domāt – bļāviens, cik var?!

Tas, protams, bija riebīgi. Vēl man bija ļoti smieklīga procedūra ar ausīm. Sievietes uz speciāla šķīvja tur ogles, uz kurām met kaut kādas zāles, un pēc tam oglēm virsū liek kokosrieksta čaulu, kurā izurbts mazs caurumiņš, kurā ievietota metāla caurulīte. Tad tie dūmi ieiet tev ausī, un ir sajūta, ka šalc okeāns. 

– Jūsu māja esot kā īsts bižutērijas veikals. Neesat plānojusi atvērt kādu krāmu bodīti?

– Nē, plānoju to visu kādam atdot. Esmu jau sākusi pakāpeniski savas mantas nest uz Otro elpu. Tur esmu aizstiepusi pusi savas bibliotēkas, tehniku, visu, ko nelietoju. Es viegli šķiros no lietām.

– Agrāk nēsājāt dažādas interesantas rotas, tagad jums nav pat gredzentiņa pirkstā.

– Kaut kā neprasās. Negribas par to runāt ar psihologu, bet bija posms, kad man bija auskari līdz krūtīm un visa krūteža nokārta ar krellēm, un uz abām rokām rokassprādzes. Taču pamazām tas viss atkrita – no sākuma auskari, tad rokassprādzes un visbeidzot arī krelles. Un ļoti labi jūtos!

– Koši zils acu zīmulis bija jūsu firmas zīme. Kur tas palicis?

– Vienkārši izbeidzās. (Smejas.)

DMITRIJS SUĻŽICS (F64)

– Jūsu vārds ir atrodams čekas maisos?

– Neesmu interesējusies, bet domāju, ka ne. Vienmēr esmu bijusi tik nenopietna, ka pat čekisti negribēja ar mani ielaisties.

– Ja būtu jāuzstājas cirkā, kādus trikus jūs rādītu?

– Varētu drusku padarboties kā klauns. Vēl man būtu ļoti interesanti pastrādāt ar lauvām. Bet es ar mīlestību, ne pātagu. Man dzīvnieki ļoti patīk. Piemēram, vasarnīcā dzīvo mana lauku pele, ar kuru man ir ļoti labas attiecības. Es viņu baroju, sestdienās viņa dabū konfekti, bet svētdienās pelei dodu šokolādi. Kopumā viņa ievēro ļoti veselīgu dzīvesveidu. Viņai garšo zaļie salāti, gurķi, burkāni. Vēl pie manis mieloties nāk kaķi, eži un ļoti smuka lapsa ar mazuļiem.

– Jūs kā tāda Sniegbaltīte!

– Tikai bez septiņiem rūķīšiem. Vēl arī putni lido peldēties manā vasarnīcas peļķē.

– Mūsu bērnībā bija tāda grāmata Aikāsāp. Kad viņam atnesa zaķīti, viņš tam piešuva jaunas ķepiņas. Uzmanību, jautājums! Kur viņš tās dabūja?

– (Smejas.) No morga! Iespējams, viņš bija Frankenšteins. Un kurš teicis, ka tās piešūtās ķepiņas vispār bija no zaķa?

– Jūs kaut ko kolekcionējat?

– Kādu laiku kolekcionēju māla šķīvjus, ko vedu no ceļojumiem. Tad man tas apnika, un tagad es kolekcionēju savas fotogrāfijas. Aizbraucu fotografēt saulrietu, uztaisu 400 bildes un kolekcionēju. Pat neapskatoties, kas man tur sanācis.

– Kurš sporta veids būtu interesantāks, ja obligāta prasība būtu lietot alkoholu?

– Kērlings, jo tas jau bez alkohola izskatās amizants. Kad pirmo reizi šo sporta veidu ieraudzīju, biju mēma. Skatījos uz tiem čaļiem televizorā un domāju – kas tur vispār notiek? Pilnīga šizofrēnija.

– Ja laime kļūtu par nacionālo valūtu, kāds darbs padarītu jūs bagātu?

– Es varētu vadāt cilvēkus pa pasaules vietām, kuras man patīk. Uz Zemes ir tādi brīnumi! Cilvēki kļūtu laimīgi, ja viņi redzētu to, ko esmu redzējusi es.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+