Rīga +11°C 
«Novecošanās ir dažādas,» secina Ilze Viņķele. Viņa feisbukā dalījusies savās pārdomās un stāsta par kādu tikšanos: «Biju uz kafiju pie kaimiņienes. Kundze tuvu mana papa vecumam. Skaista, smukiem matiem, sapucējusies. Dzīvām acīm. Savā dzīvē strādājusi daudz un dikti. Uztur možu garu un interesi par dzīvi.» Ilzi sajūsmina, ka kaimiņiene kopj attiecības ar draugiem un joprojām ir atvērta jaunām iepazīšanām. «Bija skaisti saklājusi kafijas galdu. Uzposusies neaizmirstulīšu krāsas blūzē, kas izcēla viņas joprojām gaiši zilās acis. Teicu, ka viņai ļoti piestāv gaiši zilais. Jā. To zinot. Vairākus gadus neesot neko krāsainu vilkusi; bet tagad atkal to darot. Un pat dažas zaļas krāsas drēbes esot iekļāvusi savā garderobē.» lasām ierakstā. To visu skatot, Ilze Viņķele sapratusi: «Es arī tā gribētu, kad man būs 85!
Nekas skaistāks par dzīvi vēl nav izdomāts!»
Domājot par novecošanos, viņai nākas atzīt: «Jēziņ, cik tas tomēr nav viegli!. Laiks un cilvēka paša iepriekš izdarītās izvēles materializējas pieaugošā nespēkā, kognitīvās un uzvedības izmaiņās. Pasaule un interese par to sarūk. Paliek atmiņas. Papiņš tik citē savu tēvu, kas esot teicis, ka dzīves jēga ir darbs. Nu, nez. Varbūt tas ir paaudžu jautājums, varbūt papa un viņa papa dramatiskās dzīves, ka, sākot savilkt lielo bilanci, mēģina šādi dabūt mieru. Darbs, protams, protams, ir svarīgs.»
Viņķele beidzot ir sapratusi, kas tad ir svarīgākais dzīvē: «Bet attiecības ir vēl svarīgākas. Tajā pat darbā, ģimenē, ar draugiem un galvenais – ar sevi pašu!»
