Rīga +21°C 
Slavenās folkloristes Helmī Staltes meita Julgī Stalte no savas dzimtas ir mantojusi lepno un darbīgo līvu garu, skaņo balsi un ar Skandeniekiem turpina priecēt klausītājus visā pasaulē. Atceroties savu mammu, intervijā žurnālam Ievas Stāsti Julgī saka : «Viņa bija priecīga, ka varēja stāstīt savus stāstus gan saviem mazbērniem, gan pētniekiem – Helmī bija divas intervijas Folkloras arhīvam par folkloras kustību. Jo Skandinieki ir izdarījuši milzīgu darbu. Bet kovidlaikā Helmī ieguva jautru pasaules skatu caur mūsu kaziņām un dzīvi Košraga mājā. Bet pēc tam viņai šķita tik prasti tas, kā mēs visi atkrītam ikdienas rutīnā, citējam Krievijas propagandu un krītam par upuri konspirācijas teorijām.
Helmī pārdzīvoja, ka ir tik daudz stulbu cilvēku.
Viņa teica – tā bija tāda pati sajūta kā padomju laikos, kad katrs otrais cilvēks tuvumā bija nodevējs. Šī sajūta viņai tagad bija atgriezusies. Bet arī man tas lika daudz ko pārskatīt attieksmē pret cilvēkiem, kas ir līdzās.»
Helmī Staltei bija ļoti skaistas atvadas. Pavadītāji ieradās tautastērpos, skanēja dziesmas un bija gājiens cauri Vecrīgai. «Patīkami, ka mēs varējām atvadīties no mammas tā, kā viņa to būtu vēlējusies, un drusku atgādināt par šo fantastisko kultūras kustību,» teic meita.
«Pēdējais gads Helmī bija dažāds. Bija jauka gadumija, bija dzimtas kopā sanākšanas, viņa satika tuviniekus un atjaunoja attiecības ar brālēnu un māsīcām. Helmī pati nu jau bija arī vecvecmāmiņa – Raigo meitai Zanei ir četras atvasītes. Tomēr man šķita, ka
pēdējā laikā Helmī jau dzīvoja tai pusē un šīs puses reālijas tvēra citādi,» atminas Julgī.
«Savā prātā viņa jau vairāk runāja ar tās puses cilvēkiem nekā ar šīs puses cilvēkiem un gatavojās pārejai. Es nezinu, vai tāpēc, ka mūsu, šīspuses dzīvo, dēļ viņai pietrūka dzīvības enerģijas, bet tāds bija viņas lēmums. Bet tās nav sliktas, tās ir mierpilnas sajūtas. Tās drīkst sajust. Mēs dažreiz aizmirstam just, un tad ir tā absurdā cilpa, kad vienas jūtas apslēpj otras jūtas. Tad arī dzīvot ir grūti, kad tu ar vienām jūtām apslēp citas, kuras neesi paspējis izdzīvot un saprast. Tās atkal ir tās asaras un smiekli, kad ārā gan spīd saule, gan gāž lietus. Divi vienā, un tu pat nezini, kurš kuru slēpj.»
